Viņi klusēdami stāvēja pie reliņiem un klausījās pēdējās ārijas taktis. Kad tā beidzās un sākās rečitativs, Naidelmans dziļi ievilka elpu un izkratīja pari bortam tabakas paliekas.
- Kādēļ jūs nekad neesat aicinājis mani atmest pīpēšanu? - viņš jautāja. - Visi dakteri, kurus jebkad esmu pazinis, ir centušies mani pierunāt to izdarīt. Visi, izņemot jus.
I lečs apsvēra, ko atbildēt.
- Man likās, ka ta bus velta mutes dzesēšana.
Naidelmans jautri iesmejas.
- Tad jau jus mani ļoti labi pazīstat. Varbūt nokāpsim lejā un iedzersim pa glāzītei portvīna?
Hečs pārsteigts paskatījās uz kapteini. Pirmīt, sēdēdams "Cerbera" kambīzē, viņš bija dzirdējis, ka nevienu nekad neaicina nokāpt "Grifa" kajītes, ka neviens patiesībā nezina, kā tur izskatās. Kapteinis - lai ari izskatīgs un draudzīgs ar komandas locekļiem - allaž turējās savrup.
- Laikam esmu pareizi rīkojies, nesākdams lasīt morāli par jūsu netikumiem, vai ne? - Hečs noteica. - Paldies, glāze portvīna man tiešām noderētu.
Viņš sekoja Naidelmanam stūres mājā, tad pa kāpnēm lejup un cauri zemām durvīm. Aiz tām atkal bija metāla kāpnes, vēl vienas durvis - un I lečs attapās milzīgā telpa ar zemiem griestiem. Viņš ziņkārīgi paskatījās apkārt. Sienas bija bagatigi rotātas ar sarkankoka paneļiem, karaļa Džordža laikmetam atbilstošiem kokgriezumiem un perlamutra inkrustācijām. Katrā iluminatorā bija iestrādātā smalka krāsaina vitrāža, pie sienām izvietoti ādas dīvāniņi. i'ie pretējas sienas kurējās neliels kamīns, piepildot kajiti ar siltumu un tikko jaušamu patīkamu bērza malkas aromātu. Abas puses kamīnam atradās grāmatu skapji ar stikla durvīm - aiz tam I lečs saskatīja teļādas sējumus ar zeltītiem rotājumiem. Viņš piegāja tuvāk, lai izlasītu nosaukumus: 1 lekleta74 "Ceļojumi", sens Ņūtona73 "Principu" izdevums. Šur un tur bija redzami izgaismoti vērtīgu un dārgu manuskriptu un citu inkunabulu7 " vaki - Hečs pamanīja brīnišķīgu Les Tres Riches Heures tlu Duc de Berryn eksemplāru. Viens plauktiņš bija atvēlēts senu pirātu stāstu oriģinālizdevumiem: Laionela Vafera/S "Vecpuiša priekam", Aleksandra Hskvemelina7 " "Amerikas bukanieriem" un Čārlza Džonsona™ "Vispārējai vēsturei par laupišanām un slepkavībām, ko izdarījuši paši slavenākie pirāti". Šī kolekcija droši vien izmaksājusi veselu bagātību. I lečs prātoja, vai tik šajā kajītē nav savāktas trofejas no iepriekšējām Naidelmana ekspedīcijām.
Līdzas vienam skapim karājās glezna - juras ainava zeltīta rāmi. I lečs piegaja tuvāk, lai labāk apskatītu, un tad spēji ievilka elpu.
- Augstais dievs! - viņš iesaucas. - Tas taču ir Terners, vai ne?
Naidelmans palocīja galvu.
- Uzmetums tūkstoš astoņsimt septiņdesmit ceturtā gada gleznai "Brāzmās Bīčīhedas piekraste".
las pašas, kas glabājas Teita galerijā? - 1 lečs jautāja. - Pirms paris gadiem biju Londonā un vairākas reizes mēģināju to nokopēt.
- Jus esat gleznotājs? - Naidelmans izbrīnījās.
- Diletants. Lielākoties akvareļi.
Hečs atkāpās un atkal sāka skatīties apkārt. Pārejie zīmējumi pie sienām, izrādījās, nemaz nav gleznas, bet filigrāni vara grebumi, kuros attēloti krāšņi ziedi, dīvainas zāles un eksotiski augi.
Naidelmans piegāja pie nelielas ar audeklu apklātas kastes, kurā ar lūku izklātās iedobes atradās kristāla karafes un glāzītes, ņemis divas glāzes, viņš las piepildīja ar portvīnu divu pirkstu platumā.
