Ivors un Mirjama iegāja vienā mājā, otrā, trešajā, un visur, viņi redzēja kārtīgi saklātas gultas (tās visas bija vērstas stingri meridiāna virzienā: Jasenas un Jarinas cilts ļaudis gulēja ar galvu uz ziemeļiem), iztīrītas telpas, tīras istabas un virtuves (izņemot putekļu slāni) ). Cilvēki nepārprotami pameta ciematu bez steigas un panikas. Bet nez kāpēc neatgriezās.
- Jā, dīvaini ... - Ivors pakasīja pakausi. - Vai tiešām medvjani mūs būtu maldinājuši? Nosūtījuši uz pamestu ciematu?
- Nedomāju, - Mirjama sarauca uzacis. - Viņi ir vienkārši domājošie un diez vai zina, kas ir meli un viltus. Iespējams, ka mēs paši nomaldījāmies nepareizajā virzienā. Ap Stumbru apmetās ne tikai mūsu cilts, bet bija arī citi. Vai vari atkal iziet ēterā un paskatīties uz šo teritoriju no augšas?
- Pamēģināšu, - Ivors paraustīja plecus un pēkšņi kļuva piesardzīgs. Likās, ka kāda bailīgi auksta roka nogūlās uz muguras. Ieslēdzis "trešo aci", viņš noķēra kustību vienā no pamestajām mājām ielas galā un pastiepa roku:
- Tur kāds ir!
Mirjama reakcija bija mirklīga. Viņa pielēca pie Ivora, parāva viņu aiz rokas un izšāva no "universāla". Abi nokrita zemē, un tas izglāba viņu dzīvības. Lode, izšauta no kādas antikvāras karabīnes vai bises, pārlidoja pāri, caurdūra netālu esošās būdas sienu un izsita tajā dūres lieluma caurumu.
Bet arī Mirjamas šāviens nesasniedza mērķi, izņemot to, ka tas nobiedēja nezināmo šāvēju. Viņš izšāva vēlreiz un paslēpās.
- Hei, kas tu tur esi, nešauj! - Meitene kliedza. - Mēs esam mierīgi cilvēki un nevienam negribam darīt ļaunu.
Atbildē klusums.
Tad simts metru attālumā no gulošajiem zemiešiem pavērās būdas durvis, un uz sliekšņa parādījās slaida figūra medību parkā, zābakos un ādas biksēs ar bārkstīm, ar milzīgu ieroci rokās. Tas varēja būt jebkas - vecs mednieks, jaunietis vai neliela auguma vīrietis ar matiem, kas pakausī sasieti bizē, bet Ivors pēkšņi saprata, ka viņu priekšā ir meitene.
2. nodaļa
Viņas vārds bija Janaja, un izrādījās, ka viņa ir abu no citas Zemes atnācēju attāla radiniece. Burvis Koslvila, Jasenas tēvs, Ivora māte, bija Janajas tēvocis, un viņas māte bija Mirjamas mātes Jarinas trešās pakāpes māsīca.
Visas šīs detaļas zemieši uzzināja, sarunājoties ar aborigēnieti dārzā pie pašas mājas, no kuras šāva Janaja. Patiesībā tā bija viņas radinieku māja, un viņa ieradās pamestajā ciematā pēc dažiem piederumiem, kas nejauši sakrita ar zemiešu parādīšanos šeit.
- Kāpēc tad tu šāvi? - Mirjama bija pārsteigta, ar interesi aplūkojot jaunās rossinkas tērpu.
- Bail taču! - nevainīgi atbildēja Janaja. - Jau divas sezonas mūsu mednieki sargā nolādēto dievu Kalnu, gaidot bīstamu būtņu iznākšanu. Es iedomājos, ka jūs esat tie radījumi, kas izgājuši cauri kordonam, un ļoti nobijos.
Ivors un Mirjama apmainījās skatieniem.
Rossinka runāja pārsteidzošā krievu, ukraiņu, poļu, indiešu un vācu valodu sajaukumā, taču viņu varēja saprast arī bez lingvora.
Ko viņa domā ar Nolādēto Dievu Kalnu? Jautāja Ivors.
- Stumbru, protams. Mirjama paskatījās uz Janaju, kura pie krūtīm bija piespiedusi neglītu šauteni ar garu rievotu stobru. - Kādus radījumus jūs gaidāt iznākam no Kalna?
- Vadonis pavēlēja nogalināt visus, kas iznāk no Kalna, pat ja tie izskatās kā cilvēki.
- Kāpēc tā?
- Es nezinu. - jaunā rossinka kļuva sārta. - Mamija teica, ka pie vadoņa atnāca sveši cilvēki, visi melni, tādos pašos tērpos kā jūsējie, un pēc tam viņš kļuva kaulains.
- Kāds?!
- Nu, viņš ir kā miegaina zivs, ne uz vienu neskatās, neko nedara, tikai kliedz un sit cilvēkus.
- Jā-a! - Mirjama pašūpoja galvu. - Tas ir nepārprotams kodējums, vai tev tā nešķiet? - Viņa paskatījās uz Ivoru. - Vai tu nedomā, ka kāds mūs apsteidzis un piespiedis vadoni nevienu nelaist ārā no Stumbra? Tas ir, mūs.
