- Nu, bet galu galā arī es neesmu neaizsargāts, - pasmīnēja Železovskis. - Viņa to lieliski sajuta. Precīzāk - viņi. Es domāju, ka patiesībā Tiruvilejadala nav sieviete un nemaz nav cilvēks.
- Bet kas?
- Sava veida mākslīgi izveidots organisms, kiborgs dzīvojošs simbiozē ar "metāla" apvalku, kas arī ir sava veida radījums ar mainīgu ķermeņa ģeometriju.
- Bravo, patriarh, - Romašins sacīja bez kādas ironijas. - Jums ir pilnīga taisnība. Plēve uz šīs kundzes patiešām ir organisms, precīzāk sakot, paša Bendes klasteris vai īpatnis. Viņš izsūtījis savus pārstāvjus - žmurus, kā mēs viņus nosaucām, pa visiem Zariem, un arī jūsējais nav izņēmums. Tāpēc brīdiniet draugus būt piesardzīgiem, tiekoties ar šīm būtnēm. Bendes fiziskais pamats ir šķidro kristālu substants, kuram ir spēcīgs psi-lādiņš un kas var kontrolēt jebkuru būtni, izmantojot tā ķermeni kā nesēju.
- Sapratu, brīdināšu.
- Ko tad jūs izlēmāt?
- Diemžēl man nākas jūs apbēdināt. Apstākļi ir tādi, ka man vienkārši nav tiesību atstāt Zemi. Ir sākušās intramorfu medības, FAGa emisārs ... hmm ... Bende devies uzbrukumā... - Železovskis vainīgi papleta rokas.
- Nu ko, mēs saprotam, - Ruslans klusi sacīja.
- Neapvainojieties. Ja laiks nespiež, pagaidiet. Mēs nokārtosim savas problēmas un pievienosimies jums.
- Baidos, ka tieši laika mums vienkārši vairs nav, - Romašins pašūpoja galvu. - Bet mēs tiešām neesam apvainojušies. Ja jūs šeit spēsiet atvairīt Bendes uzbrukumu, tas būtiski ietekmēs Spēlētāju stāvokli kopumā. Vienīgais lūgums: ieroči ...
- Jā, protams, - cilvēks-kalns atviegloti piekrita. - Mani arsenāli nav lieli, bet tomēr es jums šo to izsniegšu. Ejam.
Železovska arsenāls aizņēma vienu no bunkura mazajiem nodalījumiem, tomēr tajā bija pietiekami daudz ieroču, lai apmierinātu divreiz lielākas grupas prasības nekā Romašina nodaļa. Vīrieši paņēma divus "glokus", anihilatorus "šukra", paralizatoru, monomoliku nažus un MK akumulatoru komplektu izstarotājiem. Visi kļuva jautrāki, neskatoties uz saimnieka atteikumu pievienoties grupai. Tagad viņi varēja atkauties no jebkura labi bruņota ienaidnieka un nebaidīties no sadursmēm ar likvidatoriem.
- Es jūs pavadīšu, - teica Železovskis, kad grupa bija gatava doties prom. - Starp citu, es nesapratu, kur atrodas šis jūsu ... hronourbis.
- Jūsu pasaulē Stumbrs ģeogrāfiski tika realizēts tajā pašā vietā, kur citos Zemes kvankos - Brjanskas guberņā, bet dziļi pazemē. Precīzāk, zem Skrabovkas purviem. Tāpēc neviens par to nezina. - Romašins padomāja. - varbūt izņemot Bendes aģentus.
- Mums nav guberņu, - Aristarhs papurināja galvu, - administratīvās zonas sauc par nominētiem rajoniem - noijoniem. Bet tomēr kāda situācijas ironija: burtiski netālu, varētu teikt - degungalā ir izeja uz citām dimensijām, bet mēs to meklējam pie domēna robežām ... Starp citu, vai FAGa emisārs var izmantot Stumbru kā savu bāzi vai vadības centru?
- Izslēgts, - sacīja Romašins. - Stumbrs ir stipri sabojāts, un gandrīz viss pārpildīts dūņām un purva ūdeņiem. To var izmantot tikai kā piegādes līniju, neko vairāk. Es domāju, ka jūsu emisāram ir pieejams progresīvāks transporta veids. Mēs to saucam par transgressu.
- Kāpēc jūs to neizmantojat?
- Diemžēl mums ir liegta piekļuve. Jāzina izsaukuma kods, bet mēs to nezinām.
- Žēl. Tad braucam iepazīties ar "laika mašīnu". Labāk nerādīsimies Brjanskas metro, es izsaukšu galeonu. Tas mūs nogādās vietā stundas laikā.
Neviens neiebilda, pat kašķīgais Garaņins. Visi saprata, ka saimnieks dara visu iespējamo viņu labā.
