- Paej malā! - Belijs asi uzkliedza, ejot pie seifa.
Tajā pašā mirklī Polujanovs metās uz sāniem un uzkliedza:
- Nogalini viņus!
No seifa metallokeramikas iekšām izlidoja zobens ar plūstošu zilu asmeni. Visi sastinga. Tikai Mirjama izšāva no vaksinga, zobena smailes priekšā atvērās melna “anti-sprādziena” zvaigzne, apdullinošs trieciens satricināja gaisu, istabas sienas, triecienvilnis atmeta cilvēkus pret sienu, apgāza inka viriālu. Drimmers izliecās it kā dzīvs, starojošo asmeni pārklāja izlāžu režģis, viņš sekundes daļu pavilcinājās - un ar šo mirkli Ivoram pietika lai iejauktos notiekošajā.
- Nenogalini! - viņš uzkliedza, būdams liela uztraukuma stāvoklī, tā ka no viņa kliedziena gandrīz pārplīsa bungādiņas, un no psi sitiena uzsprāga viriāls, izbārstoties pa kabinetu šķembās, dzirkstelēs un dūmu vērpetēs. - Funkciju bloķēšana!
Un drimmers paklausīgi izpildīja pavēli: nobloķēja slepkavības funkciju, pārtrauca mērķēt uz upuriem, saritinājās sava veida rokassprādzē un atkal iegūlās seifā.
Turēdamies pie ausīm, dubultā akustiskā trieciena apdullināti, cilvēki sāka kustēties, piecelties, kratīt galvas, atjēgdamies. Ivors sajuta nespēku, reiboni, spēki izsīkumu, viņš gandrīz pakrita, paspējis atspiesties uz Mirjamas pleca.
- Apsveicu, - viņš teica, mēģinot pasmaidīt. - Man jau iepriekš vajadzēja uzminēt, ka ir darīšana ar pretizlūkošanas asu. Vai to tu gribēji nožēlot?
- Apklusti, tu esi galīgi zaļš, - Mirjama noraizējusies sacīja. - Parunāsimies pēc tam.
- Nē, atzīsties tagad!
- Tikai svētie brīvprātīgi atzīst savus grēkus. Jā, es esmu pretizlūkošanas grifs un vienlaikus universitātes studente. Vai tev no tā vieglāk? Vai arī tu tagad ar mani vairs nerunāsi?
- Es padomāšu, - Ivors nomurmināja, nonākot pusapziņā.
- Spēcīgs operators! - atjēdzās Belijs. - Es jau nodomāju, ka ar mums ir cauri! Kā viņam izdevās apturēt drimmeri?
- Nezinu, - atbildēja Ždanovs-vecākais, dodoties pie Polujanova. - Tā lūk mēs uzzinājām, kas ir kas, Fjodor. Kāpēc tu gribēji mūs nogalināt? Galu galā neviens no mums nekad nedarītu to pašu ar tevi.
- Jums nesaprast, - Poļjanovs atņirdzās. - Un jūs vēl neesat uzvarējuši! Cik es varēju noteikt, jūs neesat no mūsu Zara?
- Tu esi atjautīgs.
- Laikam gan, - Polujanovs atkal parādīja zobus. - Tas arī jūs pazudināja. Ja būtu atgriezušies mūsu puiši, nevis kvanki, viņi neatklātu savas kārtis, bet mēģinātu paspēlēties ar mani kā kaķis ar peli. Es ļoti labi pazīstu viņu raksturus. Starp citu, es, iespējams, nebūtu viņus likvidējis. Bet kvanku man nav žēl, to ir tūkstošiem. Un tagad solītais pārsteigums.
Tūlīt kabinetā parādījās būtne, kas izskatījās kā atdzīvināta metāla statuja, kurā pat sejas un acu āda mirdzēja ar šķidru dzīvsudrabu.
- Nogalini viņus! - nošņācās Polujanovs.
Mirjama vienlaikus izšāva gan no vaksinga, gan universāla, taču metāla cilvēka ķermenis bez pēdām absorbēja gan plazmas lodi, gan spēka lauka izlādi. Bet viņa šāviens negāja garām mērķim.
"Statujas" labās rokas rādītājpirksts pēkšņi pārvērtās par tievu šķidra metāla straumi, kas sasniedza Mirjamu un acumirklī izplatījās pa ķermeni, atstājot brīvus tikai meitenes degunu, lūpas un acis, padarot viņu par sava veida statuju.
- Ivor! - viņai izdevās klusi iekliegties, nespēdama pakustēties.
Ždanovs juniors steidzās pie viņas, nometot savu nejutīgumu, pārvarot letarģiju un reiboni, bet otrā metāla strūkla izlija pār viņu, izplatījās pa apģērbu, sastindzinot un kavējot kustības, un arī viņš sastinga uz vietas.
Tāds pats liktenis piemeklēja Ždanovu vecāko un Beliju.
- Es taču teicu - nogalini! - Polujanovs ar neapmierinātību nomurmināja, izņemdams no seifa rokassprādzē saritināto drimmeri, un satraukti paskatījās uz to. - Paskat maitasgabals, ko viņš ar to izdarījis?
