Vopners spēji apstājās kadas baltas Viktorijas laika ēkas priekšā. Droši vien īstā, lai gan vairāk atgādināja vecu māju, nevis pasta kantori. Virs lieveņa plīvoja milzīgs Amerikas karogs, pļaviņā galvenās fasādes priekšā atradās nepārprotama norāde - STORMIIEIVENA, ML 04564. Atvēris stiklotās durvis, Vopners atskārta, ka tā patiešām ir māja: pasta kantoris bija iekārtots priekšējās telpas, savukārt spēcīgais ēdiena aromāts vedināja domāt, ka tālāk ir virtuve.
Viņš nopētīja nelielo telpu, papurināja galvu, ieraugot senlaicīgu pastkastīšu rindas un desmit gadus vecus paziņojumus par meklējamiem noziedzniekiem. Beidzot viņa acis atdūrās pie milzīgas koka letes ar uzrakstu: ROZA PAUND-
KŪKA, PASTA PRIEKŠNIECE. Aiz letes sēdēja sieviete - sirma galva bija noliekta pār izšuvumu - tapa čelrmastu burinieks. Vopners pārsteigts secināja, ka pastā nav rindas, ka viņš patiesībā bija vienīgais apmeklētājs.
- Piedodiet, - viņš ierunājās, piegājis pie letes. - Šis taču ir pasta kantoris, vai ne?
- Tieši tā, - atbildēja Roza, taču acis pacēla tikai tad, kad bija pievilkusi pēdējo dūrienu un nolikusi šuvekli uz šūpuļkrēsla paroceņa. Ieraudzījusi Vopneru, viņa satrūkās.
- Ak, mans dievs, - viņa iesaucās un nevilšus pieskārās zodam, it ka bažītos, vai Vopnera izpluinītā kazbārdiņa nav lipīga slimība.
- Tās labi, jo es gaidu svarīgu sūtījumu, ko piegādās kurjers, saprotat? - Vopners piemiedza acis. Zirgu pasts taču šai apkārtnē vēl darbojas, vai ne?
- Ak! - atkārtoja Roza Paundkuka un, nejauši aizķērusi šuvekli, piecēlās no šūpuļkrēsla. - Vai jums ir vārds? Tas ir, vai, lūdzu, drīkstu uzzināt jūsu vārdu?
Vopners caur degunu iesmējās.
- Vopners. Kerijs Vopners.
- Vopners? - Pasta priekšniece sāka rakņāties koka kartotēkas kastītē ar dzeltenīgam veidlapām. - V-o-u-p-p…
- Nē, nē, nē! Vopners. Bez u un ar vienu p, - programmētājs aizkaitināts palaboja.
- Skaidrs, - atteica Roza. Sameklējusi vajadzīgo veidlapu, viņa jau bija atguvusi pašsavaldīšanos. - Vienu mirklīti! - Uzmetusi klientam vēl vienu ziņkārīgu skatienu, viņa nozuda durvis.
Vopners atslīga pret leti un atkal sāka svilpot. Tani bridi iečīkstējās stiklotās durvis. Pacēlis galvu, programmētājs ieraudzīja gara auguma slaidu vīrieti, kurš rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Vīrietis pagriezās - Vopneram viņš atgādinaja Ābrahamu Linkolnu: izdēdējis, iekritušām acim, ļenganiem locekļiem. Zem vienkāršā melnā uzvalka vidēja garīdznieka apkaklīte. Roka viņš turēja vairākas vēstules. Vopners tūdaļ novērsās, taču par vēlu - viņu skatieni bija sastapušies. Viņš šausmās atskārta, ka garīdznieks nāk arvien tuvāk. Vopners nekad agrāk nebija licies ar mācītājiem, kur nu vēl runājis, un viņam nepavisam negribējās to darīt tagad. Viņš steigšus paķēra tuvākos pasta katalogus un sāka ieinteresēts lasīt par jaunu pastmarku līniju - amīšu lupatu segām.
- Labdien, - atskanēja vīrieša balss.
Vopners negribīgi pagriezās. Garīdznieks stāvēja viņam tieši aiz muguras - pastiepis roku sveicienam un savilcis izvārgušo seju tikko jaušamā smaidā.
- Jā, sveicināti, - programmētājs aši paspieda roku un tūdaļ atkal pievērsās katalogiem.
- Mani sauc Vudijs Klejs, - vīrietis teica.
- Jauki, - Vopners atbildēja, nepacēlis acis.
- Un jūs droši vien esat no "Talasas" komandas, - turpi- naja Klejs, pasperdams soli tuvāk Vopneram.
