- Patiesībā tās ir brīnišķīgas, - aizrautīgi iebilda Sendžons.
- Vai tolaik šifrētu tekstu rakstīšana bija pierasta lieta? - ziņkārīgi apjautājās Hečs.
Sendžons iesmējās - atgādinot roņa rējienu -, un viņa sārtie vaigi mazliet raustījās.
- Pierasta? Tā praktiski bija universāla, viena no vitāli nepieciešamākajam diplomātijā un kara mākslā. Gan britu, gan spāņu valdība bija nodaļas, kas specializējās ziņojumu šifrēšana un atšifrēšana. Pat dažiem pirātiem komandā bija viri, kas prata uzlauzt kodus. Galu galā kuģu papīros gadijās uziet interesantus šifrētus dokumentus.
- Kā šifrētus?
- Parasti tie bija nomenklatori - gari saraksti ar vārdu aizvietotājiem. Piemēram, ziņojuma vārds ērglis varēja aizvietot karali Džordžu, bet narcises - dublonus un ta tālāk. Dažkārt tie bija vienkārši alfabētu aizvietotāji, kuros burts, cipars vai simbols aizvietoja alfabēta burtu.
- Un kāds bija Makalana kods?
- Pirmā žurnālā daļa sarakstīta, izmantojot samērā viltīgu monofonisko kodu. Otro daļu mēs vēl joprojām cenšamies atšifrēt.
- Un tas ir mans darbiņš, - teica Vopners, kura balsi jaucas lepnums un greizsirdība. - Viss ir datorā.
Viņš nospieda kādu taustiņu, un ekrānā parādījās gara nesakarīgu burtu un ciparu rinda:
AUJ KQB7 BOLA W IEVV DBP OL QS<JMN WX 4JK 2K VVN 111N7 VVPDO FKS N2T YX FR<) W DF3 DEI FK IC DF9F DFS K l)K FGRE DF3 V.it IE4DI 2F 9GE DF W FEIB5 MI.FK BLK BV6 Fl PET BOP IBSDF K2LJ BVF EIO PUOEK VVB13 OPDJK LBI JKF
-Šis ir pirmās daļas šifrs, - Vopners paskaidroja.
- Un kā jūs to uzlauzāt?
- Lūdzu! Angļu alfabēta burti parādās noteiktās proporcijas, E sastopams ļoti bieži, savukārt X ir visretāk lietotais. Atliek tikai radīt to, ko mes saucam par kodu simbolu un burtu pāru kontaktshēmu. Bāc! Un pārējo izdara dators.
Sendžons noliedzoši atgaiņājās.
- Kerijs programmē datoru, lai tas uzbruktu kodam, savukārt es piegādāju vēsturiskos faktus. Bez senajām šifru tabulām datora izmantošana ir bezcerīga. Tas zina tikai to, ko tajā ieprogrammē cilvēks.
Vopners pagriezās krēsla un sāka blenzt uz Sendžonu.
- Bezcerīga? Patiesība šī kaste uzlauztu kodu ari bez. jusu dārgajām tabulām. Vienkārši butu vajadzīgs mazliet vairāk laika, un viss.
- Tikpat daudz laika būtu vajadzīgs divdesmit mērkaķiem, lai nejauši uzdrukātu "Karali l.iru"37 , - atkal dobji iesmiedamies, attrauca Sendžons.
- I la-ha! Un tikpat daudz laika būtu vajadzīgs vienam Sendžonam, kurš ar diviem pirkstiem klabina Royal firmas rakstāmmašīnu. Jēziņ, sāc beidzot lietot portatīvo datoru! Un dzīvo! - Vopners atkal pievērsās liecam. - Īsāk sakot, tā mēs ari uzlauzām to kodu.
Daži nervozi pieskārieni taustiņiem, un ekrānā parādījās divas sadaļas: viena pusē - kods, otrajā - atšifrētais teksts. Hečs nepacietīgs sāka to pētīt.
2. jūnijs, Anno D. 1696. Pirāts Okems uzbruka mūsu flotei, izsita caurumu kuģa sānos un nobendēja visas dvēseles. Musu karakuģis kaunpilni nolaida karogu bez cīņas, un kapteinis sagaidīja savu galu, pinkšķēdams kd bērns. Paliku tikai es - tiku iekalts ķēdēs un aizvests taisnā ceļā uz Okema kajīti, kur tas neģēlis pielika zobenu man pie kakla un teica: "Lai Dievs pats ceļ savu nolādēto baznīcu, tev es došu citu uzdevumu." Un tad viņš manā priekša izklāja dokumentus. Lai šis žurnāls ir liecinieks Dieva priekšā, ka es atteicos parakstīt…
- Satriecoši, - noelsa 1 lečs, izlasījis visu, kas bija redzams ekrānā. - Vai ir ari turpinājums?
- Izdrukāšu jums vienu eksemplāru, - apsolīja Vopners, nospiezdams tastatūras taustiņu.
