Mirjama domīgi paskatījās uz Ždanova mierīgo seju.
- Tu proti izlikties par draņķi, es to ņemšu vērā. Bet arī domāt proti, kas mani iepriecina. Skriesim uz otru pusi. Piesegšu muguru, ar trim acīm lūkojies uz priekšu.
Ivors nepakustējās no vietas.
- Kaut kas nav kārtībā? - satraucās meitene.
Viņš gribēja pateikt, ka viņa ir skaista un drosmīga, bet neuzdrošinājās šos vārdus izrunāt skaļi. Nepieciešami citi apstākļi un cits noskaņojums.
Viņi metās pa koridoru, apejot ēku, cenšoties neradīt troksni. Atrada tuvāko zāli ar kāpnēm un sākām kāpt augšā, skaitot stāvus. Sešdesmit pirmajā atkal izgāja koridorā - sausā, tīrā, ar metāla grīdu, uz kuras nebija nekādu pēdu, un skrēja puskilometru pa apli, līdz nonāca strupceļā.
Tā nepārprotami bija slēptuve vai nodalījums ar hronourbja barošanas iekārtu, uz ko norādīja šķērsiena ar durvju kontūru: šādu šķērssienu varēja izgatavot tikai rūpnīcā. Ivors ar mentālu piepūli mēģināja atvērt durvis, nevarēja, tad atvēra savu "trešo aci" un ielūkojās telpā. Viņš redzēja-sajuta ģeometriskas masas, režģus un statīvus ar sēnēm līdzīgiem izaugumiem, visu mirušu, sastingušu, bez enerģijas un ātri atstāja visu redzošo stāvokli.
- tur mēs nevaram iekļūt.
- Kas tur ir? - jautāja Mirjama, noraizējusies lūkodamās apkārt.
- Tehnoloģiskā kabata. Visticamāk, tas ir hronourbja spēka rāmja jaudas nodalījums.
- Skriesim atpakaļ uz zāli ar kānēm. Cik stāvu mums vēl atlicis?
- Mēs atrodamies sešdesmit pirmajā, ja nemaldos, vēl četrdesmit stāvu, ko kāpt augšup.
- vajadzēja kāpt simtajā nekavējoties un tad iet koridorā. Kā tu jūties?
- Kājas dreb, - Ivors nevainīgi atzinās.
- Man arī, - Mirjama pasmaidīja. - Bet es taču esmu rūdīta, speciāli apmācīta ... - Viņa iekoda lūpā un devās atpakaļ pa koridoru, atskatījās. - Neguli, operator, nav laika atpūsties.
Ivors paklausīgi rikšoja aiz viņas, gandrīz pazudušas aiz koridora līkuma, un pēkšņi sajuta ledainā vēja brāzmu. Sejas muskuļi savilkās.
- Stāvi! - viņš aizsmacis uzkliedza. - Tur neej!
Mirjama paklausīgi apstājās, ieskatoties koridora krēslā, ko apgaismoja tikai gaisma, kas iesūcās caur sienu retajām atverēm un plaisām.
- Skrien šurp!
Meitene sāka atkāpties, paslīdēja uz gludās grīdas un gandrīz nokrita. Un tūliņ no tumsas izlidoja ugunīgs asmens, kas pārcirta sienu virs viņas galvas un izveidoja garu, kūpošu vagu. Mirjama atbildēja ar liesmu strūklu no "universāla", metās atpakaļ pie Ivora, kurš bija trīs desmitus soļu attālumā un turējās ar roku pie sienas.
Plazmas sabiezējumu kārta aizlidoja koridora dziļumos, atskanēja zema rūkoņa, no kuras sāka drebēt grīda, tad sprēgas un svilpoņa. Koridorā pēkšņi izšļakstījās vesels serpentīnveidīgs elektrisko izlāžu mākonis, gandrīz sasniedzot zemiešus. Mirjama vēl vienu reizi izšāva koridorā, tagad ar lāzera staru, pārvilka pār to krustām, šķērsām, un tas kļuva kluss.
Vairākas sekundes jaunieši uzmanīgi lūkojās tumsā un klausījās ēkas klusumā, nezinot, kas notiks pēc elektriskā uzbrukuma. Tad Mirjama nočukstēja, metot degošu skatienu uz Ivoru:
- Es nekad sev nepiedošu, ka neaprēķināju šo variantu! Vismaz "gloku", būtu Teo palūgusi! ..
Studentes mutē šie vārdi izklausījās dīvaini, kā profesionāļa prasība sodīt viņu par kļūdu, taču Ivors nebija spējīgs novērtēt savas biedrenes uzvedību. Viņš saprata, ka viņi mirs, ja nekas netiks darīts, un ar gribas piepūli ieslēdza visas savas paranormālās "čaumalas".
Iekārtai, kas atradās telpā aiz durvīm, bija deaktivizēta enerģija, un to nebija iespējams atdzīvināt. Durvju atslēgšanas mehānisms šķita tikpat miris. Bet tomēr vienu enerģijas avotu, kaut arī ļoti nenozīmīgu, Ivoram izdevās atrast. Šis avots izrādījās objekts, kas stāvēja uz grīdas un acīmredzami nebija saistīts ar nodalījuma aparatūru. Visvairāk tas atgādināja divmetrīgu bruņurupuci.
