Hečs novērsās un iedzēra vēl vienu dāsnu alus malku. Izrādījās, ka viss bija tīri ciešami; varbūt pat vairāk neka ciešami. Hečs bija pārliecināts, ka ikviens pilsētnieks vārds vārdā zina, kas ar viņu noticis. Un tomēr - pieklājības vai iedzimta laucinieku kautrīguma deļ neviens neko neteica. Un par to 1 lečs bija pateicīgs.
Viņš nopētīja ļaužu pūli, meklēdams pazīstamas sejas. Tur bija Kristofers Sendžons, iespiests pie galda starp diviem tukliem viriem - acīmredzami prātoja, ka atbrīvoties no omāra čaulas, neradot pārak lielu nekārtību. Mazliet tālāk bija saimniecības preču veikala īpašnieks Kejs Estensons un bibliotēkas vadītāja Taira Tomsone, kas nemaz nešķita vecāka kā toreiz, kad dzina viņu ar Džoniju ārā no telpām par to, ka puikas skaļi stāstīja anekdotes un smējās, laikam jau taisnība tiem, kas apgalvo, ka etiķis ir konservants, Hečs nodomāja. Tad viņš ieraudzīja sirmu galvu un sakumpušus plecus - tas bija doktors Horns, kādreizējais bioloģijas skolotājs, kurš stāvēja paviljona gala, it kā neuzskatītu ķēpāšanos ar omāriem par sevis cienīgu nodarbi. Doktors Horns pret Heču bija izturējies daudz stingrāk nekā jebkurš aspirantūras profesors; viņš mēdza teikt, ka dzīvnieki, kuri gājuši bojā sadursmē ar automašīnu, ir daudz pareizāk uzšķērsti nekā vardes, kuras preparējis Hečs. Doktors Horns iedvesa bailes, taču taja paša laikā enerģiski palīdzēja un vairāk nekā kads cits uzkurināja 1 leča interesi par zinātni un medicīnu. Hečs jutās pārsteigts un iepriecināts, ka doktors vēl joprojām ir starp dzīvajiem.
Tad Hečs pievērsās Badam, kurš tobrīd sūkāja omāra kā- jiņu.
- Pastāsti man par Vudiju Kleju.
Bads iemeta kājiņu tuvākajā bļodā.
- Viņa Svētību Kleju? Viņš ir mācītājs. Esmu dzirdējis, ka dienas bijis hipijs.
- No kurienes viņš nācis? - I lečs jautāja.
- Kaut kur no Bostonas apkārtnes. Ieradās pirms divdesmit gadiem, lai nolasītu sprediķi, un nolēma palikt. Stāsta, ka pirms iestāšanās garīdznieka kārtā viņš izdāļājis milzīgu mantojumu.
Bads meistarīgi sagrieza šķēlēs astīti un ar vienu rāvienu izvilka gaļu. Veikalnieka balsī bija saklausāma vilcināšanas, un Heču tas mulsināja.
- Kādēļ viņš te palika? - Hečs jautāja.
- Nu, droši vien iepatikās. Tu taču zini, kā mēdz būt. - Bads apklusa, lai apēstu astīti.
Hečs uzmeta skatienu Klejam, kurš bija beidzis runāties ar Striteru. Kamēr viņš ziņkārīgi pētīja tā saspringto seju, mācītājs pēkšņi pacēla galvu, un viņu acis sastapās. Hečs, juzdamies neveikli, atkal pievērsās Badam Rovelam, taču tas bija devies kārtējā omāra meklējumos. Ar acs kaktiņu 1 lečs manīja, ka mācītājs pieceļas no galda un nāk tuvāk.
- Melins Hečs? - viņš jautāja, pastiepis roku. - Esmu mācītājs Klejs.
- Priecājos iepazīties, Jūsu Svētība, - Hečs piecēlās un paspieda vēso roku.
Klejs bridi vilcinājās, tad norādīja uz tukšo krēslu.
- Vai drīkst?
- Ja Badam nav iebildumu, lūdzu, - Hečs atbildēja.
Mācītājs lempīgi ietūcīja savu stūraino augumu nelielajā
krēslā - viņa kaulainie ceļi gandriz dūrās galda malā - un pievērsa lielās pētījošās acis Hečam.
- Redzu, ka Skrandu salā sākusies rosība, - viņš klusi iesāka. - Tas ir ne tikai redzams, bet ari dzirdams. Klaudzieni un rīboņa gan dienā, gan naktī.
- Domāju, mēs mazliet līdzināmies pastam, - I lečs atbildēja, cenzdamies runāt bezrūpīgi un saprast, ko mācītājs vēlas panākt. - Mēs nekad neguļam.
Ja ari Klejam patika šis jociņš, viņš to neizrādīja.
- Šī ekspedīcija kādam droši vien izmaksājusi krietnu summiņu, - viņš jautājoši savilka pieri.
- Mums ir investori, - teica Hečs.
- Investori, - Klejs atkārtoja. - Tas nozīmē - kāds iedod desmit dolārus un cer, ka atpakaļ saņems divdesmit.
