- Neko vairs nesaprotu. - Mirjama paskatījās uz Ivoru. - Bet tu?
- Vai jūs gribat teikt ... - viņš lēnām iesāka, - ka cilvēki ir tieši Radītāja bērni?
- Lieliski, operator! - Zlatkovs pasmaidīja. - Tu aiziesi tālu. Jā, cilvēki ir patiesie Radītāja bērni, savulaik viņi visi bija dievi, taču to aizmirsa. Palieciet sveiki. Un te jums dāvana. - Zinātnieks no gaisa izvilka priekšmetu ar rokturi, kas atgādināja vecu revolveri ar trīsstūrainu stobru.
- Cik interesants, - Mirjama paņēma revolveri rokā. - Kas tas ir par lielgabalu?
- Vaksings vai, vispārīgi runājot, vakuuma saspiedējs. Man to uzdāvināja mans paziņa, bet man tas nebija vajadzīgs. Šis ierocis ir balstīts uz vakuuma ierosmi, tas rada vakuuma "saspiešanās burbuli" melnajā caurumā. Atkarībā no impulsa jaudas var izveidot vai nu virsskaņas sfēru ar jaudu līdz simts decibeliem, vai arī iesūkšanas piltuvi, kuras diametrs ir aptuveni simts metri.
- Klase! - pajūsmoja meitene, kura labi orientējās ieroču veidos. - Nekad tādu neesmu redzējusi! Mums tas var tiešām būt vajadzīgs.
- Ardievu, - Zlatkovs pasniedza roku Ivoram, noskūpstīja pirkstus Mirjamai. - Atnāciet atkal. Nododiet sveicienus visiem maniem kvankiem.
Viņš pazuda.
- Bet kā tad mēs ... - iesāka apjukusī Mirjama.
- Viss kārtībā, - atsaucās dziļa, rezonējoša balss, un istaba pazuda. Cilvēki karājās grotas centrā ar kvēlojošu sēņu kolonijām. - Man paskaidroja, kas man jādara. Vai esat gatavi?
- Lēnprātis? - Meitene nočukstēja.
- Teiksim tā - tikai viens no šīs mentālās sistēmas iemiesojumiem. Uz redzēšanos cerību nesēji.
Gaisma grotā satumsa. Ivors satvēra Mirjamas roku, un karsts viesulis tos ievilka citu dimensiju bezdibenī ...
7. nodaļa
Detaļas viņi uzzināja vēlāk.
Sākumā šķita, ka planēta, uz kuru pēc Lēnprāša pavēles viņi tika pārvesti ar transgressu, neatšķīrās no līdzīgiem citu Zaru veidojumiem.
Pēc pirmā iespaida planēta bija apaļa, tajā bija elpošanai derīga atmosfēra un gravitācijas spēks bija nedaudz zemāks nekā uz Zemes. Turklāt uz tās bija izkritis Stumbrs, kas pats par sevi runāja par piederību Zariem, pēc parametriem esošiem tuvu Zemei ar savu vakuumu, zvaigznēm un galaktikām. Tomēr "kokosu" inki atzīmēja dažas dīvainības vietējā gaismekļa uzvedībā, kā arī ainavā ap Stumbru, un neizpratnē esošais Ivors sāka skatīties uz ainavu caur savas iekšējās para-uztveres prizmu. Tajā pašā laikā ar pamirstošu sirdi sāka meklēt tēva "domas", uzskatot, ka Lēnprātis viņus atsūtījis tieši uz to Metaversu, kur iestrēgusi Pāvela Ždanova komanda.
Izeju visaptverošajā realitātes uztverē uzreiz iezīmēja vairāki atklājumi.
Pirmkārt, planēta zem kājām ar parastu kalnaini līdzenu reljefu izrādījās nevis apaļa, bet plakana, kā pankūka.
Otrkārt, tā negriezās ap asi, un oranžās zvaigznes šķietamā kustība atspoguļoja tieši šo faktu: planētas pankūka lēnām virzījās attiecībā pret zvaigzni pa kaut kādu trajektoriju, kuru nevarēja saukt par orbītu.
Treškārt, saprātīgā dzīvība šajā sistēmā bija, bet ne uz planētām, bet gan uz mākslīgām struktūrām, kas bija kosmosa pilsētas un vienlaikus augu organismi. Katra šāda pilsēta faktiski bija dzīva būtne vai augu izcelsmes dzīvo radību sistēma. Savā ziņā viņi bija Floriana Lēnprāša radinieki, kuri nonākuši zem pirmā spēlētāja - Bendes - preses.
Ivors mirklī pieņēma-nolasīja un izjuta šo informāciju, it kā visu mūžu būtu kontaktējies ar augu dzīvības formas pārstāvjiem.
Un visbeidzot, uz uztveres robežas, Ivors saņēma vāju mentālu atsaukšanos, līdzīgu viņa tēva pārsteigtam skatienam. Radās iespaids, it kā jaunā Ždanova "psi-lokatora" stars, noregulēts uz noteiktu mentālo frekvenci, atspoguļojās no kāda objekta, kas izstaroja apmēram tādā pašā mentālo viļņu diapazonā.
