Otra bija sieviete, kura, ieraudzījusi Heču, atplauka rotaļīgā smaidā.
- A! Jūs esat tas noslēpumainais doktors?
- Nezināju, ka esmu noslēpumains, - atbildēja Hečs.
- Bet ši taču ir briesmīga doktora Heča sala, non? - viņa noteica un izplūda smieklos. - Ceru, ka nesagādāšu jums sirdēstus, ja neizmantošu jūsu pakalpojumus.
- Es tiešām ceru, ka tie nebūs jums vajadzīgi, - atsaucās I lečs, pūlēdamies izdomāt kādu saturīgāku sakāmo.
Uz sievietes olivkrāsas ādas mirdzēja ūdens lāsītes, bet gaišbrūnajās acīs dzirkstīja zeltainas liesmiņas. Viņai nav vairāk par divdesmit pieciem, nosprieda Hečs. Un runā ar eksotisku akcentu - franču, ko papildina britu piesitiens.
- Mani sauc Izabella Bontjēra, - sieviete pavēstīja, novilkusi neoprena cimdu un pastiepusi roku sveicienam. Hečs to paspieda. Roka bija vēsa un mikla.
- Jums nu gan ir karsta roka! - sieviete iesaucas.
- Ļoti patīkami, - mirkli vilcinājies, atbildēja Hečs.
- Un jus esat tas izcilais ārsts no Hārvardas, par kuru stāstīja Žerārs, - skatīdamās tieši acis, sacīja Izabella. - Ziniet, jus viņam ļoti patikat.
Hečs juta, ka nosarkst.
- Priecājos to dzirdēt. - Viņš nekad nebija domājis par to, vai ir iepaticies Naidelmanam, taču atskārta, ka jutas apmierināts, to dzirdot. Ar acs kaktiņu viņš manīja naidīgu Strī- tera skatienu.
- Priecājos, ka esat uz. klaja. Nenāksies jus nekur meklet.
Hečs neizpratnē sarauca pieri.
- Es meklēšu seno pirātu nomelni, - paskaidroja Izabella, vērīgi lūkodamas doktorā. - Jums taču pieder šī sala, noii? Kur jūs ierīkotu nometni, ja vajadzētu šeit pavadīt trīs mēnešus?
Hečs brīdi apdomāja jautājumu.
- Sākuma salu klaja biezi egļu un ozolu meži. Manuprat, pirāti izcirstu kokus salas aizvēja puse. Krastmala, netālu no n oe n k u ro ta ji em kuģiem.
- Aizvēja puse? Bet vai tad tas nenozīmē, ka tādā gadījumā viņi skaidra laikā bulu redzami 110 cietzemes?
- Nu, laikam jau ja. Tūkstoš sešsimt deviņdesmit sestajā te jau bija izveidojušās ļaužu apmetnes, lai ari ne visai blīvas.
- Un viņiem vajadzēja pieskatīt arī vēja puses krastmalu, n'est-ce pus'"? Vai netuvojas kāds svešs kuģis.
- Protams, - klusībā niknodamies, piekrita Hečs. ļa jau viņa zina visas atbildes, kādēļ vispār jautā man? - Galvenais jūras ceļš no Ilelifeksas uz Bostonu gaja garam tieši šeit, šķērsam Menas līcim. - Viņš uz bridi apklusa. - Bet, ja jau ši vieta bija apdzīvota, ka pirāti varēja noslēpt deviņus kuģus?
- Es ari netiku gudra. Divas jūdzes tālāk pie krasta ir dziļš ielicis, kam priekšā ir sala.
- Melnais licis, - I lečs noteica.
- Exactementc '\
- Diezgan loģiski, - Hečs atbildēja. - Melnā liča piekraste nebija apdzīvota Iidz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Strādnieki un Makalans varēja dzīvot uz salas, bet kuģi tika paslēpti līci.
- Tātad vēja pusē! - iesaucās Bontjēra. - Jūs man ļoti palīdzējāt! Bet nu man jāgatavojas darbam.
Niknums, ko bija izjutis Hečs, izplēnēja, kad arheoloģe žilbinoši pasmaidīja. Viņa savija matus mezgla un uzvilka galvā kapuci, bet pec tam uzlika masku. Otrs ūdenslīdējs pienāca klat, lai sakārtotu Izabellas skābekļa balonus. Viņš stadijas priekšā ka Serdžio Skopati.
Bontjēra uzmanīgi nopētīja kolēģa tērpu - it ka redzētu to pirmo reizi.
- Gremde merde du noirS1 , - viņa dedzīgi novilka. - Nezināju, ka Speedo ražo ari ūdenslīdēju tērpus.
- Itālieši ražo modernus apģērbus, - iesmiedamies atbildēja Skopati. - Un malto svelta53 .
- Vai mana kamera darbojas? - Izabella skaļi noprasīja, pievērsusies Strīteram un uzsitusi nelielai kamerai, kas piemontēta ūdenslīdēja maskai.
