Naidelmans plati pasmaidīja.
- Harpūna apliecina kuģa izcelsmi, mans draugs. Tas pirms sešiem gadiem tika būvēts kādai Norvēģijas kompānijai kā moderns vaļu medību kuģis, taču tad pasaulē tika pieņemts aizliegums medīt vaļus, un kuģis vēl pusbuvēts vairs nevienam nebija vajadzīgs. "Talasa" to iegādājās par ļoti labu cenu. Aprīkojumu, kas bija paredzēts vaļu ķeršanai un ģērēšanai, noņēmām, taču nevienam tā arī neienāca prātā demontēt harpūnu. - Naidelmans ar galvas mājienu aici- naja tālāk. - Iesim, paskatīsimies, cik tālu puiši tikuši.
Hečs pietauvoja "Žēlabaino Džeinu" pie "Cerbera" borta un tad skriešus pieveica kāpnes uz otru kuģi. Pa pēdām Nai- delmanam viņš cauri lūkai nonāca garā, šaurā, gaiši pelēkā gaiteni. Kapteinis vedināja viņu garām vairakām tukšām laboratorijām un virsnieku kopkajītēm, līdz apstājās pie durvīm ar uzrakstu "Datorlelpa".
- Aiz šim durvīm mums ir daudz jaudīgāka tehnika nekā kādā nelielā universitātē, - ar lepnumu balsi pavēstīja Naidelmans. - Taču mums tā vajadzīga ne tikai skaitļošanai. Tā ir ari profesionāla navigācijas sistēma un autonavigators. Avārijas situācijās šis kuģis spēj vadīt sevi pats.
- Bet kur tad palikuši cilvēki? - Hečs jautāja.
- Uz klāja ir tikai grupas kodols. Tāpat kā uz pārejiem kuģiem. Tāda ir "Talasas" filozofija, lai saglabātu resursus. Ja nepieciešams, jau rit te var ierasties ducis zinātnieku. Vai ducis grāvraču. Taču bez īpašas vajadzības liekus cilvēkus cenšamies šeit neturēt un izmantojam tikai pašus spējīgākos.
- Līdzekļu taupīšana, - jokodams noteica Hečs. - "Talasas" grāmatveži acīmredzot ir laimīgi.
- Ne tikai viņi, - Naidelmans nopietni atbildēja. - Ari no drošības viedokļa tā rīkoties ir vispareizāk. Nevajag lieki izaicināt likteni.
Kapteinis pagriezās ap stūri un pagāja garām smagām metāla durvīm, kas bija atstātas pusvirus. Ieskatījies telpā, Hečs pamanīja pie sienām piestiprinātu glābšanas ekipējumu. Tur bija ari vairākas bises un divi mazāki metāliski, spīdīgi ieroči, kurus viņš nekad agrak nebija redzējis.
- Kas tad tas? - viņš jautāja, rādīdams uz vēderainajām, strupajam ierīcēm. - Atgādina nelielus putekļsūcējus.
Naidelmans atskatījās.
- Flešetes, - viņš paskaidroja.
- Kā, lūdzu?
- Kaut kas līdzīgs pistolei, ar ko šauj naglas. Šauj ar šikiem, spurainiem volframa karbīda stieples gabaliņiem.
- Izklausās vairāk sāpīgi, nekā bīstami.
Naidelmans tikko jaušami pasmaidīja.
- Pieci tūkstoši šāvienu minūtē, munīcijas ātrums pārsniedz trīs tūkstošus pēdu sekundē… diezgan bīstami. - Viņš aizvēra durvis un vēlreiz paraustīja rokturi. - Šo telpu nedrīkst atstāt vaļā. Velreiz jāatgādina Striteram.
- Bet, pie velna, kam tās vajadzīgas? - Hečs sarauca pieri.
- Ielāgojiet, Melin, ka "Cerbers" ne vienmēr peld tik mierīgos ūdeņos ka šajā Menas lauku apvidū, - kapteinis atbildēja, steidzinādams viesi tālāk pa gaiteni. - Nereti mums nākas strādāt vietas, kur čum un mudž haizivis. Kad atrodies aci pret aci ar balto haizivi, ātri vien novērtē flešetes priekšrocības. Pagājušajā gadā Koraļļu jūrā redzēju, kā ar tādu pusotras sekundes laikā pāršķeļ haizivi no mutes hdz astei.
Hečs kopā ar kapteini pa kāpnēm devās uz nākamo klāju. Naidelmans mirkli uzkavējās pie durvīm bez jebkāda uzraksta un tad skaļi pieklauvēja.
- Esmu aizņemts! - atskanēja īgna balss.