- Tēt! - Ivors nočukstēja, nobālot.
Mirjama, draudiga sargkareivja izskatā, staigājot pa klints plakano virsotni, uz kuras viņi atradās, priecīgi pagriezās.
- Atradi?!
- Dīvaini ... tas ir viņš ... un tajā pašā laikā ...
- Ir vai nav viņš?!
- Ļoti vājš signāls ... un kaut kas neparasts ...
- Vienkārši šobrīd tēvs ir tālu no šejienes, varbūt pat uz citas sistēmas planētas.
- Tam nav nozīmes ... viņš tiešām tagad ir ļoti tālu ... uz salas ...
- Uz kādas salas?
- Es domāju cilvēku radītu struktūru kosmosā ...
- Ko tu murmini! - Mirjama dusmīgi sacīja. - Nekavējoties paskaidro, ko redzi!
Ivors mēģināja viņai paziņot savas izjūtas, taču tas viņam uzreiz neizdevās. Viņš joprojām varēja dzirdēt vāju tēva mentālās sfēras atbalsi, kas pauda pārsteigumu un bažas.
- Sapratu, - Mirjama pamāja ar galvu, neaizmirstot palūkoties apkārt, lai pamanītu briesmas. - Vietējās dabas īpatnības mani maz interesē. Ja pazini savu tēvu, pasauc viņu, lai atlido.
- Tas ir paliatīvs.
- Ja mums būtu "koggs" vai tikai "golems" - mēs paši dotos pie viņa, pretējā gadījumā mums būs jāgaida. Es ierosinu pievirzīties tuvāk Stumbram.
- Priekš kam?
- Kāds-nekāds, bet patvērums.- Viņš taču bloķēts.
- Sliktākā gadījumā sagrausim sienu ar Atanasova vaksingu un ieiesim iekšā, un tur palīdzēs Stass.
- Ja viss būtu tik vienkārši, tēvs jau sen būtu atbrīvojies.
- Vienalga, mums ir vairāk iespēju izglābties Stumbra iekšpusē nekā atklātā telpā.
- Labi, - piekāpās Ivors, - lidojam pie Stumbra, manu tēvu gaidīsim tur. Lai gan es nedomāju, ka kāds plāno mums uzbrukt.
- Tu esi aizmirsis par Zlatkova vārdiem, ka uz jums, Operatora kungs, ir noorganizētas medības. Bendes ieroču nesēji beidzot ir novērtējuši tavu potenciālu un sekos pa pēdām, līdz panāks.
- Lai panāk, - Ivors atmeta ar roku, paceļoties gaisā un lidodams pelēkbrūnā Stumbra kalna virzienā. - Es ceru, ka tu mani pasargāsi? Kā tur bija Ekleziastam? "Jo, ja viens pakrīt, otrs pacels savu biedru."
Mirjama panāca savu pavadoni.
- Tavi joki ir nevietā, Ždanov. Vai tiešām nesaproti, kāda atbildība gulstas uz tevi, vai izliecies?
- Esmu vēl jauns un man ir tiesības kļūdīties, - Ivors ķircināja meiteni. - Lūk tad kad kļūšu par Spēlētāju, vai vismaz par Tiesnesi ...
- Ja turpināsi tādā garā, nekļūsi ne par vienu, ne par otru, - Mirjama dusmīgi sacīja. - Es jau sāku nožēlot, ka sapinos ar tevi.
- Kāpēc? - Ivors bija pārsteigts.
- Tāpēc, ka esi pārāk pieradis pie mērenības.
- Vai tas ir slikti?
- Kā gudrais teica: mērenība ir liktenīga īpašība. Tikai galējības noved pie panākumiem.
- Nu, tas nav nopietni.
- Un nopietnība, starp citu, parasti ir pēdējais viduvējības patvērums.
Ivors palēnināja ātrumu, apstājās. Mirjama ar drūmu skatienu karājās priekšā. Viņš pietuvojās pie viņas, mēģināja viņu apskaut, bet viņa atgrūda roku.
- Nevajag uzmākties nabaga meitenei, esmu aizvainota.
- Es vairs tā nedarīšu, Mia. Es visu saprotu un esmu gatavs arī turpmāk sekot taviem padomiem.
- Tiešām? - Mirjama neticīgi samiedza acis.
- Zvēru pie Neapšaubāmi Pirmā!
Ak, nu vienmēr tu runā blēņas, - viņa sarūgtināti teica. - Tevi vēl jāaudzina un jāaudzina.
- Nu tad turpini šo dievbijīgo pasākumu, - Ivors nopietni sacīja. - Tikai vispirms nožēlo dažus savus grēkus. Vai atceries, ko solīji?
- Apsolīju - izdarīšu, bet vēlāk. Apskatīsim Stumbru, varbūt tavs tēvs atstāja kādu zīmi uz tā vai tā tuvumā.