- Tās gravīras, - Naidelmans iesaka, sekodams I leča skatienam, - ir radījis sers Džozefs Benkss81 . Botāniķis, kurš devās līdzi kapteinim Kukam1 *2 viņa pirmajā ceļojumā apkārt pasaulei. Tie ir augu paraugi, ko viņš savācis Botānikas līci drīz pec tam, kad tika atklāta Austrālija. Ziniet, tur bija tik daudz dažādu augu! Tieši tādēļ Benkss to nosauca par Botānikas līci.
- Skaisti, - ņemdams glāzi, noteica Hečs.
- Iespējams, tas ir brīnišķīgākās vara gravīras, kādas jebkad radītas. Viņš nu gan bija laimes luteklis, vai ne? Botāniķis, kuram bijusi iespēja izpētīt pilnīgi jaunu kontinentu!
- Jūs interesējaties par botāniku? - Hečs apjautājās.
- Rs interesējos par jauniem kontinentiem, - Naidelmans atbildēja, skatīdamies uguns liesmās. - Taču esmu piedzimis mazliet par vēlu. Visi jau bija atklāti. - Viņš pasmaidīja, it kā gribētu apslēpt sapņaino mirdzumu acīs.
- Taču Ūdens Aka esat atradis uzmanības cienīgu noslēpumu.
- Ja, - Naidelmans atteica. - Varbūt pēdējo uz pasaules. Tieši tādēļ es uzskatu, ka tādas īslaicīgas neveiksmes kā šodien nedrīkst mani iebiedēt. Īsti noslēpumi nemaz tik viegli nedodas rokās.
HeČs malkoja portvīnu, un iestājās ilgs klusums. Lielākajai daļai cilvēku, kurus viņš pazina, tāda pauze sarunas laikā liek justies neomulīgi. Taču Naidelmanam, šķiet, ta pat patika.
- Gribēju jums jautāt, - beidzot ierunājās kapteinis, - ko jus domājat par to vakardienas pieņemšanu pilsēta?
- Vispār ņemot, ikvienu mūsu klātbūtne, šķiet, iepriecina. Ir pilnīgi skaidrs, ka vietējam biznesam esam izdevīgi.
- Ja, - Naidelmans atbildēja. - Bet ko jūs gribējāt teikt ar to vispār ņemot?
Nu, ne jau visi ir tirgotāji. - Hečs nosprieda, ka nav vērts izvairīties no tiešas atbildes. - Man radies iespaids, ka vietēja mācītāja personā esam sastapuši morālo opozīciju.
Naidelmans šķībi pasmaidīja.
- Mācītājam tas viss nepatīk, vai ne? Taisni jābrīnās, ka pēc slepkavībām, inkvizīcijas un neiecietības divu tūkstošu gadu garumā kāds kristiešu mācītājs vēl ir pārliecināts par savas morāles patiesumu.
Hečs sāka neveikli mīņāties - viņa priekšā tagad stāvēja pļāpīgs Naidelmans, kas nebūt nelīdzinājās tam atturīgajam cilvēkam, kas pirms dažām stundām bija pavēlējis darbināt motorus bīstamā ātrumā.
- Viņi stāstīja Kolumbam, ka viņa kuģis pārkritis pāri zemes malai. Un piespieda Galileju publiski atteikties no sava izcilā atklājuma. - Naidelmans izņēma no kabatas pīpi un nesteidzīgi izpildīja aizkūpināšanas rituālu. - Ari mans tēvs bija luterāņu mācītājs, - viņš daudz klusākā balsī piebilda, uzšķildams sērkociņu. - Man ar to pietika līdz mūža galam.
- Jus neticat Dievam? - iejautājās Hečs.
Naidelmans klusēdams nopētīja sarunu biedru un tad nolieca galvu.
- Godīgi sakot, es bieži vien esmu gribējis ticēt. Reliģijai manā bērnībā bija tik liela loma, ka, dzīvojot bez tās, pa reizei jūtu tādu kā tukšumu. Taču esmu no tiem cilvēkiem, kas nespēj ticēt, ja nav pierādījumu. Es nespēju sevi pārvarēt. Man ir vajadzīgi pierādījumi. - Viņš iemalkoja portvīnu. - Kādēļ jautājat? Jums ir kada reliģiska pārliecība?
Hečs ieskatījās kapteinim tieši acīs.
- Nu… jā.
Naidelmans kūpināja pīpi un gaidīja.
- Taču negribu par to runāt.
Naidelmana sejā atplauka smaids.
Brīnišķīgi! Noceļu cepuri jūsu priekšā!
Hečs pasniedza viņam glāzi.
Taču viņš nebija vienīgais pilsētnieks, kurš iebilda, - I lečs turpināja. - Kāds mans sens draugs, dabaszinātnes skolotājs, uzskata, ka mēs cietīsim neveiksmi.
- Un jus? - liedams portvīnu un neskatīdamies uz sarunu biedru, rāmi atjautāja Naidelmans.