- Jūs vienkārši nepratāt atrast citu.
- Neburkšķiet, Oļeg Borisovič, - Ruslans sacīja, pēkšņi sajutis, cik ļoti ir noguris; sāpēja riba, tomēr, spriežot pēc sajūtām, salauzta tomēr nebija. - Paldies par palīdzību. Starp citu, no kā jūs šāvāt?
- Šāvu es, - sacīja Romašins. - Veicu, tā teikt, "skorpiona" kaujas izmēģinājumu. Bet balss jums, Oļeg Borisovič, nepārprotami ir īsta ģenerāļa balss, noteikti briesmīgāka nekā pulkvedim, pat Valetova likvidatori sabijās sākt kautiņu.
- Tas man no uztraukuma, - atzinās samulsušais Garaņins. - Nu, vai esat pabeiguši visādus apšaubāmi nepieciešamos reidus pēc ieročiem? Varbūt beidzot ķeramies pie lietas?
- Ejam uz Gezemu, - Romašins nolēma. - Tur mūs vajadzētu gaidīt Pāvela Ždanova dēlam. Tālāk iesim kopā ar viņu.
"Hronodesantnieki" iegāja hronolifta kabīnē, durvis aiz viņiem aizvērās ...
3. nodaļa
Gezemas ainava praktiski neatšķīrās no Zemes vidējā platuma grādos, un Ruslans pieķēra sevi domādams, ka viņš neuztver pārgājienu caur Laiku Koka Visumiem kā kustību telpā un laikā. Tad, ja viņš lidotu ar raķeti, tad šī kustība būtu pamanāma, mainoties zvaigznāju modelim, un tāpēc ieiešana un iziešana no hronourbja lifta atgādināja nolaišanos un uzbraukšanu ar parastu daudzstāvu ēkas liftu. Cilvēks ienāk lifta kabīnē, nospiež nolaišanās pogu vai dod komandu starta automātam, pēc tam piedzīvo ne pārāk patīkamas sajūtas un iziet tādā pašā "marmora" zālē, neapzinoties, ka īsā laikā ir pārvarējis ne tikai attālumu, bet neiedomājami lielu attālumu! Ko nevar izmērīt ne ar kādu mēru.
Gezemas pasaule tomēr pārsteidza Ruslanu un ne tikai viņu vien, ar nebeidzamiem mežu masīviem, smaržu pārpilnu gaisu un klusumu. Bija grūti noticēt, ka kaut kur tomēr saglabājušās ekoloģiski tīras vietas, kuras civilizācija ar savām smirdīgajām automašīnām nebija piegānījusi un kur var atrast atpūtu zem katra krūma vai vienkārši strauta krastā. Lai gan, no otras puses, visa šī krāsainā, gaišā un mierpilnā ainava izveidojās tieši globālas ekoloģiskas katastrofas rezultātā, kas hronourbja tornis materiāli realizējās šajā laikā un telpā un iznīcināja civilizāciju.
Bet tā, kuram šajā pasaulē bija jāgaida "hronoceļotāji", šeit nebija. Planētas Gezema ēteris, Ignata Romašina sievas (protams, kvanka) dzimtene, bija tīrs kā asara un kluss kā elfa lidojums, un tā mežu plašumi bija tik lieli, ka nebija ko domāt sameklēt Ivora Ždanova pēdas.
Protams, nodaļa vairākkārtīgi mēģināja atrast Ždanova dēlu, desmit kilometru rādiusā izpētot apkārtni ap Stumbru, atrada divus aborigēnu ciematus, vienā no kuriem dzīvoja Jarinas Romašinas ģimene, bet pašu Ždanovu nesatika. Toties sadūrās ar baismīgi lielu metāla bruņurupuci ar divām garām ūsām, līdzīgām sarkanām makšķerēm, un bija spiesti iesaistīties kaujā, jo izrādījās, ka tas ir Bendes automāts, un bija paredzēts, lai uzbruktu cilvēkiem no aizmugures.
Turklāt viņi atrada milzīgu metāla "kentauru", kurš bija ietriecis ragu Stumbra sienā, kā arī vēl divu bruņurupuču paliekas un saprata, ka starp Spēlētāju kibermehānismiem ir notikusi sadursme un ka tas var būt Ivora prombūtnes cēlonis.
Garaņinam ienāca prātā minējums, un to apstiprināja zemiešu tikšanās ar jaunu gezemieti (vietējie iedzīvotāji sevi sauca par rossiniem, un viņu valoda izrādījās līdzīga krievu valodai) ar vārdu Janaja. Divu drūmi klusējošu puišu-mednieku, ar dīvainiem šaujamieročiem, pavadībā meitene pati atrada nodaļu, kas atpūtās upes krastā kilometru no Stumbra, un, mulsi burzīdama bizi, pastāstīja par tikšanos ar Ivoru Ždanovu un viņa jauno pavadoni.
- Viņa ir ļoti skaista, - pārliecinoši piebilda Janaja, - un ļoti drosmīga. Miesassargs. Ne tāda. - Rossinka pamāja uz Nadeždu, kura neatkāpās no Ruslana.
