- Jus, briti, vispār varētu paklusēt, - Vopners noteica ar pilnu muti. - Dieva dēļ, jūs taču pīrāgos liekat gaļu! - Viņš draudīgi pavēcināja ar saldējuma paciņu, il ka tas būtu ierocis. - Te jūs redzat ideālu produktu. Taukvielas, olbaltumvielas, cukurs un ogļhidrāti. Vai es jau nosaucu taukvielas? Šādus produktus ēdot, var dzīvot mūžīgi.
- Un viņš, iespējams, ari nodzīvos, - piebilda Sendžons, pievērsies Hečam. - Jums vajadzētu redzēt, cik tādu kastīšu viņš noglabajis kuģa virtuvē!
Vopners sarauca pieri.
- Tu domā, ka lai nožēlojamajā pilsētelē var atrast pietiekami daudz BigOnes, lai apmierinātu manu kāri? Nekā nebija! Brūnās strīpas manās apakšbiksēs ir garākas par tās pilsēteles galveno ielu!
- Varbūt jums vajag aiziet pie proktologa, - ieteica 1 lečs, un Sendžons pateicība par to izplūda rejošos smieklos. Anglis šķila priecīgs, ka atradis sabiedroto.
- Lūdzu, dakter, uzmetiet aci! - iesaucās Vopners un, pie- lēcis kājās, pagrozīja dibenu, vienlaikus ar žestiem rādīdams, ka gatavojas novilkt bikses.
- Es ari paskatītos, taču mani tādos gadījumos šķebina, - 1 lečs atbildēja. - Tātad jums ne visai patīk Menas lauku apvidi?
- Kerijs pat nenoirēja istabu pilsētā, - pavēstīja Sendžons. - Viņam labāk patīk gulēt uz kuģa.
- Ticiet man, - teica Vopners, tiesādams pēdējos saldējuma kumosus, - kuģi man patīk tikpat ļoti kā tā nolādētā sauszeme. Taču tur ir tas, kas man nepieciešams. Elektrība, piemēram. Ūdens no krāna. Un GK. Tas ir, gaisa kondicionētājs. - Viņš paliecās uz priekšu, un plānā kazbārdiņa šūpojās šurpu turpu, it kā baidītos atdalīties no sejas. - GK. Bez tā es nevaru.
Labi vien ir, ka Vopneram ar viņa Bruklinas akcentu un puķainajiem krekliem nav sevišķu iemeslu doties uz pilsētu, Hečs klusībā nodomāja. Tikko spēris kāju Stormheivena, viņš kļutu par vispārējas uzmanības objektu - kā divgalvainā telēna izbāzenis, ko katru reizi izliek apskatei gadatirgū. Hečs nolēma, ka pienācis laiks mainīt sarunas tematu.
- Iespējams, mans jautājums liksies muļķīgs. Bet kas ir šis Svētā Mihaēla zobens?
Iestājās neveikls klusums.
- Nu, teiksim tā, - sakniebis lūpas, iesāka Sendžons. - Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tam, protams, ir ar dārgakmeņiem rotāts spals, apsudrabots un apzeltīts, bet asmens ir ar daudzām gropītēm. Nu, apmēram tā.
- Bet kādēļ Okems teicis, ka tas ir lielākais Indijas dārgums?
Sendžons izskatījās mazliet apmulsis.
- Ja godīgi, nekad neesmu par to domājis. Es tiešam to nezinu. Iespējams, tam ir kāda reliģiska vai mistiska nozīme. Nu, kā spāņu Ekskaliburam4 ".
- Bet, ja jau Okemam bija tik daudz mantas, ka jūs sakāt, kādēļ viņš tik pārlieku augstu vērtējis kaut kādu zobenu?
Sendžons pievērsa Hečam savu ūdeņaino skatienu.
- Patiesību sakot, doktor Heč, nekas manos dokumentos nenorāda, kus patiesībā ir Svētā Mihaēla zobens. Zināms tikai tas, ka to rupigi apsargājuši un ārkārtīgi godājuši. Līdz ar to, baidos, es nevarēšu atbildēt uz jūsu jautājumu.
- Bet es gan zinu, kas tas ir, - plati smaidīdams, ierunājās Vopners.
- Ko? - iesaucās Sendžons. Viņš bija iekritis lamatās.
- Nu, jūs jau zināt, kā klājas vīriem, kas tik ilgi spiesti atrasties jurā, bez. sievietēm, un tas Svētā Mihaēla zobens… - viņš nepabeidza teikumu, un iestājās piedauzīgs klusums. Savukārt Sendžona sejā parādījās šoka un riebuma izteiksme.
12
Hečs atvēra durvis savu vecāku guļamistabā un izgāja uz nelielās terasltes. Bija tikai pusdesmit, taču Stormheivena jau dusēja. Kokos, kas ieskāva veco māju, bija aizķēries patīkams vasaras vējiņš, kas atvēsināja vaigu un bužināja matus. Viņš nolika uz apbružāta šupuļkrēsla divas melnas mapes un piegāja pie margām.
