- 1ās labi. Ja kaut kas mainās, nekavējoties ziņo man.
- Kaptein, kādēļ es esmu šeit? - Vopners žēli iesāka. - Tornis ir ieslēgts tiklā, bet sūkņus iedarbināsiet ar roku. Visu, kas vajadzīgs, jus varat izdarīt paši. Man vajadzētu sēdei pie tā sasodītā koda.
- Negribu vairs nekādus pārsteigumus, - Naidelmans atbildēja. - Mēs uzspridzināsim visus tuneļus un izsūknēsim ūdeni no Akas. I aci nepaspēsi pamirkšķināt, kad jau atkal varēsi lasīt to žurnālu.
Lejā sākās satraukta rosība, un Hečs ieraudzīja Stnteru, kas izvietoja cilvēkus apkārt sūkņa šļūtenei. Matiem plīvojot, no klāja atgriezās Bontjēra.
- Cik ilgi vēl jāgaida līdz uguņošanai? - viņa apjautājās.
- Piecas minūtes, - Naidelmans paskaidroja.
- Satriecoši! Man patīk noraudzīties pamatīgos sprādzienos. - Viņa paskatījās uz Heču un piemiedza ar aci.
- Doktore Magnusena, - Naidelmans teica, - lūdzu, vēlreiz visu pārbaudiet.
- Protams, kaptein. - Uz bridi iestājās klusums. - Visas lampiņas ir zaļas. Sakaru signāli lieliski. Sūkņi gatavi, strādā tukšgaitā.
Renkins pamāja ar roku I lečam un noradīja uz ekrānu.
- Skatieties!
Ekrānā bija redzama Aka šķērsgriezuma - hdz simts pēdu dziļumam, un skala bija sadalīta intervālos ik pa desmit pēdām. Tur bija ari zils stabiņš, kura augšējais gals atradās ūdens virsmas līmenī.
- Mums izdevās iebāzt Aka miniatūru dziļuma mērītāju, - Renkins satraukts stāstīja. - Strīters pirms tam bija aizsūtījis uz turieni udenslīdēju komandu, taču tie dažādu atlūzu un gruvešu deļ netika tālāk par trīsdesmit pēdām. - Viņš pamāja ar galvu uz ekrāna pusi. - Bet te mēs redzēsim, kā krītas ūdens līmenis.
- Uzmanību visiem! - iesaucās Naidelmans. - Spridzināsim pec kārtas.
Novērošanas torni iestājās klusums.
- Spridzinām no pirmā līdz piektajam, - Magnusena klusi noteica, ar strupajiem pirkstiem vilkdama pāri vadības pultij.
- Desmit sekundes, - Naidelmans skaitīja. Gaisā jautas sasprindzinājums.
- Pirmais aiziet!
Hečs paskatījās uz jūras pusi. Vairākas mokošas sekundes viss šķita mierīgs. Tad no okeāna dzelmes izlauzās milzīgs geizers oranžā krāsa. Pēc mirkļa novērošanas platformas logus sadrebināja triecienvilnis. Skaņa aizslīdēja pari ūdens virsmai, un pec trīsdesmit sekundēm no cietzemes bija dzirdama vārga atbalss. Geizers šāvās gaisa savādi lēni, izraudams no apakšas iežu drumslas, dubļus un jūraszāles. Kad tas kā netīra strūkla sāka krist atpakaļ, pāri okeānam aizšalca augsti viļņi, kas atsitās pret krastmalu. "Najāda" - tuvākais no abiem kuģiem - mežonīgi sasvārstijās.
- Otrais aiziet! - Naidelmans komandēja, un simts jardu attāluma no pirmā sprādziena nogranda otrs. Viens pēc otra tika detonēti zem ūdens saliktie spridzekļi, līdz Hečam saka likties, ka visu Skrandu salas dienvidu krastu savā varā pārņēmusi šausmīga vētra. Žēl, ka nav svētdiena, viņš nodomāja. Mēs izdarītu Klejam pakalpojumu, pamodinot tos, kas nokavējuši sprediķi.
Kamēr ūdens nomierinājās un udenslīdēju komandas pārbaudīja sprādzienu rezultātus, apkārt valdīja klusums. Kad tika saņemta ziņa, ka visu piecu tuneļu ieejas ir aizgruvu- šas, Naidelmans pievērsās Magnusenai.
- Atvērt sukņu izplūdes ventiļus, - Naidelmans nokomandēja. - Sūknēšanas ātrumam jābūt divdesmit tūkstoši galo- nu minūtē. Striter, tavai grupai jabut kaujas gatavība!
Neizlaizdams rāciju no rokas, viņš pievērsās cilvēkiem, kas bija sapulcējušies tornī.
- Nu, tad izsūknēsim to Aku sausu! - viņš piebilda.