- Un viņš? - Oļegs Borisovičs jautāja, uzmetot šķību skatienu Kostrova draudzenei.
- Viņš ir burvis! - Janaja atbildēja ar tādu pašu pārliecību. - Viņš pakļāva mirušo dievu kalpu un ar tā palīdzību nogalināja divus ļaunos herpenus!
- Bruņurupučus?
- Jā, tā ir, bruņurupuči!
Vīrieši apmainījās ar daiļrunīgiem skatieniem.
- Stiprs puisis! - Garaņins skeptiski norūca. - Kā viņam izdevās atdzīvināt to "kentauru"?
- Viņš zina burvju vārdu, - Janaja paraustīja plecus.
- Tātad, viņi ar to skaistuli iekļuva Tornī un vairs neparādījās?
- Kopš tā laika neviens nav atstājis Dievu kalnu, jūs esat pirmie.
- Cik daudz laika ir pagājis kopš viņu aiziešanas?
- Četras gaismas un trīs tumsas.
- Tas ir apmēram četras diennaktis. - Garanins nosodoši paskatījās uz Romašinu. - Ja mēs nebūtu skraidījuši pakaļ superieročiem, mēs šeit būtu sastapuši šo ... burvi.
Romašins diplomātiski paklusēja.
- Nekas, mēs viņu atradīsim, - sarunā iejaucās Kostrovs. - Un viņš ... tas ir, Ivors precīzi nepateica, kurp dodas?
- Nepateica, - Janaja atvainojoties nolaida galvu. - Viņš meklēja veco volhvu Rodu, un ļoti bēdājās, kad uzzināja, ka volhvs vairs neatgriezās no Dievu kalna ...
- Kāpēc viņam vajadzēja veco volhvu?
- Es nezinu precīzi ... neprasīju ... bet domāju, ka viņš meklēja gar-zobenu ...
Ruslans paskatījās uz Romašinu.
- Vai jūs zināt, kas tas ir?
- Visticamāk, meitene domā "spēka zizli", drimmeri. Tas ir tiesu izpildītāju varas atribūts. Turklāt drimmerim ir ļoti plašs funkciju klāsts, un tas var kalpot gan kā ierocis, gan kā atslēga, Stumbra atbloķēšanai.
- Interesanta lietiņa, - Garaņins norūca. - Manuprāt, es vienreiz biju liecinieks, kā to izmantoja Igors Vasiļjevičs. Drimmers mums gan noderētu.
- Paldies, meitiņ, - pateicās rossinkai Romašins. - Tu mums ļoti palīdzēji.
Janaja samulsa.
- Es nepateicu neko labu ... - Viņas acis pēkšņi iepletās, viņa kaut ko atcerējās. - Jā, esiet piesardzīgi pie Dievu kalna! Briesmīgs dzelzs cilvēks iznāca no tā vienu vai divas gaismas atpakaļ un pārvērtās par putnu. Tad šis putns uzbruka medniekiem un noknāba Kandidu!
Janaju pavadošie puiši sāka māt ar galvām.
- Es redzēju, - teica viens no viņiem ar pinkainu rudu galvu. - Kandids nomira, un tad atkal piecēlās, un tagad ir ģērbies dzelzs kreklā, un ir pilnīgi svešs ...
Zemieši saskatījās.
- Kas, pie velna, vēl tas tāds? - Garaņins sarauca pieri.
- Kā izpaužas viņa dīvainības? - Romašins jautāja.
- Viņš ir pārstājis paklausīt kņazam, izvairās no visiem un viens pats klīst pa mežiem, kaut ko meklēdams, neko nesaka, ne ar vienu nerunā. Un ir biedējoši stāvēt viņam blakus!
Oļegs Borisovičs paskatījās uz pavadoņiem.
- Kā jūs to izskaidrojat?
- Baidos, ka uz Gezemas iznācis pats Bende, - domīgi teica Romašins.
Upes krastā kļuva kluss. Tad Garaņins nokrekšķējās, ar plaukstu stipri berzēdams pliko galvvirsu.
- Es Spēlētāja iznākšanu iedomājos savādāk. Jābūt citiem mērogiem. Bet te iznāca viens robots ...
- Ne robots, bet gan viens no Bendes kolektīvā organisma indivīdiem. Protams, viens substants vēl nav desanta spēks vai armija, bet arī tam ir milzīgs spēks. Nedod Dievs ar viņu tikties! - Romašins pašūpoja galvu. - Vai tiešām Bende ir nolēmis izsēdināt savus pārstāvjus visos Zaros?
- Iespējams mēs to drīz noskaidrosim, - sacīja Ruslans. - Bet kāpēc viņam ... kā jūs nosaucāt šo "dzelzs cilvēku"? Substants?
- Tas ir no Atanasa Zlatkova leksikona, nozīmē kompleksa organisma šūnu vai fiziskā pamata daļu ar individuālu kontroli.