- Es nezināju. Un jūs, Atanas?
- Es nojautu, - zinātnieks nevērīgi atbildēja, nepiedaloties vispārējās sarunās.
- Es arī nezināju,n - iejaucās Romašins, - bet es ierosinu šīs ziņas apspriest vēlāk. Sūtiet mums, Stas.
- Kā pavēlat. Kur jūs labāk izsēdināt?
- Protams, uz Zemes, - noņurdēja Belijs.
- Es domāju nokļūšanas punkta tiešās koordinātām.
- Man ir droši aizsargāta slēptuve, - sacīja Železovskis, - Aling Gangri grēdas dzīlēs zem Tibetas. Ja jūs mūs tur varētu nosūtīt ...
- Dodiet man mentālo ainu ... paldies, es sapratu, kur tas atrodas. Braucam.
Gaisma transgresa “pasažieru” acīs izdzisa ... un pēc mirkļa atkal uzplaiksnīja, grupai izkrītot cauri kosmosa bezdibenim un miljoniem gadu.
Cilvēki stāvēja ciešā grupā Železovska bunkura viesistabas vidū un skatījās apkārt, priecīgi par to, cik viegli visu komandu var pārvietot no viena Metaversa uz citu. Pat Ruslana tautieši, kuriem kolosālo laika un telpas bezdibeņu pārvarēšana bija kļuvusi gandrīz par ikdienu, īpašu šoku nepiedzīvoja. Tikai Oļegs Borisovičs nomurmināja vairāk sev nekā pārējiem:
- Gribētu gan uzzināt, kā viņš tik precīzi mūs aizved ... bet nedod Dievs, būtu netrāpījis, un mēs izietu kalna iekšpusē?
- Trāpīs vienmēr, - Romašins skopi pasmaidīja. - Transgress vairs nav tikai sakaru līnija vai metro tunelis un pat nav "superstīga", tas ir princips, kas caurstrāvo visus Laiku Koka Zarus, tas ir līdzeklis Spēlētāju uzvedības kontrolei. Tāpēc Bende plāno to iznīcināt.
- Iekārtojieties, - Železovskis plaši novēzēja ar roku. - Es noskaidrošu jaunākās ziņas un mēģināšu atrast savu draugu. Ja vēlaties iepazīties ar mūsu dzīvi, ieslēdziet informu.
Viņš izgāja.
Patriarha viesi sarosījās. Tie, kas vēl nebija redzējuši viņa slepeno mājokli, sāka ziņkārīgi skatīties apkārt. Romašins sāka klāt galdu, aicinot palīgā sievietes. Zlatkovs pieslēdzās inka viriālam, kas atradās saimnieka kabinetā. Garaņins apsēdās kopā ar Beliju un Ždanovu un sāka viņus apbērt ar jautājumiem par Spēļu nozīmi, par Spēlētāju morālo atbildību un par viņu ietekmes veidiem uz Zariem. Ruslans, Markins un Paša pievienojās šai atpūtas krēslos sēdošajai grupai.
Tomēr komandas atpūta nebija ilga. Nepaspēja pat paēst, kad atgriezās Železovskis. Un ne jau viens pats. Kopā ar viņu viesistabā ienāca neliela auguma, trausla izskata vīrietis ar melniem, iesirmiem matiem un melnām, bezdibenīgām, visu saprotošām vientuļnieka un pareģa acīm. Viņš aplūkoja kompāniju, kuri sēdēja pie galda, pievērsa skatienu Trangha metāla lietnim, tad Ivoram (tas nodrebēja un pārsteigumā papleta acis), palocījās. Visas sarunas pie galda apklusa.
- Lūdzu, esiet pazīstami, - sacīja Železovskis. - Gabriels Grehovs.
- Kurš no jums ir Ignats Romašins un Pāvels Ždanovs? - zemā balsī jautāja Grehovs.
Romašins un Ždanovs apmainījās skatieniem. Pāvels piecēlās:
- Ždanovs.
- Un jūs, acīmredzot, Atanass Zlatkovs? - Grehovs paskatījās uz zinātnieku.
- Jūs esat visai vērīgs, - ar smalku ironiju sacīja Zlatkovs.
Grehovs vāji pasmaidīja.
- Tas man patiešām piemīt. Un jūs esat operators Ivors Ždanovs. - Viņš paskatījās uz Ivoru. - Es gribētu ar jums parunāties. Lūdzu pārējos neapvainoties. Ir dažas lietas, kuras labāk nezināt.
Viņš izgāja.
Železovskis papleta rokas.
- Dieva dēļ, nedusmojieties, es visu vēlāk paskaidrošu. Ejam uz manu kabinetu.
Romašins, Ivors, Zlatkovs un Pāvels Ždanovs viņam sekoja. Metāla pseidocilvēks Trangha izkustējās, piecēlās kājās un, smieklīgi gāzelējoties no vienas puses uz otru, sekoja aiz delegācijas.
Viesistabā iestājās klusums.
- Hmm- jā! - Oļegs Borisovičs nomurmināja. - Nepatīk man šāda diskriminācija ...