- Varbūt, - Ivors piekrita. - Vietējā emisāra kalpi, ja tas nav pats vadonis, gaidīja, ka mēs iznāksim caur Stumbru. Nez kas mūs sagaida, ja parādīsimies ciematā?
- Silta uzņemšana, - Mirjama noņurdēja. - Pat karsta. Ja mēs varētu satikt Rodu vai, ārkārtējā gadījumā, vectēvu Koslvilu ... Janaja, vai vecais volhvs Rods ir dzīvs?
- Pie mums tāda nav, - Rossinka ar nožēlu pašūpojar galvu. - Pastāv leģenda, ka pirms daudzām vasarām, gandrīz divreiz vairāk nekā man, varenais volhvs Rods devās uz nolādēto dievu Kalnu un vairs neatgriezās.
Ivors un Mirjama atkal apmainījās skatieniem.
- Še, tev, vecmāmiņ, būs Jura diena, - domīgi sacīja meitene. - Izskatās, ka mēs palīdzību nesagaidīsim. Jebkurā gadījumā drimmeri mums neredzēt. Un es tik ļoti cerēju, ka to šeit dabūsim!
- Nekas, viss vēl nav zaudēts. Tēvs teica, ka Stumbrā Rods atrada drimmeru noliktavu. Varbūt viņi kaut kur mierīgi guļ un gaida mūs. Mums jādodas uz Stumbru.
- Bet, pirmkārt, tomēr nenāktu par ļaunu pajautāt radiniekiem, tam pašam Kosvilam, viņš ir burvis un var kaut ko zināt.
- Vectēvu Koslvilu paņēma līdzi ļauni cilvēki, - Janaja klusi sacīja. - Viņš arī gāja uz nolādēto dievu Kalnu un pēc tam stāstīja brīnumus. Pirms trim vasarām viņam pakaļ atnāca melnie cilvēki zivju uzvalkos un aizveda. Kopš tā laika neviens viņu nav vairs redzējis.
- Operatīvi darbojas, - nomurmināja Ivors.
- Kas? - Mirjama nesaprata.
- "Sanitāri", kurš gan cits. Pareizāk gan jaunā Spēlētāja aģenti. Nepieļauj ne vismazāko informācijas noplūdi. Nu, ko, tu uzstāj, doties uz ciematu?
Mirjama pagājās pa zāli, notraucot ar roku skaras.
- Un tomēr gribētos satikties ar radiniekiem ... viņi taču pat nezina, ka viņu ciltsmāsai ir meita.
- Tad iesim, Janaja mūs aizvedīs.
- Jūs uz ciematu iet nedrīkstat, - Rossinka vainīgi papurināja galvu. - Vadonis būs ļoti dusmīgs un kliegs.
- Nu, no viņa kliedzieniem mēs nebaidāmies.
-Tu aizmirsti, ka viņš var atspēlēties uz Janaju. Mums viņš varbūt neko neizdarīs, bet viņas dzīvi noteikti sabojās.
- Ko tu iesaki?
- Iet uz Stumbru. Tur mēs nodibināsim kontaktu ar Stasu un lūgsim viņu mūs nosūtīt uz Zaru, kurā iestrēdzis tēvs.
Mirjama nedaudz padomāja un piekrita.
- Iespējams, tas ir labākais variants pašreizējos apstākļos. Janaja, kā mēs varam apiet jūsu medniekus? Vai viņi visi ir apbruņojušies ar šādiem šaujamajiem?
- Nē, mans ierocis ir ļoti vecs, - rossinka sakautrējās. - Mans vectēvs to atveda no Indikonijas. Medniekiem ir metropoles vītņu šautenes ar burkāliem.
- Ar ko? - Mirjama bija pārsteigta.
Janaja nosarka.
- Tie ir tādi stikla gabali mērķēšanai.
- Optiskie tēmekļi. Mirjama pieskārās rossinkas rokās esošajam ierocim. - Tavam ierocim tā patiešām nav. Interesanti, kur jūs ņemat munīciju saviem ieročiem? Arī pērkat?
- Iepriekš pirkām metropolē, mainījām pret dzīvnieku ādām, pret gaļu un medu, bet tagad mēs izgatavojam paši. Ciematā uzcēlām savu smēdi, tur strādā volhvi un kalēji. Vai tev uz pleca arī ir ierocis?
- Tā var teikt. Tikai tas šauj dažādas lodes un bez trokšņa.
- Tiem melnajiem svešiniekiem, kuri ieradās pie vadoņa, arī bija tādi paši.
Ivors, kurš maz piedalījās sarunā, sajuta nemieru, ieklausījās savās izjūtās un nomurmināja:
- Laiks doties prom no šejienes. Kaut kas apkārtnē ir mainījies, mainījies uz slikto pusi...
- Ko tu jūti? - ātri jautāja Mirjama.
- Dīvaina sajūta ... it kā uzpūta auksts vējš un mūs apgaismo neredzams prožektors ...