- "Ērkšķu zobens". Lomu spēle, ko es pats izdomāju. Esmu autors trim tiešsaistes spēlēm. - Vopners izstiepa apakšlūpu. - Kas par lietu?
- Nekas, ja kapteinim nav iebildumu, - atbildēja Hečs, paskatīdamies uz Naidelmanu.
Bija pilnīgi skaidrs, ka kapteinis saviem padotajiem ļauj diezgan brīvi rīkoties. Un šķita, ka Naidelmanam - lai cik tas neticami arī neliktos - patīk šis ekscentriskais puisis.
Atskanēja skaļš pīkstiens, un ekrānos parādījās ciparu kolonnas.
- Lūk, - pētīdams datus, iesaucās Vopners. - "Scilla" gatava.
- "Scilla"? - pārjautāja Hečs.
- Jā. "Scilla" ir sistēma uz kuģa. "Haribda" savukārt ir uz salas.
- Ir pabeigta tikla testēšana, - paskaidroja Naidelmans.
Tiklīdz būs pabeigta tikla instalācija uz salas, mums atliks
tikai pārkopēt programmu uz "Haribdu". Vispirms viss tiek
pārbaudīts šeit, pēc tam lejupielādēts uz salas. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Man vēl palikuši daži sīkumi. Kerij, es zinu, ka doktors Hečs labprāt uzklausīs stāstu par to, kā jūs ar doktoru Sendžonu cenšaties atšifrēt Makalana kodu. Me- lin, tiksimies vēlāk uz klāja.
Naidelmans izgāja no kajītes un aizvēra aiz sevis durvis.
Vopners atkal sāka drudžaini spiest tastatūras taustiņus, un Hečs kādu brīdi pratoja, vai tik jauneklis nav nolēmis viņu pilnībā ignorēt. Tad, nenovērsis acu no termināļa, Vopners izķeksēja no galda apakšas kurpi un aizmeta pie galējās sienas. Tai sekoja smaga grāmata ar nosaukumu "Tikla subrutinu rakstīšana C++".
- Ei, Kris! - Vopners iesaucas. - Pienācis laiks suņu un poniju parādei!
Hečs noprata, ka Vopners acīmredzot mērķējis uz nelielām durvīm kajītes tālākajā sienā.
- Ļaujiet man, - viņš teica, tuvodamies durvīm, - jums ar mērķēšanu nevedas.
Atvēris durvis, Hečs attapās vel vienā kajīte - tā bija tikpat liela ka iepriekšējā, taču citādi pilnīgi atšķirīga. Tā bija labi apgaismota, tīra un brīva. Anglis Kristofers Sendžons, lēni bakstīdams Roijal firmas rakstāmmašīnas taustiņus, sēdēja pie koka galda telpas vidū.
- Labdien, - Hečs teica. - Kapteinis Naidelmans dažas minūtes jūsu laika atļāva veltīt man.
Sendžons piecēlās un paņēma no rakstāmgalda dažas senas grāmatas. Viņa gludo, apaļīgo seju bija izvagojušas nervozitātes grumbas.
Prieks, ka esat mums pievienojies, doktor Heč, - Sendžons teica, paspiežot Melina roku, taču apmierināts ar to, ka iztraucēts, neizskatījās.
- Varat saukt mani par Melinu, - sacija Hečs.
Sendžons viegli paklanījās un sekoja doktoram Vopnera
kajītē.
- Ņemiet krēslu, Mclin, - uzsauca Vopners. - Es pastasti- šu, ar ko es te pa īstam nodarbojos, savukārt Kriss pastāstīs par visiem tiem putekļainajiem foliantiem, ko viņš nemitīgi pārcilā sava kajītē. Mēs strādājam kopa. Vai ne, vecais?
Sendžons saknieba lupas. Pat šeit, jūrā, I lečs juta raksturīgo putekļu un zirnekļu tiklu smārdu, kas apņēma vēsturnieku. Viņš iederētos antikvariātā, nevis apslēptas mantas meklētāju komanda, 1 lečs domas nosprieda.
Pastūmis malā drazu, viņš apsēdās līdzās Vopneram, kurš norādīja uz kadu ekrānu - pagaidām melnu. Dažas ašas komandas uz tastatūras, un ekrānā parādījās digitalizēts Ma- kalana traktāta attēls un mīklainas piezīmes uz tā malām.
- llerr Naidelmans domā, ka žurnāla otrajā daļā ir svarīga informācija par apslēpto mantu, - skaidroja Vopners. - Tādēļ mes atšifrēšanā izmantojam divas metodes. L7 .s nodarbojos ar datoriem, bet Kriss - ar vēsturi.
- Kapteinis pieminēja divus miljardus dolāru, - teica 1 lečs. - Kā jus pie tadas summas nonācāt?