Aiz ostas izgaismotās pilsētas ielas un laukumi tiecās pa nogāzi lejup - tuvāk ūdenim. Valdīja tāds klusums, ka bija dzirdams, ka krastmalā šņirkstēja oļi un piestātnē šķindēja kuģa takelāža. Virs Bada veikaliņa durvīm dega viena vienīga spuldzīte. Mēnessgaismā mirdzēja ielu bruģakmeņi. Vēl tālāk stāvajā krasta brīdinoši mirgoja augsta Ugunsgalvas bāka.
Viņš jau bija paguvis aizmirst šo nelielo otrā stāva tera- sili, kas bija paslēpta zem vecās, Otrās impērijas stila celtas mājas frontona. Tagad, stāvot pie margām, lleču pārņēma atmiņu vilnis. Atmiņas par to, kā viņi ar Džoniju pusnakti spēlēja pokeru, kamēr vecāki "Ostas bārā" svinēja kāzu jubileju; par to, ka viņi ar brāli gaidīja parādāmies mašīnas lukturu gaismas; ka viņi jutas nerātni un pieauguši vienlaikus; ka viņš daudzus gadus vēlāk stāvēja šeit un pētīja Hort- katu māju, gaidot, kad savas guļamistabas logā parādīsies Klēra.
Klēra…
Atskanēja smiekli un klusas, apslāpētas balsis. Hečs atgriezās tagadnē un pievērsa skatienu pilsētiņas viesnīcai. Tajā iegāja vairāki "Talasas" darbinieki - durvis aiz viņiem aizvērās, un atkal iestājās klusums.
Hečs gausi pārlaida acis ēku rindām. Bibliotēka, kuras sarkano ķieģeļu fasāde nakts gaismā šķita blāvi sārta. Bila Bensa māja - viena no vecākajām ēkam pilsētā, mazliet nosēdusies un sašķobījusies. Un pakalna virsotnē - plaša ēka ar lubiņu jumtu, kas bija rezervēta draudzes mācītājam; apēnots kabinets; vienīgais stick-style'n koka arhitektūras stila piemērs visā apkārtnē.
Heča skatiens vēl mirkli pakavējās pie jūras un miglas tumšā apmetņa, kas slēpa Skrandu salu. Tad nopūties viņš apsēdās krēslā un paņēma rokā melnas mapes.
Pirmajā bija Makalana žurnāla atšifrētā daļa. Kā jau Sendžons bija teicis, tajā kodolīgi aprakstīts, ka arhitekts sagūstīts un piespiests strādāt, lai izbūvētu Okemam salaupīto mantu krātuvi, kura iekļūt varētu tikai pats pirāts. Katra rindiņa apliecināja nicinājumu, ko Makalans juta pret kapteini; viņa nepatiku pret barbaru komandu; šausmas, kas pārņēma apstākļos, kur valdīja nežēlība un izvirtība.
Žurnāls izrādījās īss, un drīz vien Hečs to nolika malā - urdīja ziņkāre par to, kas rakstīts otrajā daļā, un viņš saka prātot, cik atri Vopners spēs atšifrēt visu tekstu. Hečam programmētājā kajīte bija nācies noklausīties, kā datorspeciālists sūdzas par daudzajiem pienākumiem.
- Sasodītais tīkls! Tas ir darbs santehniķim, nevis programmētajam. Taču kapteinis neliksies mierā, kamēr komandā nebūs palicis tikai viņš un Strīters. Drošības apsvērumi, iedomājies! Neviens taču negrasās zagt to apslēpto mantu! Jūs redzēsiet! Tiklīdz rit viss būs uzstādīts, visi topogrāfi un inženieru palīgi tiks aizsūtīti prom. Kļūs par vēsturi.
- Skan loģiski, - Hečs bija atbildējis. - Kādēļ turēt cilvēkus, kas nav vajadzīgi? Ari es daudz labpratāk ārstētu kāju sēnīti pēdējā stadijā, nevis sēdētu tādā kajīte un blenztu burtu mudžekļos.
Hečs atcerējās, ka Vopners bija nicīgi savilcis lūpas.
- Tas tikai liecina, cik daudz jus zināt. Jums tie varbūt ari ir burtu mudžekļi. Paklau: bet aiz ši mudžekļa stāv cilvēks, kurš uzrakstījis šo šifrēto ziņojumu, kurš pastiepis tev šo mazo pirkstiņu. Ši ir pēdējā kauja. Uzminēsi viņa algoritmu, dabūsi kroņa dārgumus. Varbūt tā tiksi pie kredītkaršu datubāzes. Vai pie atomieroču palaišanas procedūras. Vai pie pamācības, ka atrast apslēpto mantu. Atšifrēšana prasa veiklu rīcību. Kriptoanahze ir vienīgā spēle, kas ir gudra cilvēka cienīga. Tieši tādēļ man jūsu sabiedrībā ir tik ļoti vientuļi, ticiet man!