- lncroyabie '" - Bontjēra sāka klepot un mēģināja piecelties sēdus. Kokā viņai vidēja kaut kas pelēks.
- Guliet mierīgi, - Hečs asi noteica.
- Cements! - viņa iesaucās, vēl ciešāk sažņaugusi pelēko atlūzu. - Trīssimt gadus vecs cements! Tai rifā ir iebūvētas akmeņu rindas…
Hečs ātri pārbaudīja, vai sievietei nav traumēts galvaskauss vai mugurkauls. Nebija nekādu zilumu, brūču vai mežģījumu.
- Ģa sujjlt! - pagriezusi galvu, ierunājās Izabella. - Jūs ko, esat phrenologiste^l
- Strīter, ziņo! - Naidelmans norēca rācijā.
- Viņi ir uz klaja, ser, - Strīters atbildēja. - Šķiet, ka ar Bontjeru viss ir kārtībā.
- Ar mani viss ir kartība, ja neskaita to uzmācīgo doktoru! - nokliedza Izabella.
- Vēl tikai mirklīti! Es apskatīšu jusu vēderu, - noteica 1 lečs, cenzdamies savaldīt sievieti.
- Tie akmeņi izskatījās pēc tādiem kā pamatiem, - Izabella turpinaja. - Serdžio, vai tu redzēji? Kas tas varētu būt?
Ar veiklu roku kustību i lečs attaisīja ūdenslīdēja tērpa rāvējslēdzēju lidz nabai.
- Ei! - iesaucās Bontjēra.
Nelikdamies ne zinis par iebildumiem, Hečs apskatīja brūci. Zem ribām bija redzams briesmīgs skrāpējums, taču tas nešķita pārāk dziļš.
- Nieka skrambiņa, - protestēja Izabella, izliekusi kaklu, lai redzētu, ko ārsts dara.
Hečs atrāva roku no sievietes vēdera un atskārta, ka cirkšņos jut pagalam neprofesionālu kņudoņu.
- Iespējams, jums taisnība, - viņš noteica mazāk sarkastiski neka bija vēlējies un izņēma no somas antibakteriālo ziedi. - Nākamreiz es plunčāšos ūdeni, bet jus būsiet dak- te re. Bet pagaidām es uzziedīšu šo, lai brūcē neiekļūtu infekcija. Jusu dzīvība karajas mata galā! - 1 lečs uztriepa ziedi uz skrapējurna vietas.
- Man kut, - noteica Bontjēra.
Skopati jau bija līdz pusei novilcis savu tērpu un stāvēja, rokas sakrustojis uz krūtīm. Viņa iedegušais augums mirdzēja, saulē, bet seju rotāja plats smaids. Līdzas stāvēja Renkins - pinkains un milzīgs, un viņa acis jautas nepārprotams spīdums. Visi, domās nosprieda Melins, ir iemīlējušies šajā sievietē.
- Līs nonācu lielā zemūdens alā, - viņa stāstīja. - Sākuma nevarēju uztaustīt sienas un jau nodomāju, ka man beigas, h'in.
- Alā? - neticīgi pārjautāja Naidelmans atklātajā kanālā.
- Mais oui.SM L ielā alā. lāču rācija nedarbojās. Kādēļ tā?
- Tunelī droši vien tika bloķēta translacija, - Naidelmans paskaidroja.
- Bet kādēļ radās pretstraume? - Bontjēra jautāja. - Ūdens plūda ārā.
Uz bridi iestājas klusums.
- Uz to es nevaru atbildēt, - beidzot atskanēja Naidelmana balss. - Varbūt, nosusinājuši Aku un tuneļus, mēs uzzināsim, kādēļ. Gaidīšu ziņojumu. Bet pagaidām atpūties, labi? Viss, beidzu.
- Marķieri izlikti. Atgriežamies bāzē, - paziņoja Strīters.
Iedarbojās dzinēji, un kuģis sāka šķelt lezenos viļņus.
Hečs, klausoties sarunas pa rāciju, savāca mediķa piederumus. Naidelmans no "Delfīna" sarunajās ar Pirmo salu.
- Ka es saku! Tas ir kibergeists! - atskanēja Vopnera balss. - Es tikko pārsūtīju lasāmatmiņu uz "Haribdu" un salīdzināju rezultātus ar "Scillu". Drausmīgs bardaks! Bet kods ir drošs, kaptein. Tā sasodītā sistēma ir nolādēta. Pat urķis nespētu pārrakstīt lasāmatmiņu…
- Par lāstiem nemaz nesāc, - viņu asi pārtrauca Naidelmans.
Kuģis tuvojas dokam. Bontjēra novilka ūdenslīdēja kostīmu, ielika to aizslēdzamā skapītī uz klāja un, spiezdama no matiem ūdeni, pagriezās pret Heču.