Naidelmans zinigi uzsmaidīja līečam un atvēra durvis,
aiz kuram atklājas blāvi apgaismota kajīte. Hečs sekoja kapteinim iekšā, paklupa pret kaut ko un, acis mirkšķinādams, sāka lūkoties apkārt, kamēr pierada pie pustumsas. Kajītes pretējā siena un iluminatori bija pilnība aizklāti ar plauktiem, kuros rindojās elektroniskās iekārtas: osciloskops, procesori un neskaitāmi citi aparāti, par kuru nozīmi Hečam nebija ne jausmas. Grīdu hdz pat potītēm klāja saburzīti papīri, saspaidītas dzērienu skārdenes, konfekšu papīriņi, netīras zeķes un apakšveļa. Uz. kojas, kas bija piestiprināta pie vienas sienas, šķita, plosījies viesulis, kas palagus izsvaidījis gan uz matrača, gan uz grīdas. Telpu piepildīja ozona un elektronikas smārds, un vienīgais gaismas avots bija daudzie mirgojošie ekrāni. Ši haosa vidū ar muguru pret ienacejiem, drudžaini kaut ko rakstīdams datorā, sēdēja cilvēks saņurcītā puķainā kreklā un Bermudu šortos.
- Kerij, vari atrauties uz mirklīti? - Naidelmans jautāja. - Atvedu doktoru Heču.
Vopners pagriezās un vispirms paskatījās uz Naidelma- nu, pēc tam - uz I Ieču.
- Šeit jus esat noteicējs, - datorspeciālists atbildēja spalgā, aizkaitinātā balsī. - Taču jūs pats teicāt, lai viss būtu gatavs vēl vakardien. - Es pēdējās četrdesmit astoņas stundas esmu pavadījis, ierīkojot tiklu, bet vēl ne velna nav izdevies tikt klāt kodam.
Naidelmans iecietīgi pasmaidīja.
- Un tomēr esmu pārliecināts, ka jūs ar doktoru Sendžo- nu varat veltīt dažas minūtes ekspedīcijas svarīgākajam investoram. - Viņš pievērsās Hečam. - No malas nepateiksi, taču Kerijs ir viens no spožākajiem šifrētājiem ārpus Nacionālās drošības aģentūras.
- Nu jau gan, - norūca Vopners, taču Hečs manīja, ka kompliments viņam paticis.
- Jums nu gan te aparātu netrūkst, - vērdams ciet durvis, noteica Hečs. - Vai tas pa kreisi ir dalortomogrāfs?
- Ļoti smieklīgi. - Vopners pabīdīja brilles augstak uz deguna un nosprauslājās. - Domājat, ka tas ir kaut kas smalks? Nē, ta ir vienkārša dublējuma sistēma. Svarīgākos aparātus viņi vakarrīt aizveda uz salu. Tie, lūk, patiešām bija smalki!
- Vai kontroltesti pabeigti? - Naidelmans jautāja.
- Tūdaļ beigsies pēdējā sērija, - Vopners paskaidroja, purinādams galvu, lai acīm priekšā nekarātos taukainu matu šķipsna, un atkal pievērsās monitoram.
- Šodien mūsējie pabeigs tīkla izveidi uz. salas, - Naidelmans teica Hečam. - Kā jau Kerijs teica, ši ir rezerves sistēma, precīzs Skrandu salas datorsistēmas dublikāts. Dārgs prieks, taču ietaupa laiku. Kerij, parādi, ko es ar to gribēju teikt!
- Bet protams! - Vopners uzsita paris tastatūras taustiņu, un virs galvas iedegas kāds monitors. Hečs taja ieraudzīja kvadrātos sadalītu Skrandu salas diagrammu, kas lēni rotēja ap centrālo asi.
- Visiem pamattīkla maršrutētajiem ir dublikāti. - Vēl daži tastatūras taustiņi, un uz salas zīmējuma parādījās zaļu līniju raksts. - Tie ar šķiedru optikas kabeļiem savienoti ar galveno centrmezglu.
Naidelmans ar roku norādīja uz ekrānu.
- Uz salas viss - no sūkņiem līdz turbīnām, kompresoriem un urbjlorņiem - ir savienots tiklā. Mēs uz salas visu varēsim kontrolēt no komandpunkta. Viens signāls, un sāk darboties sūkņi; cits signāls iedarbinās vinču; trešais izslēgs gaismu jusu medpunkta un tā tālāk.
- Tieši tā, - Vopners piebilda. - Bezgalīgi paplašināma. Un viss klausa uz vārdiņa, ticiet man, miniatūras datu paketes un viss parejais. Tas ir milzīgs tīkls - tūkstošiem pie- slēgvietu viena domēnā, bet latentums līdzinās nullei. Jūs neticesiet, ka ehotestējas šis smukulītis.
- Angliski, lūdzu, - iebilda 1 lečs. - Datoristu slengu nekad neesmu mācījies. Ei, un kas tas tāds? - Viņš norādīja uz vel vienu ekrānu, kurā bija redzams tāds kā viduslaiku ciematiņš. Visapkārt dažādās uzbrukuma vai aizstāvēšanas pozas bija izvietotas sīkas bruņinieku un burvju figūriņas.