Kaut kur pustumšās kajītes dzijumā iedūcās printeris.
- Lielākoties, - norādīja Sendžons, - atšifrēta žurnāla daļa stāsta par to, kā Makalans turēts gūstā, ka viņš, juzdams nāves draudus, piekritis izbūvēt Ūdens Aku un ka atrasta īsta sala. Diemžēl jauno kodu Makalans sācis izmantot tieši tad, kad sākušies būvdarbi. Mēs uzskatām, ka žurnāla otrajā daļa aprakstīts Ūdens Akas projekts un būvniecība. Un, protams, veids, ka piekļūt apslēptajai mantai.
- Naidelmans teica, ka žurnālā pieminēts Svētā Mihaēla zobens.
- Varu derēt, ka tā ari ir! - Vopners viņu pārtrauca, vēl joprojām klabinādams tastatūras taustiņus. Ekrānā paradi- jās cita teksta daļa:
Okems izkrāvu trīs kuģus, cerēdams uz bagātīgu guvumu piekrastē. Šodien krastā tika iznests garš svina Šķirsts, viss vienā zelta, un ducis kastu ar dārglietām. Korsāri stāsta, ka šķirstā ir Svētā Mihaēla zobens - darga manta, kas iegūta uz Spānijas galjonas un ko ļoti augstu vērtē kapteinis. Viņš nekaunīgi plātās un lielas, ka tas ir lielākais dārgums, kads jebkad rasts Indijā. Kapteinis aizliedzis atvērt šķirstu, un to apsargā dienu un nakti. Viri ar aizdomām raugās viens uz otru un nepārtraukti strīdas, ja nebūtu nežēlīgās disciplīnas, ko uztur kapteinis, baidos, ka ikviens ņemtu sliktu galu, turklāt īsa laika.
- Un tāds, lūk, izskatās otrās daļas kods, - Vopners nospieda dažus taustiņus, un ekrānā parādījas ciparu rindas:
34834590234582394438923492340923409856902346789023490562349083934290863 99812349012849123400494903412089509868907347605783568496324098735078390 45709234045895390456234826025698345875767087645073405934038909089080564 504556034568903459873468907234589073908759087250872345903569659087302
- Vecais nācis pie prāta, - Vopners turpināja. - Vairs nav atstarpju, tādēļ nevaram izmantot vārdu formu. Visi ir cipari, vairs nav neviena burta. Iedomājies, riebeklis tāds!
Sendžons saviebās.
- Kerij, vai tiešām jārunā tādiem vārdiem?
- Ja, vecīt, obligāti.
Sendžons kā atvainodamies paskatījās uz Heču.
- Līdz šim, - Vopners stāstīja tālāk, - šis mīļumiņš ir turējies pretī visam Kriša jaukajām kodu tabuliņām. Tādēļ ņemu lietu savās rokās un sāku brutālu uzbrukumu. Kamēr mēs te runājam, programma strādā.
- Brutālu uzbrukumu? - pārjautāja Hečs.
- Nu, ziniet, algoritmu, kuram atbilstoši programma par- bauda visu šifrēto tekstu, izmēģinot visdažādākos iespējamos variantus. Tas vienkārši ir laika jautājums.
- Vienkārša laika šķiešana, - Sendžons iebilda. - Esmu ķēries pie jaunas kodu tabulas, ko atradu holandiešu kriptogrāfijas gramatā. Bet ir vajadzīga dziļāka vēsturiskā izpēte, nevis procesorlaiks. Makalans bija sava laikmeta cilvēks. Tas kods neradās 110 zila gaisa, tam noteikti ir vēsturisks precedents. Mēs jau zinām, ka tas nav Šekspīra koda variants vai rozenkreiceru3 * kods. Taču esmu pārliecināts, ka kads ma- zak zināms kods šais grāmatās dos mums vajadzīgo atslēgu. Tas taču ir acīmredzami pat vidējam prātam…
- Ei, apklusti, ja? - Vopners iesaucās. - Atzīsti taču beidzot, Kris, mīļumiņ, ka neviena no tam vēstures grāmatām nepalīdzēs uzlauzt šo kodu! Tas ir pa zobam tikai datoram. - Viņš uzsita pa tuvāko procesoru. - Mēs taču tiksim galā ar to mīļumiņu, vai ne, mammit?
Vopners sagriezās savā krēslā un atvēra skapīti, kas I lečam par pārsteigumu izrādījās medicīniskais ledusskapis, kāda parasti glabā audu paraugus. Datorspeciālists no ta izņēma saldējumu.
- Kads grib BigOne? - viņš, vēcinādamies ar rokam, jauta ja.
- Tikai pec tam, kad bušu apēdis promnešanai sagatavoto tamiooriM no benzīntanka pie M-l šosejas, - atklāti izradīdams riebumu, atbildēja Sendžons.