- Palieliniet sūknēšanas ātrumu līdz trīsdesmit! - viņš klusi pavēlēja.
Ja, ser, - atsaucās Magnusena.
Rūkoņa no salas dienvidu gala kļuva arvien spēcīgāka.
Ne vārda neteicis, 1 lečs pievienojās Renkinam un Bont- jerai pie ģeologa monitora. Zila ūdens līnija bija apstājusies starp desmit un divdesmit pēdu atzīmi. Pēc mirkļa līnija noraustījās un lēni, taču nepielūdzami sāka kāpt augšup.
- Līmenis atkal ir piecpadsmit pēdas, - Magnusena pavēstīja.
- Ka tas iespējams? - I lečs iejautājās. - Visu tuneļu ieejas ir aizsprostotas. Aka taču nevar iekļūt ūdens.
Naidelmans sāka runāt rācijā.
- Striter, kads ir sūkņu maksimālais ātrums?
- Norma ir četrdesmit tūkstoši, ser, - skanēja atbilde.
- Es neprasu, kāda ir norma! Es jautāju, kads ir maksimālais ātrums!
- Piecdesmit tūkstoši. Bet, kaptein…
Naidelmans pievērsās Magnusenai.
- Dariet!
Sūkņu motoru rūkoņa kļuva gandrīz apdullinoša, un tornis nežēlīgi drebēja. Neviens nerunāja, neatrāva skatienus no monitoriem. Hečs ievēroja, ka zila līnija atkal apstājas, mazliet sasvārstās un, šķita, pat mazliet noslīd uz leju. Atskārtis, ka ir aizturējis elpu, viņš lēni izelpoja.
- Gramie merde du noir, - Bontjēra nočukstēja.
Neticēdams savām acīm, Hečs ieraudzīja, ka līmenis Aka atkal ceļas.
- Atkal esam pie desmit pēdām, - nepielūdzami paziņoja Magnusena.
- Palieliniet ātrumu līdz sešdesmit tūkstošiem! - Naidelmans pavēlēja.
- Ser! - rācijā nočērkstēja Strītera balss. - Mēs nevaram…
- Dariet! - Naidelmans uzbrēca Magnusenai. Viņa lupas bija tik?cieši sakniebtas, ka atgādināja šauru baltu līniju. Inženiere apņēmīgi pagrieza sviru.
Hečs atkal atskārta, ka cieši veras novērošanas logā. Apakšā bija redzama Strītera komanda - viri aplika šļūtenei papildus metāla gredzenus, un šļūtene locījās un mētājās ka dzīva. Hečs saspringa - viņš bažījās, ka šļūtene varētu pārsprāgt un ūdens spiediens šādā ātrumā var pāršķelt cilvēku uz pusēm.
Sūkņu rēkoņa kļuva neizturama - atgādināja spoku, kas pareģo navi - šķita, ka šis troksnis pārplēsīs galvu. I lečs juta, ka dreb visa sala. No Akas gāzās āra sīkas dubļu piciņas un atkal krita atpakaļ duļķainajā ūdenī. Līnija, kas apzīmēja ūdens līmeni, sasvārstijās, taču uz leju nekritās.
- Kaptein! - uzsauca Strīters. - Priekšējais stiprinājums neizturēs!
Naidelmans stāvēja nekustīgs un kā piekalts skatījās Akā.
- Kaptein! - Strīters rācijā centās pārkliegt troksni. - Ja šļūtene pārsprāgs, ūdens nonesis Ortanku!
1 lečs jau atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Naidelmans spēji pagriezās pret Magnusenu.
- Slēdz ārā, - viņš teica.
Iestājās kapa klusums. I lečs skaidri saklausīja vaidus un čukstus, kas skanēja Akas dziļumā.
- Ūdens atgriežas normālajā līmenī, ser, - Magnusena izdvesa, neatraudama acis no vadības pults.
- Kaut kādas šausmas, - Renkins norūca, pārbaudīdams sonāra radījumus. - Mēs aizsprostojām visus piecus tuneļus. Mums ir pamatīgas ziepes.
Naidelmans mazliet pagrieza galvu, un Hečs ieraudzīja akmenscielu profilu un niknumā spīdošas acis.
- Tas nav nekādas ziepes, - viņa balss skanēja savādi un klusi. - Mes vienkārši atkārtosim to, ko izdarīja Makalans. Mes uzcelsim apkārt salai aizsprostu.