Lidojums uz Brjansku tiešām nebija ilgs. Galeona pasažieri pat nepamanīja, kā atlidoja, ar interesi no desmit kilometru augstuma skatoties uz pilsētu un mežu infrastruktūru zem transportlīdzekļa. Principā šī Zeme daudz neatšķīrās no Romašina dzimtās puses, lai gan viņš atzīmēja dažas arhitektūras un dabas atšķirības, pārējie mākslīgo būvju veidi, kuru augstums sasniedza trīs vai pat piecus kilometrus, un kas peldēja zem aparāta pārsteidza un izraisīja apbrīnu, un Aristarha viesi skatījās uz ainavām neatraujoties, laiku pa laikam daloties iespaidos.
Visbeidzot, galeons palidoja garām Žukovkas mazpilsētas nomalei un pārlidojis Brjanskas aizsargājamās teritorijas mežu, apstājās. Pēc tam lēnām pārvietojās pa loku, līdz Romašins pavēlēja autopilotam:
- Stop! Šeit.
Aparāts uzkārās virs purva ar retiem nīkulīgiem kokiem, ciņiem un rāvas logiem, kas bija pārklāti ar aļģēm un sūnām.
- Lecam. Uz redzēšanos, Aristarh. Tālāk mēs paši.
- Nepatīk man tā tur mašīna, - caur sakostiem zobiem sacīja Garaņins, skatīdamies uz kaut kāda aparāta balto plankumu, kas sastinga virs meža kilometra attālumā. - Šķiet, ka viņš mūs vēro.
- Ko teiksiet, Aristarh? - Romašins pagriezās pret Železovski.
Tas samiedza acis, ielūkojoties mirdzošajā metāla lidaparātā.
- Tas ir flaits, un arī man tas nepatīk.
- Varbūt pabiedēsim? - Markins ieteica.
- Nav tā vērts. Es pats tikšu galā, kad jūs pavadīšu. Starp citu, vai var apskatīt jūsu hronourbi no iekšpuses?
- Principā, kāpēc gan ne? - Romašins ar nelielu vilcināšanos atbildēja. - Tikai atgriežoties esiet piesardzīgs. Ja nu tas ir Bendes novērotājs?
- Šajā situācijā viņš mums nespēs traucēt.
It kā sajutis galeonā esošo cilvēku uzmanību, flaita vadītājs ieslēdza motoru, un baltais plankums nokrita un pazuda aiz kokiem.
"Hronodesantnieki ielēca ūdenī". Železovskis pārvērta savu "bumerangu" par hermētiski noslēgtu skafandru un ielēca viņiem līdzi.
Ienira vienā no purva logiem ar atklātu ūdeni, nogrima piecu metru dziļumā un iegremdējās biezā dūņu un dubļu slānī, zem kura divu metru dziļumā atradās cieta un līdzena virsma. Tas bija Stumbra jumts. Romašins atrada slūžu atvērto lūku, caur kuru viņi izgāja ārā, apgaismoja to ar laternu. Vienas aiz otra, brūngani zaļganā dūmakā, viņi iegāja slūžās, pēc tam koridorā, atrada kāpņu telpu, kas no augšas uz leju caurdūra hronourbja ēku, un ceturtdaļstundu kāpa pa kāpnēm lejup, līdz sasniedza simto stāvu, kurā atradās darba kārtībā esoša hronomembrānas zāle. Zāle bija nobloķēta ar hronourbja aizsargājošo automātiku, bet Romašins sazinājās ar Stasu (pareizāk sakot viņa "atliekām"), un ieeja atvērās, ļaujot delegācijai iekļūt, lai gan vienlaikus zālē iegāzās vairāki desmiti tonnu ūdens un šķidru dubļu.
Pagaidīja, kamēr automātika atbrīvoja zāli, izsūknēja šķidros dubļus, noņēma ķiveres un tuvojās resnajai hronolifta kolonnai. Lifta kabīnes durvis pārtapa dūmakainā slānī, izkliedējās, atklājot iekšpusi.
- Es nekad tam nebūtu ticējis! - nomurmināja Železovskis, skatoties uz zāli ar hronolifta režģa kasti.
Un šajā mirklī atskanēja gonga skaņa, trauksmes signāls un pēc tam automāta balss:
- Uzmanību! Ārkārtas hrononobīde! Dziļums nav zināms. Visiem TFA atstāt horizontu! Trīs minūtes, līdz nobīdei! Es dodu atpakaļskaitīšanu: trīs minūtes, divas minūtes piecdesmit astoņas, divas minūtes piecdesmit sešas ...
- Ko tas nozīmē? - Aristarhs kļuva piesardzīgs.
- Tas nozīmē, ka jums būs jāiet kopā ar mums, - Garaņins drūmi sacīja. - trīs minūšu jums nepietiks, lai izkļūtu no ēkas.
- Pat izmantojot Spēka lauku, - apstiprināja Romašins.
- Jūs to aprēķinājāt? ..
- Nu nē taču! - Romašins aizkaitināts pārtrauca Aristarhu. - Tas notika no mums neatkarīgu apstākļu dēļ. Stas, vai tu zini, kas noticis?
- Pienākusi ārēja komanda reaktora uzspridzināšanai, - atbildēja inks.
- Kādas blēņas! Atcelt komandu!