- Ja domātu, ka nekas nesanaks, es nebūtu piekritis sadarboties. Taču es melotu, ja teiktu, ka šodienas neizdošanās neko nenozīmēja.
- Melin, - pasniegdams glāzi, gandrīz maigi iesaka Naidelmans, - nevaru jums neko pārmest. Atzīšos, - kad sūkņi izgāja no ierindas, jutu kaut ko līdzīgu izmisumam. Taču dziļi sirdi es nešaubos ne mirkli, ka mums izdosies. Tagad es zinu, kur esam pieļāvuši kļudu.
- Droši vien ir vairāk nekā pieci zemūdens tuneļi, - Hečs noteica. - Bet varbūt tas ir kaut kāds hidraulikas jociņš.
- Bez šaubām. Bet ne jau to es gribēju teikt. Saprotiet, mes visu uzmanību veltījām Ūdens Akai. Taču tagad esmu sapratis, ka ne jau šī Aka ir mūsu pretinieks.
Hečs jautājoši sarauca uzacis. Kapteinis pagriezās pret viņu - pīpe sažņaugta rokā, acis spoži mirdzēja.
- Tā nav Aka. Tas ir cilvēks. Makalans, tas arhitekts. Viņš visu laiku ir soli mums priekša. Viņš ir paredzējis mūsu rīcību, viņš ir zinājis, ko darīs tie, kas šaja vietā bijuši pirms mums.
Nolicis glāzi uz galdiņa, kas pārklāts ar tuku, Naidelmans piegāja pie sienas un, atravis kādu koka paneli, atklāja nelielu seifu. Nospiežot vairākas podziņas uz tastatūras, seifa durtiņas atvērās. Kapteinis kaut ko izņēma, tad pagriezās un nolika Hečam priekšā uz galdiņa. Tā bija neliela grama- tiņa adas vākos - Makalana darbs "Par svētajām būvēm". Kapteinis ļoti uzmanīgi to atvēra un noglāstīja ar garajiem pirkstiem. Līdzās drukātajam tekstam uz malām bija redzami ar roku akurāti rakstīti vārdi - brūni, gluži kā ar udens- krāsu vilkti. Līnija pēc līnijas, ko laiku pa laikam pārtrauca brīvi uzvilkti zīmējumi - dažādi salaidumi, arkas, stiprinājumi un pakšu kastes.
Naidelmans uzsita pa grāmatiņu.
Ja Ūdens Aka ir Makalana bruņutehnika, tad šis ir vājais posms, kura varam iedurt nazi. Drīz vien būsim atšifrējuši ari teksta otro daļu. Un tā būs atslēga, lai piekļutu apslēptajai mantai.
- Ka jus varat but tik pārliecināts, ka žurnālā atrodama ši atslēga? - Hečs jautāja.
- Citādi tam visam nav jēgas. Kādēļ gan viņam bija vajadzīgs slepens žurnāls, kura teksts ir kodēts un turklāt rakstīts ar neredzamo tinti? Jāpatur prātā, ka Sarkanajam Nedam Okemam Makalans bija vajadzīgs, lai uzbūvētu neieņemamu cietoksni, kurā paslēpt bagātības. Cietoksni, kas ne tikai izturētu laupītāju uzbrukumus, bet būtu tiem arī bīstams, piemēram, draudētu ar noslīcināšanu vai iegrūšanu. Taču neviens neizgudro bumbu, ja pats nezina, ka to neitralizēt. Tātad Makalans acīmredzot ir izgudrojis veidu, kā Okems pats vajadzības gadījumā var piekļūt bagātībām. Varbūt tas ir slepens tunelis, varbūt iespēja apiet citiem izliktos slazdus. Un ir tikai pats par sevi saprotams, ka Makalans to visu pierakstījis. - Naidelmans paskatījās uz savu viesi. - Taču tajā žurnāla ir kas vairāk par parastu atslēgu. Tas ļauj mums ielūkoties cilvēka prātā. Un tas ir cilvēks, kurš mums noteikti jāuzvar. - Kapteiņa balss tagad bija tikpat zema un savadi spēcīga, kādu Hečs bija dzirdējis jau dienā.
1 lečs noliecās pār grāmatu un ieelpoja pelējuma, ādas, putekļu un sausu puvekļu smārdu.
- Mani pārsteidz, luk, kas, - viņš teica. - Arhitektam, kurš nolaupīts un piespiests strādāt pirātu labā kada Dieva aizmirstā salā, pietika drosmes slepus rakstīt žurnālu.
Naidelmans lēni palocīja galvu.
- Jā, gļēvulis tā nerīkotos. Iespējams, Makalans gribēja, lai nākamajām paaudzēm paliek pieraksti par viņa ģeniālāko būvi. Grūti pateikt, kas tieši mudinājis viņu šādi rīkoties. Būtībā viņš pats bija viens vienīgs noslēpums. Vēsturē palicis trīs gadus ilgs baltais plankums - no brīža, kad Makalans izbraucis no Kembridžas un acīmredzot pazudis. Viņa personīga dzīve tā ari palikusi migla lita. Izlasiet šo novēlējumu! - Naidelmans uzmanīgi pašķīra grāmatiņas titullapu un paslidināja tuvāk Hečam.