Dienvidu krastmalā atskanēja sūkņu rūkoņa. Gandrīz lajā
pašā brīdi Hečs izdzirdēja skaļu, pulsējošu troksni - no Akas dziļumiem tika suknēts ara ūdens. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja uzblīdušo šļūteni - ūdens bija sācis savu ceļojumu ārā no Akas, pāri visai salai un atpakaļ okeānā. Renkins un Bontjēra šķita kā pielīmēti ekrānam ar Akas dzijuma šķērsgriezumu, savukārt Magnusena novēroja sūkņu apakšsistēmu. Tornis sāka viegli vibrēt.
Pagaja dažas minūtes.
- Ūdens līmenis samazinājies par piecām pēdām, - paziņoja Magnusena.
Naidelmans paliecās tuvāk I lečam.
- Bēguma laikā līmenis pazeminās par astoņām pedam, - viņš teica. - Aka ūdens nekad nenokrīt zemāk par astoņām pēdām, pat pašu spēcīgāko bēgumu laikā. Kad sasniegsim desmit pēdu atzīmi, varēsim svinēt uzvaru.
Gaidīšana šķita bezgalīgi gara un mokoša. Tad Magnusena atrāvās no ekrāna.
- Līmenis krities par desmit pēdām, - viņa lietišķi pavēstīja.
Apkārtējie saskatījās viens ar otru. Un tad Naidelmans pēkšņi atplauka platā smaidā.
Vienā mirklī Orlanka novērošanas tornis pārvērtās par jautru trakomāju. Bontjēra skaļi svilpoja un ielēca pārsteigtā Renkina apskāvienos. Tehniķi aizrautīgi sita viens otram uz pleca. Pat Magnusena, iekams atkal pievērsties monitoram, savilka lūpas tikko jaušamā smaidā. Šajā priecīgajā jūkli kads uzmeklēja Veuve Cliijuot šampanieša pudeli un dažas plasti- kāta glāzes.
- Ak Dievs, mēs to izdarījām! - Naidelmans iesaucās, spiezdams roku ikvienam, kas atradās telpā. - Mes izsūknēsim Ūdens Aku! - Viņš pasniedzās pēc šampanieša, norāva foliju un izšāva korķi.
- Ne velti šī vieta ta nosaukta, - viņš teica, pildīdams glāzes. I lečam šķita, ka kapteiņa balsi saklausāms emocionāls satraukums. - Divus gadu simteņus ūdens bija ienaidnieks. Kamēr Aka nav sausa, apslēpto mantu atrast nav iespējams. Bet, sakot no rītdienas, mani draugi, šai vietai būs vajadzīgs cits nosaukums. Paldies jums visiem! Priekā! - Viņš pacēla glāzi. No salas puses atbalsojās priecīgi izsaucieni.
- Ūdens līmenis krities par piecpadsmit pēdām, - paziņoja Magnusena.
Turēdams šampanieša glāzi vienā rokā, 1 lečs izgāja telpas centrā un paskatījās caur stiklu. Bija tik neomulīgi raudzīties Akas tumsa. Līdzās milzīgajai šļūtenei slavēja Strīte- ra ļaudis un vēroja ūdens aizplūšanu. Sūknēšanas ātrums turējās divdesmit tūkstošu galonu robežās - katras divas minūtes tika iztukšots viens peldbaseins. Hečam šķita, ka līmenis krītas acīmredzami. Pamazām, milimetru pec milimetra, atsedzās jūraszālēm klātās sijas un vēzīšu un brunaļģu pārņemtās sienas. Dīvainā kārlā viņš atskārta, ka cīnās ar savādu nožēlas sajūtu. Šķita tik muļķīgi, gandrīz netaisnīgi, ka viņi mazāk neka divās nedēļas izdarījuši to, ko citi, pakļauti sāpēm, ciešanām un nāvei, nav spējuši sasniegt divos gadu simtos.
Naidelmans atkal ķērās pie rācijas.
Runā kapteinis. - Viņa vardi atbalsojas pāri visai salai un tālāk tumšajos ūdeņos. - Izmantojot ekspedīcijas vadītāja tiesības, paziņoju, ka visam otrā līmeņa personālam pēcpusdiena ir brīva.
Atkal atskanēja prieka pilni izsaucieni. I lečs paskatījās uz Magnusenu, kas kaut ko uzmanīgi pētīja monitorā.
- Kaptein? - Renkins ierunājās, atkal raudzīdamies ekrānā. Pamanījusi ģeologa sejas izteiksmi, Bontjēra pievirzījās tuvāk.
- Kaptein? - Renkins atkārtoja jau skaļāk.
Naidelmans, papildinot glāzēs šampanieti, pagriezās pret
ģeologu.
Renkins norādīja uz ekrānu.
- Ūdens līmenis vairs nekrītas.
Iestājās klusums, un visi pievērsās stiklotajai grīdai.
No Akas atskanēja vārga, taču nepārtraukta šņākoņa. No tumšajiem dziļumiem augšup sāka celties burbuļi.
Naidelmans atkapās no stikla.