- Es viņam noteikti pateikšu, ko tu tikko sacīji. - Hečs stūrēja kuģīti cauri Vecā Kupra kanālam un apkart Vientuļnieku salai. Redzeslokā parādījās Stormheivenas osta - spoža balti zaļa svītra uz tumši zilā okeāna fona. Atslīgusi pret reliņiem, Bontjēra izpurināja matus - mirdzošu melnu vilni.
- Un ar ko var nodarboties šajā pilsētelē? - viņa jautāja, pamājusi ar galvu uz cietzemes pusi.
- Neka daudz jau nav.
- Neviens nerīko diskotēkas līdz trijiem nakti? Merde, ko tad vientuļa sieviete lai iesāk?
- Piekrītu, tā ir nopietna problēma, - I lečs atbildēja, apslāpēdams vēlmi atbildēt šai flirtēšanai. Neaizmirsti, ka šī sieviete noteikti var sagādāt nepatikšanas!
Bontjēra paskatījās uz Heču - lūpu kaktiņos rotājās tikko jaušams smaids.
- Nu, es varētu ieturēt vakariņas kopa ar dakteri.
- Dakteri? - Hečs pārjautāja, tēlodams pārsteigumu. - Bet patiešām, doktors Freizers noteikti jutīsies pagodināts. Savos sešdesmit viņš vēl joprojām ir visai sprauns.
- Tu nu gan esi jauns! - Bontjēra iedunkaja viņam krūtis.
Hečs paskatījās uz sarunu biedreni. Un kādēļ gan ne? viņš
prātoja. Kādas gan nepatikšanas var gadīties, vakariņojot kopā ar sievieti?
- Pilsēta, zini, ir tikai divi bari. Dabiski, abos piedāvā juras veltes. Taču vienā pasniedz ari pieņemamu steiku.
- Steiku? Tad esmu ar mieru. Esmu pārliecināta gajēdāja. Dārzeņi domāti cūkām un mērkaķiem. Bet zivis… - Viņa pārliecās pāri bortam un visai izteiksmīgi attēloja, ka vemj.
- Man likās, ka esi augusi Kārību salās.
- Jā, un mans tēvs bija zvejnieks, un mēs mūžīgi ēdām tikai un vienīgi zivis. Izņemot Ziemassvētkus, kad galda tika celts chevre.
- Kazas gaļa? - Hečs iejautājās.
- Jā. Man garšo. Kad to astoņas stundas žāvē īpašā caurumā pludmales smiltīs un pēc tam ed, piedzerot mājās gatavotu Ponlac alu…
- Burvīgi, - iesmējās Hečs. - Tu esi apmetusies pilsētā, vai ne?
- Jā. Viss jau bija aizņemts, tādēļ izliku sludinājumu pasta kantori. To ieraudzīja pasta priekšniece un piedāvāja man istabu.
- Istabu Paundkuku mājas otrajā stāva?
- NaturellementM .
- Pasta priekšniece un viņas vīrs. Jauks, patīkams pāris.
- Ja. Māja ir tik kluss, ka dažkārt jāsāk domāt, ka viņi miruši.
Pamēģini pārvest mājā kādu vīrieti, 1 lečs domās piebilda, vai nepārnākt līdz vienpadsmitiem.
Viņi jau bija sasnieguši piestātni, un Hečs iestūrēja noenkurošanas vieta.
- Man jānoģērbj šīs netīrās drēbes, - iekāpusi laivā, teica Bontjēra. - Un ari tev jāsameklē kas labāks par šo garlaicīgo vējjaku.
- Bet man tā ļoti patīk, - Hečs protestēja.
- Jums, amerikāņiem, vispār nav ne jausmas, kā vajadzētu ģērbties. Tev noteikti piestāvētu labs uzvalks no itāliešu lina.
- Man riebjas lins, - Hečs iebilda. - Tas vienmēr saburzās.
- Bet tur jau tas labums! - Bontjēra iesmējās. - Kāds ir tavs izmērs? Četrdesmit otrais un garais augums?
- Kā tu zini?
- Es protu novērtēt vīriešus.
23
Viņi salikās pie pasta kantora un pa stāvajām bruģētajām ieliņām devās uz restorānu "Piestātne". Vakars bija brīnišķīgs - vēss, mākoņi bija izklīduši, un debesīs virs ostas mirdzēja spožas zvaigznes. Skaidrajā naktī, ko izgaismoja dzeltenās lampas ļaužu mitekļu logos un virs ārdurvīm, Stormheive- na Hečam atgādināja tālo un draudzīgo pilsētu no bērnības.