- Tieši tā. - Vopners, šķirstīdams brošūru, mēģināja izvairīties no tālākas sarunas un pakāpās nostāk 110 svešinieka.
- Neiebildīsiet, ja uzdošu jums kādu jautājumu?
- Nē, protams, - lasīdams atteica Vopners.
Līdz šim viņam pat prata nebija ienācis, ka pasaulē ir tik daudz dažādu segu.
- Vai jūs tiešām cerat atrast apslēptus zelta kalnus?
Vopners atrāvās NO kataloga.
- Nē, es grasos tikai izlikties. - Vīrietis nesmaidīja. - Protams, ka es uz to ceru. Kāpēc ne?
- Kāpēc ne? Vai tad nevajadzētu jautāt ka vārda?
Kaut kas garīdznieka balsi samulsināja Vopneru.
- Ko nozīmē kā vārdā? Tie taču ir divi miljardi dolāru!
Divi miljardi dolāru, - vīrietis izbrīnīts atkartoja. Tad
viņš palocīja galvu, it ka apstiprinātu kaut ko tādu, ko jau bija gaidījis. - Tātad tikai naudas dēļ. Nekāda cita iemesla nav.
Vopners iesmējās.
- Tikai naudas dēļ? Vai tad vajadzīgs vēl cits iemesls? Būsim reālisti! Dieva deļ! Jūs taču saprotat, ka nerunājat ar Mati Terēžu! - Pēkšņi viņš atcerējas par garīdznieka apkaklīti. - Piedodiet, - Vopners apmulsis turpināja, - es negribe- ju… Jus esat mācītājs un ta tālāk, es tikai…
Klejs neizteiksmīgi pasmaidīja.
- Ir jau labi, ari agrāk esmu ko lādu dzirdējis. Un es neesmu vienkāršs mācītājs. Es esmu kongregācijas baznīcas priesteris.
- Saprotu, - Vopners atteica. - Tā ir kaut kāda sekla, vai ne?
- Vai nauda jums tiešām ir tik svarīga? - Klejs cieši raudzījās sarunu biedrā. - Tas ir, šādos apstākļos.
Vopners nenovērsās.
- Kādos apstākļos? - Sanervozējies viņš ieskatījās pasta kantora dienesta telpas. Kur gan, pie velim, ta resnule kavējas? Pa šito laiku viņa kājām varēja aiziet uz to trīskārt nolādēto Bruk- linui
Vīrietis paliecās tuvāk.
- Ar ko jus "Talasa" nodarbojaties?
- Esmu datorspeciālists.
- A, tas noteikti ir ļoti interesanti.
Vopners paraustīja plecus.
- Ja, kad tie strādā.
To dzirdot, vīrieša seja šķila norūpējusies.
- Un viss darbojas nevainojami? Nevarat sūdzēties?
Vopners sarauca pieri.
- Nē, - viņš piesardzīgi atbildēja.
Klejs palocīja galvu.
- Lieliski.
Vopners nolika katalogu uz letes.
- Un kādēļ jūs tā jautājat? - viņš centās izklausīties vienaldzīgs.
- Tāpat vien, - garīdznieks atbildēja. - Nebiju domājis neko īpašu. Tikai… - viņš uz mirkli apklusa.
Vopners mazliet pielieca galvu.
- Senāk tā sala… Nu, ta sagādāja grūtības ikvienam, kas spēra uz tas kāju. Katli uzsprāga. Mašīnas nedarbojās, taču nekādus bojājumus atrast neizdevās. Cilvēki guva traumas.
Gāja bojā.
Vopners iespurdzās un par soli atkāpās.
- Jūs runājat par to Skrandu salas lāstu, - viņš iesaucās. - Lāstu akmens un ta tālāk? Absolūtas blēņas! Atvainojiet par izteicienu.
Klejs izbrīnā sarauca uzacis.
- Tiešām? Ziniet, ir cilvēki, kas te pavadījuši krietni vai- rak laika un tā nedomā. Bet tas akmens tiek glabāts manas baznīcas pagrabā jau simts gadus.
- Nopietni? - Vopneram pavērās mute.
Klejs palocīja galvu. Iestājās klusums. Garīdznieks paliecās tuvāk un sāka runāt čukstus.
- Nekad neesat iedomājies, kādēļ ap salu nav nevienas omāru ķērāju bojas?
- To puļķīšu, kas šūpojas ūdeni visapkārt?
- Tieši tā.
- Nebiju pat pamanījis, ka tur tādu nav.
- Nākamreiz, kad dosieties uz salu, pievērsiet uzmanību. - Klejs sāka runāt vel klusāk. - I'am ir ļoti nopietns iemesls.