Ceļabiedrenes piedāvājums lika skeptiskajam Ivoram apdomāt.
- Varbūt šajā ziņā kaut kas ir, - viņš beidzot piekrita un atkal metās uz Stumbra milzeni.
Tomēr viņus gaidīja vilšanās.
Stumbra kvanks šajā novīstošajā pasaulē bija miris. Tas ir, iznīcināts un tukšs. Jau no kilometra attāluma tā sienās bija redzami caurumi, plaisas, spraugas un izgruvumi, padarot ēku par dobu gruvešu kaudzi, vientuļi gaidošu savu galu. Lai kā saspringa būtu Ivors, cenšoties atrast divus kilometrus augstā Stumbra korpusā "dzīvas" zonas ar enerģijas piegādi, nekas no tā neiznāca. No hronourbja dvesmoja aukstums, veci draudi un bezcerība. Acīmredzot viņam tiešām nebija darba hronomembrānu, un tagad tās bija tikai senas drupas, nekas cits kā mērogs, vairs neatgādināja tā agrāko spēku un mērķus.
Sirdsapziņas attīrīšanai ceļotāji pa Zariem iekļuva ēkā caur vienu no izsistajiem caurumiem, klaiņoja pa stāviem, visur, uzduroties sagrautām sienām, nogāztām sijām un rāmjiem, atrada vienas hronomembrānas zāli un minūti pārlūkoja izkusušās, notecējušās, nokvēpinātas, izliektās sienas, grīdu un griestus. Bija skaidrs, ka šeit kādreiz noticis spēcīgs sprādziens, un no hronolifta kolonnas nekas pāri nepalika.
Pievīlušies cerībās, viņi izkāpa planētas-pankūkas krēslainajā dienā, aplidoja Stumbru un uzkāpa tā augšdaļā, vainagotā ar dīvainu, kaulaina izskata ķemmi. Tikai nedaudz vēlāk viņi saprata, ka tas ir kaut kāds nokaltis augs, nevis mirušas būtnes skelets, kā to liecināja viņu acis.
- Jā, diez vai ir iespējams izkļūt no šejienes, nezinot transgressa izsaukuma kodu, - konstakēja Mirjama. - Ja mums nebūtu izdevies uz šeijieni izsisties, tavs tēvs būtu varējis palikt šeit uz visiem laikiem. Starp citu, ko mēs gaidām? Varbūt pameklēt kādu transporta līdzekli?
- Kur? - Ivors norūca, klausoties psi-ētera klusumā, kurā ik pa laikam izpaudās klusi čauksti un starp tiem - vājš tēva auras atspulgs.
- Nu, kādreiz planēta taču bija apdzīvota. Vai arī tu uz kaut ko ceri, bet man nesaki?
- Es pasaucu tēvu ... viņam vajadzēja dzirdēt ... nedaudz pagaidīsim. Ja neparādīsies pāris stundu laikā, sāksim meklēšanu paši.
Mirjama gribēja iebilst, bet paskatījās uz drauga stingri sakniebtajām lūpām un pārdomāja. Tomēr viņas aktīvā daba necieta tukšu laika nosišanu, un viņa sāka izsaukt "vietējo varu" visos radio diapazonos. Un viņas centieni izrādījās nebija veltīgi! Sākumā skeptiski š iniciātīvu novērtējušais Ivors, bija pārsteigts, kad uz avārijas viļņa izdzirdēja tālu vīriešu balsi, kas tik tikko izlauzās cauri fona šalkai:
- Kas runā?
jautāja krievu valodā!
- Savējie! - sajūsmā atsaucās Mirjama. - Mums vajadzīgs Pāvels Ždanovs. Kas jūs esat?
- Es esmu Grigorijs Belijs. Konkrēti kuri savējie?
- Lai tas jums būtu pārsteigums. Kur jūs esat? Mēs gaidām jūs pie Stumbra.
Klusums.
Pagāja minūte, vēl viena ...
Ivors un Mirjama apmainījās satrauktiem skatieniem. Abiem bija viena doma.
- Bet ja šis Belijs kalpo Bendem? - Meitene nočukstēja.
- Tā nevar būt, - Ivors atbildēja tikpat klusi. - Tēvs vienmēr absolūti pareizi novērtēja cilvēkus. Belijs ir viņa draugs.
- Polujanovs arī bija viņa draugs.
- Ja Belijs darbotos Bendes pusē, viņš šeit nebūtu iestrēdzis ar manu tēvu.
- Loģiski, - padomājusi Mirjama piekrita.
- Gaidiet, - Caur ētera trokšņiem atlidoja tēva drauga balss. - Pēc stundas būsim klāt. Kā jūs nonācāt šeit, savējie? Vai Stumbrs tiešām atsācis darboties?
- Mums ir savs transports.
Vēl viena klusuma minūte.
- Uz tikšanos.
Un klusums.
- Nu re, un tu teici - sievietes nekur neder un kļūdās biežāk nekā vīrieši, - ar triumfējošu izskatu paziņoja Mirjama.
- Es tā neesmu teicis, - Ivors protestēja.
- Nu tad domāji, - viņa atcirta.
Ivors neviļus pasmaidīja, izprotot savas biedrenes jūtas, kura centās slēpt apmierinātību. Viņa patiesi priecājās, ka viņas iniciatīva negaidīti devusi rezultātus.