Dziļa pateicība un cieņā Par noradīto chi.l Autors no visas sirds vi-ita šo nfctlo darbu Ftai Onisai.
- Mēs esam izmeklējušies it visur, taču tā ari neesam sapratuši, kas ir tā Eta Onisa, - turpināja Naidelmans. - Makalana skolotāja? Uzticības persona? Mīļākā? - Viņš uzmanīgi aizvēra grāmatu. - Un ar pārējiem viņa biogrāfijas datiem ir tieši tāpat.
- Kauns atzīties, taču līdz brīdim, kad ienācāt mana kabineta, neko nebiju dzirdējis par šo vīru, - Hečs piebilda.
- Par viņu neko nezina lielākā daļa cilvēku. Taču savā laikā viņš bija izcils fantasts, īsts renesanses laikabiedrs. Dzimis tūkstoš sešsimt piecdesmit septītajā gada, grāfa ārlaulības bērns, taču ļoti mīlēts. Tāpat kā Miltons, viņš apgalvoja, ka izlasījis pilnīgi visas grāmatas, kas līdz tam laikam publicētas angļu, latiņu un grieķu valoda. Studējis tieslietas Kembridžā, gatavots bīskapa amatam, bet tad acīmredzot slepeni pārmeties katoļu pusē. Pieversies mākslai, naturfilozofijai un matemātikai. Turklāt viņš bija lielisks atlēts - melsa, ka arhitekts spēj uzmest monētu hdz pašas augstākās katedrāles velvēm.
Naidelmans piecēlās, piegāja pie seifa un ielika taja grāmatiņu.
- Un izskatās, ka visos savos darbos viņš daudz uzmanības veltījis hidraulikai. Šajā grāmatā viņš apraksta asprātīgu ūdens piegādes un novadīšanas sistēmu, ko izgudrojis, lai ar ūdeni apgādātu 1 laundsberijas katedrali. Viņš uzskicējis ari Sevērnas kanāla hidraulisko slūžu sistēmu83 . Tās ta ari nelika uzbūvētas - tolaik to uzskatīja par neprātīgu ideju -, taču Magnusena modelējusi šo sistēmu un uzskata, ka ta būtu darbojusies.
- Vai tiešām Okems speciāli nolaupījis tieši Makalanu?
Naidelmans pasmaidīja.
- Vilinoša doma, vai ne? Taču visai apšaubāma. Iespējams, tā ir viena no liktenīgajām nejaušībām, kādas mēdz gadīties vēstures gaita.
Hečs pamāja ar galvu uz seifa pusi.
- Un ka jūsu rokās nonākusi tā grāmatiņa? Arī tā bija liktenīga nejaušība?
Naidelmana smaids kļuva vel platāks.
- Ne gluži. Kad sāku interesēties par Skrandu salas ba- gatībām, šo to noskaidroju ari par Okemu. Ziniet, kad viņa dreifējošais kuģis lika atrasts pamests un atklājas, ka visa komanda gājusi bojā, kuģi aizvilka līdz Plimutai, bet mantas pārdeva ūtrupē. Mums Londonas arhīvā izdevās atrast mantu sarakstu, un ari kapteiņa lādi, kura bija pilna ar gramatam. Okems bija izglītots virs, un tā varēja but viņa personiska bibliotēka. Man iekrita acis grāmatiņa "Par svētajām būvēm"; ta bija iejaukta starp kartēm, franču pornogrāfiskajiem izdevumiem un navigācijas traktātiem. Bija vajadzīgi tris gadi. taču beigu beigās mums izdevās nākt tai uz pēdām. Sapelējušu grāmatu kaudzē pussabrukušas bazniciņas pagrabā Glenfarkilā Skotijā.izīs
Naidelmans nostājās tuvāk kamīnam un turpināja zemā, gandrīz sapņainā balsi.
Nekad neaizmirsīšu sajūtu, kad atvēru šo grāmatiņu pirmo reizi un atskārtu, ka traipi uz lapu malām nav nekas cits kā baltā tinte, kas kļuvusi redzama laika un pelējuma ietekmē. Tam bridi es sapratu - sapratu -, ka Ūdens Aka un tas bagātības bus manas.
Viņš apklusa. Pīpe jau bija nodzisusi. Kvēlojošas ogles kamīna meta tumšajā telpā dīvainas ēnas.
21
Kerijs Vopners mundri soļoja pa bruģēto ielu un svilpoja melodiju no "Zvaigžņu kariem". Laiku pa laikam viņš uz brīdi apstajās, lai pasmīkņatu par veikalu skatlogiem. Bezvērtīgas niecības apliecinājums. Ka tas saimniecības preču veikals "No krasta uz krastu", kas izlicis apskatei noputējušus instrumentus un dārza piederumus - tik senus, ka tie šķita nākuši no pirmsindustriālā laikmeta. Viņš ļoti labi zināja, ka trīssimt jūdžu rādiusā nav neviena datorpreču veikala. Un to gredzentiņu dēļ naktos šķērsot vismaz divu štatu robežas, lai sastaptu cilvēku, kas zinātu, ka tās patiesībā ir garšīgas smalkmaizītes.