- Tātad, doktor, mans dzīves ļaunākais murgs piepildi jies. Man tomēr nācās izmantot jūsu pakalpojumus.
- Nieki, - Hečs novilka. Viņš sarka un, sev par sirdēs tiem, ļoti labi apzinājās to.
- Bet, ziniet, tas bija ļoti patīkami.
16
Melnās Slēdzenes forta akmens drupas atradās pļava, no kuras pavērās skals uz ieeju Stormheivenas oslā. Apaļo fortu no visām pusēm ieskāva plaša pļava ar ballu priežu puduri- šiem, kas izzuda zemnieku lauku un biezo cukura kļavu audžu virzienā. Aiz pļavas slējās milzīgs dzelteni balts paviljons, ko rotāja lentes un vimpeļi, kas jautri plivinājās vējā. Virs paviljona bija uzvilkts transparents, uz kura ar roku bija uzkrāsots: 71. IKGADĒJAIS STORMHEIVENAS OMĀRU CEPŠANAS FESTIVĀLS!
I lečs satraukts kapa augšup pa lēzeno, ar zāli apaugušo nogāzi. Omāru cepšanas festivāls - pirmā reāla iespēja satikties ar šo pilsētu aci pret aci, un viņam nebija ne vismazākās nojausmas, kādu uzņemšanu gaidīt. Taču viņš gandrīz nešaubījās, ka tiks uzņemta pati ekspedīcija.
Lai gan "Talasa" Stormheivenā uzturējās mazliet vairāk par nedēļu, kompānijas atstātais iespaids jau bija jūtams. Komandas locekļi bija noīrējuši lielāko daļu pieejamo māju un brīvo istabu, un dažkārt viņiem nācās pārmaksāt. Viņi bija pārpildījuši vietējo viesnīciņu. Abi pilsētiņas restorāni - "Izmet enkuru!" un "Piestātne" - kairu vakaru bija stāvgrūdām pilni. Degvielas uzpildes slacija kuģu piestātnē bija spiesta triskaršol piegādes, savukārt Bada veikaliņa - lai ari īpašnieks lo nekad neatzītu - apgrozījums pieaudzis vismaz par piecdesmit procentiem. Pilsētnieki tā priecājās par apslēptās mantas meklēšanu Skrandu salā, ka mērs steigšus bija pasludinājis "Talasu" par goda viesi omāru cepšanas festivālā. Punktu visam uzlika tas, ka Naidelmans - pēc Heča ieteikuma - regulāri izpirka pusi vietējās avizes tirāžas.
Nonācis pie paviljona, Hečs ieraudzīja goda viesu galdiņu, pie kura jau sēdēja ievērojamākie pilsētnieki un "Talasas" oficiālie pārstāvji. Aiz. galdiņa bija novietots neliels paaugstinājums un mikrofons. Apkārt pulcējās pilsētas iedzīvotāji un ekspedīcijas locekļi - viņi dzēra limonādi vai alu un stāvēja rindā, lai saņemtu savu omāru devu.
leniris pūlī, Hečs izdzirdēja pazīstamu nazālu balsi. Tur nāca Kerijs Vopners ar papīra šķīvīti roka - tas vai plīsa no dubultās omāru porcijas, kartupeļu salātiem un kukurūzas vālītēm. Otra roka viņš žonglēja ar alus kausu. Kriptoanalī- tiķis uzmanīgi lauzās uz priekšu - rokas izstiepis taisni uz priekšu, lai neizgāztu ēdienu un alu uz sava dārgā havajiešu krekla, Bermudu biksēm, pusgarajam baltajam zeķēm un melnajam teniskurpēm.
- Kā to visu ed? - apturējis kādu samulsušu omāru ķērāju, jautāja Vopners.
- Ko tad? - parvaicāja vīrs, pieliecis galvu, it kā nebūtu labi saklausījis jautājumu.
- Tur, kur uzaugu es, omāru nebija.
- Nebija omāru? - domīgi pārprasīja zvejnieks.
- Nebija gan. Esmu uzaudzis Bruklinā. Tā ir daļa Amerikas. Iesaku kādreiz uz turieni aizbraukt. Tātad, nekad neesmu ēdis omārus. - Vopnera skaļie, stieptie vārdi atbalsojas visā paviljonā. - Nu, ka lai dabu vaļā to čaulu?
Savilcis flegmātisku seju, zvejnieks atbildēja:
- Vienkārši no visa spēka sēdies virsū.
Lidzās stāvošie pilsētnieki sāka skaļi smieties.
- Ļoti smieklīgi, - novilka Vopners.
- Labi jau labi, - apžēlojās omāru ķērājs, - tev vajadzīgas knaiblītes.
- Man ir knaiblītes, - nepacietīgi atcirta Vopners, pavēcinājis vīram zem deguna šķīvi ar austeru cepumiņiem. Vietējie atkal izplūda skaļos smieklos.