- Bet ja nu mūs nopeilējuši Bendes emisāri? Galu galā, neesmu apdrošināts pret kļūdām. Tu tici tiem, ar kuriem mēs sarunājāmies?
- Neuzticība ir muļķa gudrība [15], - Mirjama pamācošii sacīja. - Un nemaldini mani, tu kļūdīties nedrīksti. Pretējā gadījumā mums vispār nav ko darīt ārpus savas Zemes. Es ceru, ka tu neapjuksi kā pagājušo reizi, kad izsauci transgressu?
Ivors neapvainojās, nepacietīgi skaitot minūtes, līdz ieradīsies tēvs.
- Es jau sapratu, kas tur bija, - viņš nomurmināja. - Transgressam katrā vietējā teritorijā ir tikai viena izeja, tā pati arī ieeja. Apkārtnes rādiuss ir aptuveni trīs līdz pieci kilometri, spriežot pēc mūsu bēdīgās pieredzes. Un, kad es pēdējo reizi izsaucu transgressu, tas jau bija aizņemts ar pūķu pilotiem.
- Tad es piedodu, - Mirjama nomierinājās. Viņa paskatījās uz Ivora satraukto, noraizējušos seju un pēkšņi piegāja pie viņa, uz brīdi piespiedās. - Neuztraucies, dzejniek, viss būs kārtībā. Ko gan tu iesāktu bez manis, ko?
Ždanovs pasmaidīja.
- Tas gan tiesa.
Pēdējās gaidīšanas minūtes izrādījās visgrūtākās.
Ivors bija ārēji mierīgs un pat jokoja, taču bija acīmredzams, ka viņš uztraucas. Visbeidzot planētas-pankūkas debesīs uzplaiksnīja sudrabota dzirksts, kas pārvērtās par spilgtu plankumu, tad par īstu ovālu kāpostgalvu.
"Kāpostgalva" pielidoja pie Stumbra, lēnām apriņķoja ap to, nesteidzoties nolaisties, it kā tās piloti rūpīgi pārbaudītu zemiešus. Palidinājās virs ēkas jumta malas un viegli nolaidās. Tas bija Zemes "Pakmaka" izmērā, lai gan līdzība ar kāpostgalvu tuvumā nelikās tik pārsteidzoša kā no tālienes, bet sajūta, ka priekšā ir augs vai drīzāk dārzenis, tikai simtreiz lielāks nekā tā Zemes līdzinieks, Ivoram un Miriamai nepazuda.
“Kāpostu lapas” ar gurkstēšanu vairāk uzpūtās, milzu “kāpostgalvas” sānos izveidojās lēcveidīga sprauga, no kuras izlidoja trīs figūras parastajos Zemes "unikos". Izvērsušies ķēdē, viņi peldēja pie jauniešiem (Mirjama, katram gadījumam, sagatavojusies adekvātai atbildei), nolaidās uz ēkas jumta. Atanass Zlatkovs, Grigorijs Belijs un Pāvels Ždanovs. Kļūdīties nebija iespējams.
- Tēt? - Ivors nedroši teica.
Tie, kas ieradās uz "kāpostu" kuģa, apmainījās skatieniem.
- Šķiet, ka tas ir apsolītais pārsteigums, - Belijs pasmīkņāja, ziņkārīgi nopētot jaunā vīrieša bālo seju, pašķielēja uz Ždanovu. - Es nezināju, draugs, ka tev ir dēls.
- Es pats arī nezināju, - Pāvels atbildēja ar ne mazāku ziņkārību acīs. - Kas jūs esat, jaunais cilvēk?
- Kā kas?! - Mirjama bija sašutusi. - Tas ir jūsu dēls, Ivors! Jūs te jokus dzenat vai ņirgājaties?
- Nomierinies, - Ivors pēkšņi sacīja, pārvelkot plaukstu pār seju. - Šis nav tēvs.
- Kā nav tēvs? Ko tu runā?! Tas taču ir Pāvels Ždanovs, es taču redzu, es būtu viņu atpazinusi un ... - meitene sastinga ar apaļām acīm. - Ak Dievs!
- Viņš ir Ždanovs, - Ivors bēdīgi sacīja, - bet nav mans tēvs.
- Kvanks!
- Jā.
- Ak lūk kur tas apstāklis! - nostiepa Belijs. - Paša, šķiet, ka mums šķērsojušies ceļi ar viena jūsu kvanka dēlu, un šie jaunieši jūs kļūdaini noturēja par viņa tēvu.
- Diemžēl, tā tas noticis, - pamāja Pāvels Ždanovs, ar līdzjūtību raudzīdamies bālajā, satrauktajā Ivorā. - Manā pasaulē man nav bērnu. Atvaino lūdzu.
- Nav par ko atvainoties, - Ivors dziļi nopūtās, mēģinot slēpt vilšanos. - Tā nav jūsu vaina. Es biju pārliecināts, ka mums tika norādītas pareizās slazdu koordinātes, tāpēc es pat nešaubījos, ka jūs esat mans tēvs. Lai gan nē, šaubu ēna bija, kad es meklēju sava tēva mentālo plūsmu kosmosā, jūsu aura nedaudz atšķīrās no tēva, bet es pat nevarēju iedomāties, ka jūs ...