-Jā?
- Tas notika pirms apmēram simt gadiem. Kā stasta, tolaik te dzīvojis omāru ķērājs vārdā I lirems Kolkords. Viņš mēdza savus murdus izmest Skrandu salas apkārtnē. Visi mēģināja iestāstīt, lai ta nedara, taču zvejniekam veicās, un viņš apgalvoja, ka tie lāsti tadi nieki vien ir. Kādā vasaras dienā, ne tāda ka šī, viņš nozuda migla, lai izliktu savus krātiņus. Saulrietā viņa laivu viļņi atdzina atpakaļ krastā. Tikai zvejnieka tajā nebija. Murdi bija pilni, un ari mucā mudžēja dzīvi omāri. Taču no Kolkorda ne miņas. Uz laivas sēdekļa tika atrastas pusēstas pusdienas un līdz pusei izdzerta alus pudele. Šķita, ka viņš vienkārši piecēlies un aizgājis.
- Pārkrita pāri bortam un noslīka. Un tad?
- Nē, - turpināja Klejs. - Tajā pašā vakara omāru ķērāja brālis devās uz salu, lai noskaidrotu, vai I lirems nav izmests krastā. Un ari viņš neatgriezās. Viņa laiva no miglas vaļa izpeldēja nākamajā rīta.
Vopners norija siekalas.
- Tad jau viņi abi būs pārkrituši pāri bortam un noslīkuši.
- Divas nedeļas vēlāk, - Klejs sacīja, - viņu mirstīgās atliekas izskaloja Perēkļa zemesragā. Vietejais, kurš bija redzējis, kas noticis, sajuka prātā. Un ari pārējie nevienam nestāstīja, ko tieši redzējuši. Nekad.
- Nevar būt! - nervozi iesaucās Vopners.
- Ļaudis runā, ka ne tikai Aka sargā apslēpto mantu. Saprotat? Jūs taču esat dzirdējis to šausmīgo skaņu, kas atskan ikreiz, kad noliek plūdmaiņa? Stāsta…
Pēkšņi paradījās pasta priekšniece.
- Piedodiet, ka aizkavējos, - sacīja Roza, kas zem luklās rokas bija pasitusi kādu paku. - Tā izrādījās zem milzīgas putnu barotavu kaudzes, ko pasūtījis saimniecības preču veikals, bet Justass šodien ir prom, tādēļ man pašai nācās visu pārcilāt.
- Ē, nekādu problēmu, paldies, - atbildēja Vopners, pateicies paķēra paku un steidzās uz durvju pusi.
- Atvainojiet, kungs! - pasta priekšniece iesaucās.
Vopners spēji apstājās. Tad, piespiedis paku pie krūtīm,
negribīgi atskatījās. Sieviete turēja rokā dzeltenu veidlapu.
- Jums jāparaksta šī!
Ne varda neteicis, Vopners piegāja pie letes un uzšņāpa uz lapas savu parakstu. Tad viņš atkal pagriezās un ātri izgāja pa durvīm, kas skaļi aizcirtās.
licis ārā, programmētājs dziļi ievilka elpu.
- Pie velna! - viņš norūca.
Mācītājs, ne mācītājs, bet šoreiz viņš uz kuģa neatgriezīsies, iekams nebūs pārbaudījis, ka pasūtījums izpildīts kā na- kas. Vopners saka plēst nost uzlīmi - sākuma uzmanīgi, pec tam aizvien aizrautīgāk. Pēkšņi kastīte saplīsa, un no tās izbira ducis figūriņu - burvji un magi nodzinkstēja vien pret bruģakmeņiem pie viņa kājām. Tiem pakaļ izkrita maģisko kāršu komplekts ar pentagrammām, burvju vārdiem, lūgšanu tekstiem un sātana apļiem. Lamādamies un sodīdamies, Vopners pieliecās, lai savāktu savu mantību.
No pasta kantora iznāca Klejs, kurš rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Nonācis uz ielas, viņš ilgi noraudzījās plastikāta figūriņās un tad, ne vārda vairs neteicis, aizsteidzās prom pa ceļu.
22
Nākamajā dienā laiks bija vēss un mitrs, taču pret vakaru sāka līņāt, un skaidrās debesis noklāja zemi mākoņi. Rit būs skaidrs un vējains, soļodams pa šauru taciņu aiz Ortanka, nodomāja Hečs. Viņam ši ikvakara pastaiga līdz salas augsta- kajai virsotnei bija kļuvusi par rituālu. Uzkāpis augša, viņš nogāja gabaliņu pa dienvidu kraujas malu, līdz kļuva redzama Stritera komanda, kas beidza darbu krasta kesona būvlaukumā.