20
Bez piecpadsmit desmitos vakarā Hečs parādījās "Cerbera" lūkā un pa kāpnēm devās lejup uz savu kuģīti. Darba dienas beigās viņš bija piebraucis pie liela kuģa, lai parbaudilu hematoloģisko analizatoru - gadījumam, ja kādam ekspedīcijas loceklim būtu vajadzīgas asins analīzes. Uzkavēdamies uz klaja, viņš aprunājās ar "Talasas" intendantu7 ", kurš nekavējās uzaicināt viņu vakariņas kuģa kambīzē un iepazīstināja ar pusduci ekipāžas viru. Beigu beigās, pieēdies dārzeņu lazanju un padzēris kafiju, viņš atvadījās no bezbēdīgajiem jūrniekiem un laborantiem un pa baltajiem gaiteņiem devās atpakaļ uz izejas lūku. Iedams garām Vopnera kajītei, Hečs uz mirkli iedomājās, ka vajadzētu apraudzīt programmētāju, taču izlēma, ka nelaipnā uzņemšana, kas viņu noteikti sagaida, būs daudz nepatīkamāka par gūtajiem jaunumiem.
Nonācis atkal 117 "Žēlabainās Džeinas", Hečs iedarbināja motoru, atraisīja tauvu un vadīja kuģīti dziļāk siltajā naktī. Tumsā baloja attālas kontinenta gaismas, un cauri miglas apmetnim spraucas Skrandu salas tuvākas klinšu virsotnes. Rietumos zemu pie horizonta bija redzama Venera, kas spīdēja viļņos kā balts diedziņš. Motors mazliet niķojās, taču sāka darboties vienmērīgāk, kad I lečs palielināja apgriezienus. Kuģa pakaļgalā pēkšņi paradijas mirdzoša fosforescences svilra - virpuļojošas zaļas uguns dzirkstelites. Hečs apmierināts nopūtas - viņš priecājas par iecerēto rāmo peldējumu vēlajā vakara stundā.
Pēkšņi motors atkal saniķojās. Hečs steigšus izslēdza to un ļāva kuģītim dreifēt. Šķiet, degvielas sistēma iekļuvis ūdens, viņš nodomaja. Nopūties viņš uzmeklēja kabatas lukturīti un dažus instrumentus, tad atgriezās kabinē un atrava dēļus, zem kuriem atklājās motors. Hečs paspīdināja lukturīti uz visām pusēm, lai ieraudzītu starpliku, kas šķir ūdeni un degvielu. Atradis meklēto, viņš atskrūvēja kādu rezervuāru. Protams - pilns ar tumšu šķidrumu. Izlējis to pāri bortam, Hečs atkal pieliecās, lai novietotu rezervuāru atpakaļ.
Un tad viņš sastinga. Klusuma, kas bija iestājies pēc motora izslēgšanas, un nakts rāmumā atskanēja dīvains troksnis. Sākumā viņš nesaprata, kas tas ir, taču ieklausījies at- skarta: ta ir sievietes balss - zema un melodiska, ta dziedāja apburošu āriju. Hečs piecēlās un neapzināti pagriezās balss virzienā. Tā slīdēja virs tumšajiem viļņiem, šķita pilnīgi neiederīga šajā vietā, un tajā jautās smeldzošas dvēseles mokas.
Hečs ka apmāts klausījās un gaidīja. Pāri ūdens plašumam viņš samanīja, ka melodija plūst no tumsas ieskautā "Grifa" puses. Uz Naidelmana kuģa spīdēja tikai viens sarkans punktiņš - binoklī bija redzams, ka uz priekšējā klāja kapteinis kūpina pīpi.
Hečs nolika vieta dēļus un atkal iedarbināja motoru. Tas ierēcās pec otrā mēģinājuma - vienmērīgi un pareizi, l lečs palielināja apgriezienus un, ļaudamies pēkšņam impulsam, lēni tuvojās "Grifam".
- 'bvakar, - ierunājās kapteinis, kad "Žēlabaina Džeina" jau bija pavisam tuvu. Viņa balss naksnīgajā klusumā šķita neparasti skaidra.
- Jums tapat, - atbildēja I lečs, likdams savam kuģītim darboties tukšgaitā. - Varu derēt uz savu acu zobu, ka tas ir Mocarts, taču nezinu, kura opera. Varbūt "Figaro kazas"?
Kapteinis papurinaja galvu.
- Tā ir ārija Zeffiretti Lusinghieri.
- A, no "Idomeneja"71 .
- Jā, Silvija Makneira72 to izpilda vienreizēji, vai ne? Mīlat operu?
- Mana māte mīlēja. Katru sestdienu mūsu māja tika ieslēgts radio, kas pārraidīja visus tos trio un tuttis73 . Es to cienīt esmu iemācījies tikai pēdējos piecos gados.
Uz mirkli iestājās klusums.
- Gribat uzkāpt uz. klāja? - pēkšņi iejautājās Naidelmans.
Hečs pietauvoja "Žēlabaino Džeinu", noslāpēja motoru un
uzlēca uz "Grifa" klāja. Kapteinis palīdzēja - pasniedza pretim roku. Naidelmans ievilka dūmu no pīpes, un acumirkli viņa seju apspīdināja sarkana gaisma, kas izcēla iekritušos vaigus un acis. Mēnessgaisma, apspīdējusi zeltītas aukliņas uz kapteiņa cepures, atgādināja dārgmetāla mirdzumu.