- Nav vajadzības slepkavot, - dobajā basā rībināja metāla vīrietis. - Viņi mums vēl būs noderīgi, it īpaši operatora kūniņa. Saimnieks būs apmierināts.
- Ej savā vietā, - pavēlēja komisārs, iebāžot aproci seifā. - Nākamreiz nenokavē, es gandrīz gāju bojā.
- Pareiza ienaidnieka novērtēšana ir panākumu atslēga. - Metāla cilvēks it kā izgriezās pats sevī un, slīdot uz durvīm, pazuda. Tas, protams, nebija pats Spēlētājs vai pat ne viņa iemiesojums vietējā realitātē, bet tikai tukšs trauks, viela ar zemu intelekta līmeni, kas gaidīja saimnieka iemiesošanos, un Polujanovs no viņa baidījās, kaut arī komandēja kā vitsu.
Viņš piegāja pie Ivora, vienīgā no visiem, kurš nenokrita un nezaudēja samaņu, no uzvilktā "trako krekla" - šķidro kristālu plēves, kas bija Spēlētāja, kuram cilvēki bija devuši vārdu Bende, ķermeņa materiālā bāze.
- Nenovērtēju tevi, puisīt. Žēl, ka viss notika tā. Labāk nebūtu atgriezies. Labi ja Spēlētājs, kuram es kalpoju, īslaicīgi padarīs tevi par savu ieroču nesēju, bet var būt arī kas sliktāks.
- Ne-kad! - Ivors ar grūtībām izrunāja.
Polujanovs pasmīnēja, pagrūda viņu, sekoja ķermeņa kritienam - tas nokrita kā metāla gabals, uzmeta skatienu saviem bijušajiem draugiem un izgāja no kabineta. Koridorā viņš pavēlēja robotam - mājas sargam aizvākt cilvēku ķermeņus īpašā bunkurā zem mājas, kur dzīvoja arī Bendes metāla sūtnis.
- Kā Romašins? - komisārs izsauca Džonu Bulu.
- Aizgāja, - vietnieks īsi atbildēja.
Sekundi Polujanovs stāvēja bāls no trakām dusmām un ar dūri iesita pret sienu.
- Kā?!
- Puiši neaprēķināja. Viņš bija aizsargāts. Neitralizēja Karpenteru, sasēja Lipski, salauza žokli Solanam un aizgāja.
Dažus mirkļus Polujanovs cīnījās ar sevi, lai nekliegtu pa visu māju, tad pateica tikai vienu vārdu:
- Atrast!..
IV daļa ...MUMS NESAPRAST
.
1. nodaļa
Diena izrādījās karsta, un aukstais alus šķita dievišķs dzēriens, kas paaugstināja tonusu, remdēja slāpes un uzlaboja garastāvokli.
Kostrovs paskatījās uz kartona apli ar uzrakstu angļu valodā "Budweiser", pabeidza krūzi un uzlika to uz apļa.
Viņš sēdēja vasaras kafejnīcā, kas atradās Krievijas laukumā pretī kinoteātrim "Rossija", un gaidīja Romašinu. Tā bija cita Laika Zara Maskava (Krievija, Zeme, Saules sistēma), un bija interesanti meklēt atšķirības starp šo un to galvaspilsētu, šī un dzimtā dzīves veida detaļu atšķirībām.
Dzimtajā Zarā laukumu, kurā viņš sēdēja, sauca par Puškina, slavenajam kinoteātrim un koncertzālei bija arī izcilā dzejnieka vārds, iepretim piemineklim sākās skvērs, kuru no abām pusēm ieskāva Tveras bulvāra asfalta lentes, pa labi no kura atradās MakDonalds ēstuves restorāns. Šeit laukumu sauca par Krievijas, un "MakDonalds" vietā bija Tveras pasāžas spoguļu piramīda.
Kostrovs un Romašins atbrauca no Brjanskas (Tornis šajā Zarā arī izkrita Brjanskas mežos, netālu no Žukovkas pilsētas) uz Maskavu kopā, pārējos atstājot vienā no hronourbja drošības zonām. Izdomāja, ka visai komandai nav nepieciešamības "rēgoties" varas pārstāvju priekšā, bet misijai - lai iegūtu ieroci, par kuru runāja komisārs - pietika ar diviem cilvēkiem.
Viņi jau bija apmeklējuši vienu Zaru, uz kura Zemes bija izgatavots "Kijs" - īpaša lauka ģenerators, kas palielināja atomu vibrāciju amplitūdu, "izspiež" tos vienā virzienā par diezgan ievērojamu attālumu - līdz vienam centimetram. Sākotnēji “Kijs” bija izstrādāts nevis militārajās laboratorijās un bija paredzēta materiālu kodolsablīvēšanai, taču militārie eksperti ātri saprata, kādus ieguvumus varētu dot šis izgudrojums, un “materiāla apstrādes metodes” izpēte nonāca Pentagona un Krievijas Aizsardzības ministrijas slepenajās laboratorijās.