- Knaiblītes, ar ko pāršķelt čaulu60 , saproti? - zvejnieks paskaidroja. - Var izmantot ari āmuru. - Viņš parādīja āmuriņu, ko klāja omāru sula, zaļganās omāru akniņas un roz.i- gās čaulas gabaliņi.
- Ar netīru āmuru? - iekliedzās Vopners. - Tad tiktai gan esam nonākuši! Hepatīta pilsēta!
Iejaucās Hečs.
- Es palīdzēšu, - viņš teica zvejniekam, kurš, purinādams galvu, devās prom. Hečs aizveda Vopneru līdz. galdam, nosēdināja un ātri pasniedza pirmo stundu omāru ēšana: ka pāršķelt čaulu, ko est un ko neēst. Tad viņš devas paņemt kaut ko ēdamu ari sev un pusceļā apstājās, lai no milzīgas muciņas iepildītu sev pinti1 '1 alus. Tas bija auksts un reibinošs - vests no nelielas darītavas Kemdenā. I lečs to dzēra lieliem malkiem - un juta, ka atbrīvojas no spriedzes. Pirms iestāšanas rindā viņš piepildīja kausu vēlreiz.
Omāri un kukurūza, pārklāti ar jūraszālēm, tika sutināti kaudzēs virs liesmojošam ozola pagalēm, no kuram zilajās debesīs stiepās smaržīgu dūmu mutuļi. Aiz juraszāļu kalniem rosījās trīs pavari - uzmanīja uguni un lika uz. šķīvjiem koši sarkanus omārus.
- Doktor Heč! - atskanēja sauciens.
Pagriezies Melins ieraudzīja Dorisu Boudiču, kurai ap augumu ka violets izpletnis vijās vēl viena kupla kleita. Blakus stāvēja viņas vīrs - neliela auguma, iededzis un kluss. - Ka patika māja?
- Tā ir lieliska, - Hečs patiesi sirsnīgi atbildēja. - Paldies, ka uzskaņojāt klavieres.
- Ludzu, lūdzu! Ceru, ka nav nekādu problēmu ar elektrību vai ūdeni? Lieliski! Ziniet, es te prātoju, vai jums ir bijis brītiņš padomāt par to jauko pārīti no Mančestras…
- Jā, - I lečs atbildēja tik ātri, cik vien iespējams, - un es neko nepārdošu.
- Ak, - sadrūvējusies noteica Dorisa. - Viņi tik ļoti rēķinājās ar…
- Jā. Bet, Dorisa, tā ir māja, kurā es uzaugu, - 1 lečs iebilda maigi, taču nelokāmi.
Sieviete satrūkās - it kā būtu atcerējusies Heča bērnības apstākļus un iemeslus aizbraukšanai no pilsētas.
- Protams, - viņa sacīja, izmokot smaidu un pieskaroties I leča rokai. - Saprotu. Ir grūti atteikties no dzimtas mājas. Vairāk par to mēs nerunāsim. - To pateikusi, Dorisa viegli paspieda 1 leča roku. - Vismaz pagaidām.
Nonācis rindas sākumā, Hečs pievērsās milzīgajām, kūpošajām jūraszāļu kaudzēm. Pavārs apgrieza vienu no tām, un skatam atklājās sarkanu omāru rindas, kukurūzas vālītes un iedauzītas olas. Puisis ar cimdotu roku paņēma vienu olu, ar nazi pārgrieza uz. pusēm un pārbaudīja, cik tā cieti novārīta. I'a, I lečs atcerējās, tiek parbaiuiits, vai omāri jau gatavi.
- Perfecto! - iesaucās pavārs.
Balss šķita pazīstama, un Hečs pēkšņi atskārta, ka tas ir viņa klasesbiedrs Donijs Truits.
Hečs sagatavojās neizbēgamajam.
- Ei, vai tik tas nav Mellijs Hečs! - iesaucās Truits. - Es jau domāju, kad tad mes beidzot saskriesimies! Velns pārāvis, kā tev iet?
- Donij, - atsaucās Hečs, paspiedis pavāra roku. - Nav nemaz tik slikti. Un ka tev?
- T āpat. Četri bērni. Kopš Mārtiņa Marinē nogrima, meklēju citu darbu.
- Četri bērni? - iesvilpās Hečs. - Acīmredzot esi smagi strādājis.
- Vairāk, nekā vari iedomāties. Divreiz esmu ari šķiries. Pie velna! Esi uzmaucis tās sakas sev kakla?
- Vēl ne, - 1 lečs atbildēja.
Donijs pasmīkņāja.
- Klēru esi saticis?
- Ne. - Hečs pēkšņi juta aizkaitinājuma uzplūdus.
Kamēr Donijs lika uz šķīvja omāru, Hečs vēlreiz, nopētīja
bijušo klasesbiedru. Uzaudzējis sev vēderiņu, kļuvis lēnīgs. Bet citādi - tāds pats kā toreiz, kad viņš pirms divdesmit pieciem gadiem aizbrauca. Pļāpīgais puisis ar labo sirdi, bet ne visai asu pratu acīm redzami bija pārtapis par tādu pašu pieaugušu vīru.