- Var teikt ari tā.
Klejs palocīja galvu.
- Arī mans tēvs mīlēja naudu. Tādēļ viņš nekļuva laimīgāks un nenodzīvoja kaut stundu ilgāk. Kad viņš nomira, es mantoju visas akcijas un obligācijas. Grāmatvedis to sauca par portfeli. Kad ieskatījos tajā, atradu tabakas kompānijās, kalnrūpniecības uzņēmumus, kas uzrok veselus kalnus, kokapstrādes firmas, kas mužamežu vietā atstāj tukšumu.
Runājot viņš ne mirkli nenovērsa skatienu no Heča.
- Saprotu, - tas beidzot izmocīja.
- Lūk, arī tēvs deva tiem cilvēkiem naudu, cerēdams, ka atpakaļ saņems divtik. Un tieši tā arī notika! Atpakaļ tika dots divas, trīs, pat četras reizes vairāk! Un pēc tam visa šī amorālā naudiņa bija manējā.
Hečs pamāja.
Klejs pielieca galvu un sāka runāt vēl klusāk.
- Vai drīkst jautāt, cik lielu bagātību jus ar saviem investoriem cerat tajā salā atrast?
Kaut kas mācītāja balsi, kad viņš izrunāja vārdu bagātību, darīja Heču uzmanīgu. Taču neatbildēt nešķita pareizi.
- Teiksim tā: summa rakstāma ar sešām nullēm, - viņš atbildēja.
Klejs lēni palocīja galvu.
- Esmu radis runāt tiešu valodu, - mācītājs iesāka, - un neesmu tukšas pļāpāšanas meistars. Nekad neesmu mācējis smalki izteikties, tādēļ teikšu tā, kā protu. Man nepatīk tā apslēptās mantas meklēšana.
- Man ļoti žēl, - Hečs atbildēja.
Klejs, mirkšķinādams acis, pētīja sarunu biedru.
- Man nepatīk, ka visi tie cilvēki apmetas mūsu pilsētā un šķiež naudu pa labi un pa kreisi.
Jau no paša sākuma Hečs bija gaidījis šādu atbildi. Tagad, to izdzirdējis, viņš juta savādu atvieglojumu.
- Neesmu īsti pārliecināts, ka arī pārējie pilsētas iedzīvotāji tikpat nicinoši izturas pret naudu, - 1 lečs rāmi noteica. - Daudzi no viņiem visu mūžu bijuši nabadzīgi. Viņiem nebija tādas privilēģijas izvēlēties nabadzību kā jums.
Kleja vaibsti saspringa, un Hečs saprata, ka aizskāris jutīgu stīgu.
- Nauda nebūt nav panaceja, kā cilvēki domā, - turpināja mācītājs. - Jus to zināt tikpat labi kā es. Un šiem cilvēkiem piemīt pašcieņa. Nauda izpostīs šo pilsētu. Iznicinās omāru zveju, mieru, visu. Un nabagi tā ari netiks pie naudas. Viņus aizslaucīs attīstība. Progress.
Hečs neatbildēja. No vienas puses, viņš saprata, ko Klejs ar to gribēja teikt. Stormheivenai tā butu īsta traģēdija, ja naktos pārvērsties par vēl vienu pārattistītu un mežonīgi dārgu vasaras kurortu piekrastē, kada ir Būtbeja. Taču tas nešķita iespējami - neatkarīgi no tā, vai "Talasai" izdosies atrast apslēpto mantu.
- Ko lai es saku? - atteica Hečs. - Operācija beigsies pec četrām nedēļām.
- Nav svarīgi, cik laika bus vajadzīgs, - Klejs sacīja, un viņa balsī ieskanējās kada griezīga nots. - Svarīga ir motivācija. Ši mantas meklēšana sākusies alkatības pēc. Tīras, kailas alkatības pēc. Un viens cilvēks jau zaudējis kajas. Ne pie kā laba tas nenovedīs. Tā sala ir slikta, nolādēta vieta, ja tā var teikt. Neesmu māņticīgs, taču Dievs zina, ka sodīt tos, kam ir netīri nodomi.
Miers, ko bija izjutis 1 lečs, pēkšņi izzuda dusmu jurā. Mūsu pilsēta? Netīri nodomi?
- Ja jūs būtu uzaudzis šajā pilsētā, jūs zinātu, kādēļ es to daru, - viņš izdvesa. - Nevajag domāt, ka zināt, kādi ir mani motīvi.
- Es neko nedomāju, - atbildēja Klejs. Viņa izstīdzējušais augums bija novilkts kā stiga. - Es zinu. Es varbūt ari neesmu uzaudzis šajā pilsēta, taču zinu, kas ir tās intereses. Visus te aizrāvusi tā ideja par mantas meklēšanu, par vieglas naudas atrašanu. Taču mani nē, Dieva deļ, mani nē. Es aizstāvēšu šo pilsētu. Aizstāvēšu no jums un no pilsētas pašas.