Patiešām jauka vietiņa, - ieķērusies Hečam elkonī, noteica Bonljēra. - Senpjēra Martinika, kur uzaugu, ari ir jauka, taču, alors, pilnīgi citāda! Tur valda gaisma un krasas. Ne ta ka šeit, kur viss ir melns vai balts. Un tur ir tik daudz izklaides iespēju, ļoti labu naktsklubu, kur kārtīgi izpriecāties!
- Man nepatīk naktsklubi, - Hečs iebilda.
- Tu nu gan esi garlaicīgs, - labsirdīgi novilka Bonljēra.
Kad viņi iegāja restorānā, viesmīlis, pazinis Ileču, tūdaļ
ierādīja viņiem galdiņu. Tā bija omulīga vietiņa: divas atsevišķas zāles un bārs, ko greznoja zvejnieku tikli, koka katli omāru varišanai un stikla pludiņi. Apsēdies Hečs palūkojās apkārt. Trešā daļa apmeklētāju bija "Talasas" darbinieki.
- Que de monde.'(B - nočukstēja Bonljēra. - No mūsējiem nekur nevar glābties. Nespēju vien sagaidīt, kad Zerārs sutīs viņus mājās.
- Mazpilsētās tā notiek. Vienīgā iespēja aizbēgt ir doties atklātos ūdeņos. Un ari tad vienmēr atrodas kads, kurš tevi vero teleskopā.
- Tātad seksu uz klāja atļauties nedrīkst, - secināja Bontjēra.
- Nē, - apstiprināja Hečs. - Šeit, Jaunanglija, ar to nodarbojas tikai kajītēs. - Pamanījis, kā arheoloģe pasmaida, viņš sāka prātot, kādu jucekli turpmākajās dienās šī sieviete radīs vīriešu kolektīvā. - Tātad, ar ko šodien nodarbojies, ka biji tik netīrās drēbēs?
- Ko tu tā noņemies ar tiem netīrumiem? - Bontjēra sarauca pieri. - Dubļi ir arheologu draugs. - Viņa paliecās pāri galdam. - Un tā nu sagadījās, ka es tajā jusu dubļainajā saliņā kaut ko atklaju.
- Izstāsti!
Bontjēra iemalkoja ūdeni.
- Mes atradām pirātu apmetni.
- Tu joko? - Hečs pievērsās sarunu biedrenei.
- Mais non! Šorīt mēs sākām pētīt salas vēja pusi. Tu taču zini to vietu, kur desmit metru attālumā no klintīm atrodas vientuļā krauja?
-Jā.
- Vietā, kur krauja sākusi brukt, atklājām brīnišķīgu augsnes profilu. Vertikāls šķēlums, ideāls arheologiem. Ps atradu kokogles lēcu.
- Kā, lūdzu? - I lečs sarauca pieri.
- Nu, melno kokogles lēcu. Sena ugunskura paliekas. Pārmeklējam apkārtni ar metāla detektoru un šo to atradām. Karteču, musketes lodi un vairakas pakavu naglas. - Nosaukusi katru priekšmetu, viņa pielieca pirkstu.
- Pakavu naglas?
- Jā. Smagajos darbos viņi izmantoja zirgus.
- Kur tad viņi tos dabūja?
- Vai tiešam jūs esat tik vienaldzigs pret vēsturi, monsie- ur Ie docteur? Tolaik turēt lopus uz kuģa bija pierasta lieta. Zirgus, kazas, vistas, cūkas.
Tika atnests ēdiens - tvaicēti dārzeņi un omāri Hečam, bet fileja ar asinīm Bontjērai. Arheoloģe ar pārsteidzošu aizrautību metās virsū ēdienam, un Hečs uzjautrināts vēroja, ka pari viņas zodam pil tauki, bet seju rotā nopietnība un neatlaidība.
- Lai vai kā, - viņa turpināja, uzdūrusi uz dakšiņas neiedomājami milzīgu filejas gabalu, - pec šiem atklājumiem mēs pie kraujas izdarījām kontrolrakumus. Un ko domājāt? Atkal kokogles, apaļš iedziļinājums, kas palicis 110 telts, daži salauzti tītara un brieža kauli. Renkins vēlas to vietu pārbaudīt ar saviem interesantajiem sensoriem, lai pārliecinātos, ka neesam kaut ko palaiduši garam. Jau esam iezīmējuši laukumu un rit sāksim rakt. Mazais Kristofs dienās kļus par lielisku racēju.
- Sendžons rakņā zemi?
- Bet, protams! IZs piespiedu viņu atbrīvoties no tam šausmīgajām kurpēm un žaketes. Samierinājies ar to, ka rokas paliek netīras, puisis pierādīja, uz ko spējīgs. Nu viņš ir mans pirmais racējs. It visur man seko un skrien klāt pēc pirmā svilpiena. - Bontjēra labsirdīgi iesmējās.