Donijs divdomīgi paglūnēja uz Heču.
- Izbeidz, Donij! - attrauca Hečs. - Mēs ar Klēru bijām tikai draugi.
- Nu, jā. Draugi. Nebiju dzirdējis, ka draugi tiek pieķerti bučojamies Pikstuļu gravā. Jūs taču tikai bučojaties, vai ne, Mel?
- Tas bija ļoti sen. Es neatceros visus savus romānus visos sīkumos.
- Bet pirmā mīlestība ir pavisam kaut kas cits, ko, Mel? - Donijs ieķiķinājās un piemiedza aci, ko aizsedza burkānkrā- sas matu šķipsna. - Viņa ari tepat kaut kur ir. Lai vai kā, tev nāksies pameklēt, jo viņa beidzot…
Pēkšņi Hečs saprata, ka neko vairs negrib dzirdēt par Klēru.
- Es aizkavēju rindu, - viņš partrauca bijušo klasesbiedru.
- A, nu jā. Tiksimies vēlāk! - Plati pasmaidījis, Donijs ar dakšiņu meistarīgi apversa otrādi nakamo juraszāļu kaudzi, zem kuras atklājās vēl viena rinda spoži sarkanu omāru.
Tatad Donijam vajadzīgs darbs, iedams pie goda viesu galda, domās parlika Hečs. '"ialasai" nekaitētu pieņemt darba dažus vietējos.
Pie galda viņš atrada vietu starp vietējas avīzes redaktoru Bilu Bensu un Badu Rovelu. Kapteinis Naidelmans sēdēja divas vietas tālāk - blakus mēram Džesperam Ficdžeral- dam un vietējam mācītājam Vudijam Klejam. Otra pusē mācītājam sēdēja Lails Strīters.
I lečs ziņkārīgi nopētīja abus Stormheivenas iedzīvotājus. Džespera Ficdžeralda tevs savulaik lika vadījis vietējo apbedīšanas biroju, un dels, bez. šaubām, bija to mantojis. Eic- džeraldam bija apmēram piecdesmit gadi - tas bija parsmal- cinats vīrietis ar garam ūsām, bikšturiem un baritonu, kas atgādināja fagota skaņas.
Heča acis pievērsās Vudijam Klejam. Viņš te nemaz neiederas, domas nosprieda 1 lečs. Klejs bija teju pilnīgs Ficdžeralda pretstats - kalsns askētiska cilvēka augums, iekritusi, taču apgarota seja ka svētajam, kas tikko iznācis no tuksneša. Taču viņa skatiens bija grūti izdibināms un dziļš. Hečs tūdaļ saprata, ka mācītājs ne visai ērti jutas pie šī galda. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kas runa ļoti klusi - il kā negribētu, lai kads noklausās. To apliecināja Kleja saruna ar Strīteru. Hečs prātoja, ko gan tādu mācītājs saka, ja Strīters izskatās tik samulsis.
- Redzēji avīzi, Melin? - lieca domas pārtrauca Bils Benss, leni stiepdams vārdus.
Jaunība Benss vietējā kinoteātri bija noskatījies "Ievadrakstu'"'2 . Kopš tā laika viņa priekšstati par to, kādam jābūt īstam reportierim, nebija mainījušies. Krekla piedurknes viņam vienmēr bija uzrotītas - pat visaukstākajā dienā un cepure ar zaļo nagu viņam galvā bija jau tik sen, ka šaja vakarā bez tās piere šķita plika.
- Vel ne, - atbildēja Hečs. - Nezināju, ka tā jau iznākusi.
- Šorīt, - Benss paskaidroja. - Aha. Domāju, tev patiks. Pats uzrakstīju ievadrakstu. Ar tavu palīdzību, protams.
Viņš pielika pirkstu degunam, it kā gribētu teikt: Esi mans informācijas avots, bet es savukārt parūpēšos, lai visi tiek pareizi informēti. Hečs nolēma turpmāk Superette veikaliņā avīzi pirkt katru vakaru.
Uz galda atradās neskaitāmi instrumenti omāru sadalīšanai: koka un citi āmuriņi, kā ari knaiblītes - un visi bija notašķīti ar omāru asinīm. Galda centra bija divas lielas bļodas - pilnas ar čaulu un vairodziņu šķēpelēm. Visi lauž, dala un ēd. Paskatījies apkart, Hečs manīja, ka Vopners dīvainā veidā attapies pie viena galdiņa ar vietējā Omāru ķērāju kooperatīva vīriem. Vējš atnesa Vopnera skarbās balss skaņas.
- Vai jūs zinājāt, - stāstīja kriptoanalitiķis, - ka no bioloģijas viedokļa omāri ir kukaiņi? Kad ta īsti iedziļinās, tie ir tikai milzīgi sarkani zemūdens tarakāni…