Strīters pārvilka ar roku vairākiem pārslēgiem, un vadības pults ekrānā parādījās smaidošā Skopati seja.
- Paskaties uz citu pusi! - Skopati teica Izabellai, - citādi salauzīsi kameru.
- Tad es skatīšos uz doktoru, - pavēstīja Bontjēra, un 1 lečs ekrānā ieraudzīja pats sevi.
Tādā gadījuma kamera ne tikai salūzis, vēl arī objektīvs sašķīdīs, - atteica I lečs, klusībā prātodams, kadeļ šīs sievietes klātbūtnē zaudē valodu.
- Nākamreiz kameru ņemšu es, - tēlodams aizvainoto, teica Skopati.
- Neka nebija, - atcirta Bontjēra. - Es esmu slavena arheoloģe, bet tu tikai lētais darbaspēks no Itālijas.
Skopati, nebūt neapvainojies, plati pasmaidīja.
Atskanēja Naidelmana balss:
- Līdz plūdmaiņai palikušas piecas minūtes. Vai "Najāda" ir savā vietā?
Strīters apstiprināja.
- Vopnera kungs, vai programma darbojas nevainojami?
- No problēma, kaptein, - kā caur degunu atbildēja dator- speciālisls. - Strādā lieliski. Tagad taču šeit esmu es.
- Sapratu. Doktore Magnusena?
- Sūkņi ir kartība un gatavi darbam, kaptein. Komanda ziņo, ka krāsas bumba ir pakārta virs Ūdens Akas, tālvadības pults strada.
- Brīnišķīgi. Doktore Magnusena, pēc mana signāla metīsiet bumbu lejā!
Uz "Najādas" klaja iestājās klusums. Lidodamas virs paša ūdens, garām aizšalca pāris alkas. Salas tālākajā galā Hečs vēroja "Delfīnu", kas šķēla rāmos viļņus pie pašām klintsradzēm. Pieauga satraukums un sajūta, ka tūdaļ kaut kas notiks.
- Paisuma kulminācija, - klusi pavēstīja Naidelmana balss. - Iedarbiniet sūkņus!
Atskanēja sūkņu pulsējošais troksnis. It kā atbildēdama, sala pludmaiņu rezultātā ievaidējās un noklepojās. Hečs nevilšus nodrebēja - ja šajā pasaulē ari pastāvēja vēl kas tāds, kas lika drebēt šausmās, tad tā bija šī skaņa.
- Sūkņi uz desmit, - rācijā pavēstīja Magnusena.
- Tā turēti Vopnera kungs?
- "I laribda" uzvedas normāli, kaptein. Visas sistēmas normālu toleranču robežās.
- Ļoti labi, - noteica Naidelmans. - Turpinām. "Najāda" gatava?
- Tieši tā, - mikrofonā atbildēja Strīters.
- Palieciet pozīcijā un uzmanīgi vērojiet, kur parādīsies krasa. Novērotāji?
Atskanēja apstiprinošu ja koris. Paskatījies uz salas pusi, Hečs ieraudzīja vairākas cilvēku grupas ar binokļiem.
- Tas, kurš pirmais ieraudzīs krasu, dabūs balvu. Tātad: laidiet krāsu bumbu!
Uz bridi iestājās klusums, un tad no Ūdens Akas puses atskanēja apslāpēts sprādziena troksnis.
- Krāsa ir lejā, - paziņoja Magnusena.
Visi sāka verot vieglos okeāna viļņus. Tie bija tumši, gandrīz melni; vēja nebija, tikai viegla pūsmiņa ņirbinaja ūdens virsmu. Ideāli apstākļi. Lai ari straume kļuva spēcīgāka, Strīters prasmīgi turēja kuģi vienā noteikta vietā. Pagāja minūte, tad vel viena. Dzirdami bija tikai sūkņi, kas gāza jūras ūdeni Ūdens Aka, tādejādi novadot krāsvielu pazemē un no turienes - atklātā jurā. Kuģa pakaļgalā gaidīja Bontjēra un Skopati - abi kaujas gatavība.
- Krāsa divdesmit divos grādos, - nepacietīgā balsi paziņoja viens no novērotajiem salā. - Simt četrdesmit pēdas no krasta.
- "Najāda", tas ir jusu kvadrāts, - teica Naidelmans. - "Delfīns" dosies palīgā. Malači!
Rācijā bija dzirdams, kā viri viens otru apsveic.
Tas taču ir tur, kur es redzēju virpuli, nodomāja Hečs.
Strīters pagrieza kuģi, un jau pēc brīža 1 lečs ieraudzīja okeānā gaišu plankumu - apmēram trīssimt jardu attālumā. Bontjēra un Serdžio uzlika maskas un jau slavēja pie marg- apmales - gatavi laisties pari bortam.