- Herplekss! - Ivors nočukstēja.
- Kas?! - Mirjama atskatījās uz viņu. - Kur ir herplekss?
- Tur ... iekšā ...
- Tad mēs esam pagalam!
- Tas ir pussprādzis ... mēģināšu viņu aktivizēt ...
- Priekš kam?!
- Ja tuvumā nav draugu, tādus jāmeklē starp ienaidniekiem ...
Ivors sasprindzinājās, iejaucoties ārpuszemes automāta vadības ķēdē, kā viņš to darīja, atdzīvinot "kentauru", un atrada kontakta zonas.
Mehāniskais bruņurupucis, kurš šeit gulēja nezināmi ilgu laiku, nodrebēja, izaudzēja kājas un rikšoja durvju virzienā. Aptaustījis tās ar savām ūsām, viņs durvju ailē novilka metru garu apli un apsēdies uz pakaļkājām, sastinga. Enerģijas rezerve, kas daudzus gadus bija gruzdējusi viņas baterijās, bija pilnībā iztērēta.
Ivors pielēca starpsienai, pagrūda durvis, un herpleksa ūsu izgrieztais aplis ar blīkšķi nokrita uz bruņurupuča pieres.
- Lien ātrāk! - Ivors nočukstēja.
Mirjama raidīja pēdējo šāvienu koridorā un caur apaļo caurumu ielidoja telpā aiz durvīm. Ivors sekoja, priecādamies par saviem panākumiem. Mirjama noelsās, uzduroties bruņurupuča paliekām: istaba bija pilnīgi tumša.
- Nomierinies, - Ivors sacīja, - tas herplekss ir miris. Viņš vairs nav bīstams.
- Es neko neredzu!
- Pieķeries pie manis, es iešu pirmais.
- Kurp?
- Visas hronourbja tehnoloģiskās zonas atrodas gar Stumbra vertikālajiem stiprinājumiem, un tām ir savas kāpņu telpas. Vai tu to nemācījies?
- Es atcerējos, mācījāmies, kaut arī Stumbra tehnika mani daudz neinteresēja. Man vairāk patika hronomembrānu ierīces.
Mirjama atrada Ivoru, satvēra viņa roku. Atskatoties uz caurumu durvīs, ko izgrieza herplekss, no kura ieplūda pelēcīga, vāja gaisma, viņi devās gar kaut kādu mašīnu tumšajām masām telpas dziļumā. Zāles centrā Ivors apstājās un kā parasti izsauca visu redzošo stāvokli.
Viņam vajadzēja tikai pusminūti, lai atrastu raksturīgu dobumu vienā no starpsienām netālu no istabas sienas, kas iestiepās gludajā grīdas monolītā. Tajā pašā laikā viņš noteica vajātāju stāvokli: viņu bija trīs, kā arī kaut kāds liels zvērs ar masīvu galvu, ietērpts kaulu plākšņu bruņās un vienlaikus apaudzis ar vilnu. Viņi jau lavījās klāt ieejai zālē, gatavi tajā ielauzties.
Ivors vilka meiteni sev līdzi, apstājās pie no grīdas izaugošas gludu kontūru ierīces, kuras forma nedaudz atgādināja gliemežnīcu. Mentāli mēģināja iekļūt tā vadības ķēdēs un atvērt aizslēgus.
Caur atveri, caur kuru viņi iegāja zālē, pēkšņi ieplūda žilbinoši dzeltens zibens, kas atstarojās no herpleksa bruņām un nodzisa griestos starp melniem stalagmitiem līdzīgajiem izvirzījumiem. Mirjama nekavējoties atbildēja ar universāla šāvienu, vajātājiem darot skaidru, ka viņi šeit tiks karsti gaidīti.
- Palīdzi! - Ivors krekšķēja, svīstot. - Ieeja neatveras, bet durvis šeit ir plānas, varam mēģināt tās uzlauzt.
- Nostājies aizmugurē, - Mirjama pavēlēja.
Uzliesmoja violeti-ceriņkrāsas lāzera stars, iekožoties izliektajā "gliemežnīcas" sānā. Atskanēja sprakšķi. Gar sānu aizskrēja plaisa. Mirjama pārbīdīja staru pa labi, sekojot plaisai. Visa "gliemežnīcas" mala saplaisāja un lausku kaudzē nokrita uz grīdas. Atklājās iekārtas interjers ar ribu un nišu rindām, daudziem notecējumiem un caurumiem. Viens no caurumiem iegāja zem grīdas. Tā bija ieeja akā, kas savienoja tehniskās zonas Stumbra stāvos.
Ivors ar roku sataustīja nelielu izvirzījumu ap lūka atveri, pēc tam uz leju ejošas skavas un čukstēja:
- Kāpjam lejup. Ej pirmā.
- Es aiz tevis! - Mirjama tikko dzirdami atbildēja.