- Un man arī, - Mirjama drūmi sacīja. - Mēs arī šo to zinām un protam.
- Nepārdzīvojiet, - filozofiski sacīja Griša Belijs. - Vienubrīd arī es apvainojos, kad man tika nozīmētas, kā man šķita, sekundāras lomas. Līdz sapratu: katram circenim ir jāzina sava aizkrāsne. Katram jābūt savā vietā. Paša Ždanovs vienmēr ir bijis vadonis, bet es vienmēr esmu viņam palīdzējis. Un viņš noteikti nebūtu bez manis ticis galā. Kāda te apvainošanās? Lai viņi konsultējas, viņi ir līderi, un tas jāatzīst mierīgi un bez sasprindzinājuma. Visu, kas mums jāzina, mēs tāpat zināsim. Galvenais ir nepievilt cilvēkus, labi izdarīt darbu, kura dēļ mēs visi esam sapulcējušies.
- Pareizi, - Ruslans pamāja pamirkšķinot Nadeždai. - Mēs visi domājam tāpat. Vienkārši Oļegs Borisovičs nevar aizmirst, ka bija pulkvedis.
Viesistabā palikušajiem sejās pazibēja smaidi.
- Nu re, atkal dabūju par neko, - Garaņins nomurmināja. - Es taču ne sevis dēļ. Kāpēc šiem… e-e ... līderiem neuzklausīt cilvēkus ar pieredzi?
- Mūsu pieredze šeit nav piemērojama, - Ruslans papurināja galvu. - Mēs vēl neesam sasnieguši pat tiesu izpildītāja līmeni, bet Spēles mērogs ir ārpus priekšstatiem. Vismaz manējiem.
- Spēle tiek spēlēta visos Visuma stāvos, visos līmeņos, - piebilda Belijs. - Grūti pateikt, kur tās elpa neietekmē miljonu dzīvo būtņu likteņus. Bioloģisko sistēmu sabiedrības līmenis ir viens no zemākajiem un, iespējams, viens no sāpīgākajiem un nežēlīgākajiem. Bet, ja Bendem nedot tapakaļsitienus mazās lietās, viņš viegli uzvarēs lielajā.
Klusums atkal pārņēma viesistabu. Garaņins apdomājās.
- Jums taisnība, Griša, - Mirjama nomierinājās. - Šajā kompānijā es piekrītu pildīt jebkuru lomu. Dzersim tēju, man personīgi labāk patīk zaļā. Varu pagatavot.
- Es palīdzēšu, - Nadežda tūlīt piecēlās no galda.
Vīrieši sapulcējās ap Beliju, un Grigorijs viņiem pastāstīja stāstu par “sava” Fjodora Polujanova nodevību, kā rezultātā Pāvels Ždanovs, Atanass Zlatkovs un pats Belijs tagad ir ieslodzīti “izžūstošajā” Zarā. Sievietes atnesa paplātes ar smaržīgi kūpošām krūzēm un pievienojās klausītājiem. Drīz saruna kļuva vispārēja. Visiem bija interesanti uzklausīt vienam otru un dalīties savos novērojumos. Kad pienāca Ruslana kārta, viesistabā atgriezās koncentrētie Romašins, Ivors, Pāvels Ždanovs un Železovskis.
Visi klusēdami lūkojās uz ienākušajiem, pavēršot skatienus no viena pie otra.
- Jūs esat kā sazvērnieki, - beidzot teica Oļegs Borisovičs. - Ko nolēma cienījamā sanāksme?
Romašins pašķielēja uz biedriem.
- Sanāksme nolēma turpināt tādā pašā garā. Pirmais solis ir atbrīvot Ivora tēvu no slazdiem. Tad pēc iespējas vairāk atbrīvojiet citas iestrēgušās grupas, kamēr transgress turpina funkcionēt. Kad mums uzkrāsies pietiekami liels spēks, lai pārietu kvalitatīvi jaunā līmenī, tad pamēģināsim izteikt Bendem brīdinājumu par rupjo Spēli. Vai ir kādi iebildumi?
- Nē, - vienlaikus pateica Belijs un Ruslans.
- Lēmums ir pareizs, - piekrita Oļegs Borisovičs. - Un kur ir mūsu draugs Atanass? Un šis jūsu ... ekzomorfs?
- Zlatkovs kādu laiku paliks šeit. Arī Grehovs nevar iet mums līdzi tāpat arī Aristarhs. Viņu konfrontācija ar vietējo Bendes eksmisāru, kuru viņi sauc par FAGu - fundamentālo agresoru - ir sasniegusi kulmināciju. Savas problēmas būs jāatrisina mums pašiem.
- Varbūt mēs varam viņiem palīdzēt? - Belijs lika priekšā. - Bet pēc tam viņi palīdzēs mums.
- Paldies, draugi, - Železovskis nodārdināja, piespiedis milzīgo roku pie sirds. - Mēs tiksim galā. Diemžēl es nevaru iet kopā ar jums. Nepieminiet ar ļaunu.