Naidelmans, ka parasti, bija nācis klaja ar vienkāršu, taču elegantu plānu. Kamēr kravas kuģis devās uz Portlendu pēc cementa un citiem celtniecības materiāliem, Bontjēra, izmantojot iepriekšējo arheoloģisko izrakumu datu analīzi, uzzīmēja kartē sena pirātu bUvēta aizsprosta aprises. Pēc tam ūdenslīdēji virs senā fundamenta paliekām zem ūdens izvietoja betona atbalstus. Nākamais darbs bija tērauda profilsi- ju iedziļināšana atbalstos. 1 lečs lūkojās uz milzīgajām sijām, kas vertikāli stiepās ārā no ūdens desmit pēdu attālumā viena no otras, veidojot šauru loku apkart salas dienvidu galam. No sava novērošanas punkta Hečs redzēja, ka Strīters sēdēja peldošā ceļamkrāna kabīnē, kas atradās līdzas bargai aiz tērauda siju rindas. Krāna strēlē pacelts šūpojās dzelzsbetona bloks. Hečs vēroja, kā Strīters ievieto bloku spraugā starp divām profilsijām, kur tas pazūd zem ūdens. Tiklīdz
process pabeigts, divi ūdenslīdēji atāķē troses, un Strīters izveicīgi pagrieza ceļamkrānu pret baržu, uz kuras gaidīja nākamie bloki.
Pavīdēja rudu matu ērkulis - uz baržas strādāja Donijs Truits. Lai ari kavējās Akas nosusināšana, Naidelmans bija atradis viņam darbu. 1 lečs priecājās, ka Donijs, šķiet, strādā ja no sirds.
Ierēcās ceļamkrāns - Strīters atkal to virzīja tuvāk profil- siju puslokam, lai novietotu starp tām kārtējo bloku.
Kad kesons būs pabeigts, tas pilnībā atdalīs no okeāna salas dienvidu galu un visas zemūdens tuneļu izejas. Un tad varēs izsūknēt sausu gan Ūdens Aku, gan visus tuneļus, kas ar to savienoti - dambis aizturēs jūras ūdeni gluži tāpat kā pirātu būvētais aizsprosts pirms trīssimt gadiem.
Atskanēja svilpiens - signāls, ka darbadiena beigusies. Strādnieki uz baržas sāka nostiprināt ar ķēdēm jau gatavās dambja sekcijas. No piekrastes miglas vāla izslīdēja velkonis, kura uzdevums bija aizvilkt ceļamkranu uz. doku. Hečs vēlreiz paskatījās apkart un pagriezās, lai dotos uz Galveno nometni. Ieskrējis sava biroja, viņš savāca mantas soma, aizslēdza durvis un sāka soļot uz. doka pusi. Hečs bija nolēmis sarīkot sev vienkāršas vakariņas mājās, bet pec tam aiziet uz pilsētu, lai satiktos ar Bilu Bensu. Klajā vajadzēja nākt nākamajam Stormhaven Gazette numuram, un Hečs gribēja pārliecināties, ka vecais virs pirmajā lappusē izvietojis visus nepieciešamos materiālus.
Pietauvošanās vieta drošākajā teritorijā netālu no rifiem bija paplašināta, un Hečs to bija izmantojis, lai noenkurotu savu kuģīti. Iedarbinājis "Žēlabainās Džeinas" motoru un jau sagatavojies braukt prom, viņš izdzirdēja saucienu:
- Ahoi, uz klāja!
Pacēlis acis, viņš ieraudzīja Bontjēru, kas tuvojās no doka puses. Sieviete bija ģērbusies darba kombinezonā, bet ap kaklu apsējusi sarkanraibu lakatiņu. Drēbes, rokas un seju klāja dubļu piciņas. Viņa apstājās un izslēja īkšķi, it ka gribētu nostopēt automašīnu. Vienlaikus viņa parāva uz augšu bikšu staru, atklājot apmēram pēdu no iedegušā stilba.
- Aizvest? - I lečs jautāja.
- Ka tu uzminēji? - atsaucās Bontjēra, iemetusi savu somu kuģīti un pēc tam ielēkusi pati. - Man no tas jūsu pretīgās salas jau nelabi metas.
Hečs atraisīja kuģīti no piestātnes un pagrieza to, lai pabrauktu garām rifiem.
- Vai ar vēderiņu viss kārtībā?
- Uz mana visādi brīnišķīgā vēderiņa redzama briesmīga krevele.
- Neuztraucies, tas nav uz mūžu. - I lečs vēlreiz nopētīja netīro kombinezonu. - Cepi dubļu kūkas?
Bontjēra sarauca pieri.
- Dubļu… kūkas?
- Nu, saproti taču, tā ir tāda spēlēšanās ar dubļiem.
Sieviete sāka smieties.
- Nu, protams! Tā ir arheologu mīļākā nodarbošanās!
- Tā ari izskatās. - Viņi tuvojās nelielam caurspīdīgam miglas vālam, un Hečs, stūrējot tam cauri, samazināja ātrumu. - Ūdenslīdēju vidu tevi šodien neredzēju.
Bontjēra atkal iespurdzās.
- Es pirmām kārtām esmu arheoloģe un tikai pec tam ūdenslīdēja. Esmu paveikusi ļoti svarīgu uzdevumu - uzzīmējusi kartē seno dambi. Smagie zirga darbi lai paliek Ser- džio un pārejās kompānijas ziņā.