- Redziet, - nokremšļojies, it kā gatavotos lekcijai, iesaka Sendžons, - ka jau vairumam pirātu, ari Okema flote bija visdažādākie kuģi, kurus viņš nolaupījis: pāris galjonas, dažas brigantīnas, atrgaitas vienmasta burinieks un, šķiet, milzīgs Ostindijas kompānijas kuģis. Kopa deviņi kuģi. Zināms, ka tie bija tā piekrauti, ka zaudējuši spēju manevrēt. Tādējādi iespējams vienkārši saskaitīt kravnesību, ņemot vēra to kuģu kravas sarakstus, ko Okems aplaupījis. Zināms, piemēram, ka Okems tikai no Spānijas flotes kuģiem vien ieguvis četrpadsmit tonnas zelta un desmitkārt vairāk sudraba. No citiem kuģiem viņš nolaupījis lazuritu, pērles, dzintaru, briljantus, rubīnus, serdoliku, pelēko ambru, nefritu, ziloņkaulu un gvajaka koku34 . F.s vel neminēju svētās relikvijas, kas salaupītas Spāņu Amerikas31 piekrastes pilsētās.
Vēsturnieks neapzinati sakārtoja kaklasaiti - viņa seja apmierinātībā staroja.
- Piedodiet, vai jus teicāt četrpadsmit tonnas zelta? - Hečs izbrīnīts pārjaulaja.
- Tieši tā, - atbildēja Sendžons.
- Peldošs Noksa forts36 , - aplaizījis lupas, piebilda Vopners.
- Un vel jau ir Svēta Mihaela zobens, - Sendžons piebilda. - Nauda nenovērtējams materiālās kultūras piemineklis. Mums te ir darīšana ar lielāko pirātu dārgumu krātuvi, kāda jebkad radīta. Okems bija gudrs, apdāvināts un izglītots cilvēks, bet tāpēc vēl bīstamāks. - Viņš paņēma no plaukta plānu plastikāta mapīti un pasniedza I lečam. - Te ir biogrāfiskie dali, ko apkopojis viens no mūsu pētniekiem. Domāju, ari jus piekritīsiet, ka šoreiz leģendas nekas nav pārspīlēts. Okema reputācija bija tik briesmīga, ka pietika viņam iestūrēt savu flagmani ostā, uzvilkt karogu ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem un izšaut borta zalvi, lai ikviens - no vienkārša iedzīvotāja līdz priesterim - savāktu savas dārglietas un steigtos uz ostu.
- Un jaunavas? - Vopners iesaucās, samākslotā ieinteresētība iepletis acis. - Kas notika ar viņām?
Sendžons, pievēris acis, uz mirkli apklusa.
- Kerij, varbūt nevajag?
- Ne, patiešām, - draiskulīgā nebēdnībā turpināja Kerijs. - Es gribu zināt visu.
- Tu ļoti labi zini, kas notika ar jaunavām, - Sendžons atcirta un atkal pievērsās 1 lečam. - Okemam uz deviņiem kuģiem bija divi tūkstoši viru. Viņam bija vajadzīgi ļaužu pulki, lai uzbruktu kuģiem un šautu no lielgabaliem. Parasti viņiem tika dotas divdesmit četras stundas… e… brīvei laika, lai atpūstos nelaimes skartajā pilsētā. Rezultāti bija šausmīgi-
- Divpadsmitcollīgie bija ne tikai kuģiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt, - indīgi noradīja Vopners.
- Jus redzat, ko man nākas paciest, - norūca Sendžons.
- Ludzu, lūdzu, piedod, veco zēn, - Vopners atbildēja, atdarinādams angļu akcentu. - Dažiem cilvēkiem nav humora izjūtas, - viņš piebilda Hečam.
- Okema veiksme, - Sendžons mundri turpināja, - bija ari viņa neveiksme. Viņš nezināja, kā aprakt tik milzīgu bagati- bu. Tas nav nekāds simtiņš zelta monētu, ko klusītēm var paslidina! zem akmens. Un tad uz skatuves iznāca Makalans. Un nelieši - ari mcs. Jo Makalans savu noslēpumaino die- nasgrāmatu rakstījis kodētā valodā.
Vēsturnieks uzsita pa gramatām sava azotē.
- Šis ir grāmatas par kriptoloģiju, - viņš pavēstīja. - Piemēram, Johanesa Tritemija Poli/graphiae, kas publicēta sešpa- dsmilā gadsimta beigās. Tas bija rietumu pasaules pirmais traktats par atšifrēšanu. Bet šis ir Porta De Furtivus Literārām Notis - teksts, ko visi Elizabetes laika spiegi zināja no galvas. Man ir vēl pusducis citu, kurās pamatīgi aprakstīta kriptogrāfijas māksla Makalana dzīves laikā.
- Skan briesmīgāk par mācību grāmatām otra kursa medicīnas studentiem.