- Nevajadzētu nabadziņu pārāk noslogot.
- Au contrairees ļoti daudz daru viņa labā. Puisim vajadzīgs svaigs gaiss un fiziskas nodarbes, citādi paliks bāls 1111 resns. Pagaidiet tik! Kad tikšu ar viņu galā, mūsu priekšā bus slaids muskuļots jauneklis, kā Ic petit homme*7 .
- Kas?
- Nu, mazais vīrietis. - Bontjēra savilka lūpas draiska smaidā. - Strīters.
- A. - Pēc toņa, kā to pateica Bontjēra, bija skaidrs, ka šo iesauku nav radījušas maigas jūtas. - Starp citu, ko tu par viņu zini?
Bontjēra paraustīja plecus.
- Runā jau visu. Grūti pateikt, kas ir patiesība un kas izdomāts. Viņš bija Naidelmana padotais jau Vjetnamā. Jus taču tā to sakāt, non? Kads man stāstīja, ka reiz Naidelmans kaujas laika viņam izglābis dzivibu. Tam es tiešam ticu. Jus taču redzat, cik uzticīgs puisis ir kapteinim! Kā suns saimniekam! Viņš ir vienīgais, uz ko kapteinis patiešām paļaujas. - Viņa cieši paskatījās uz ITeču. - Ja neskaita jūs, protams.
I lečs sarauca pieri.
- Droši vien ir labi, ka kapteinis tā rūpējas par Strīteru. Kādam taču tas jādara. Es gribēju teikt, ka viņš nav nekāda izcilā personība.
Bontjēra izbrīnīta iepleta acis.
- Certainement. Izskatās, ka jums vienam uz otru radies slikts iespaids.
- Vienam par otru, - Hečs palaboja.
- Vienalga. Bet jūs maldāties, sakot, ka kapteinis Naidelmans rūpējas par Strīteru. Viņam rup tiktu viena lieta. - Bontjēra ar galvu pamāja uz Skrandu salas pusi. - Viņš par to daudz nerunā, taču tikai imbecilew to nepamanītu. Vai zināji, ka uz viņa rakstāmgalda "Talasas" birojā visu laiku stāv mazītiņa tavas salas fotogrāfijā?
- Nezināju. - I lečs domās atgriezās pirmajā braucienā uz salu kopā ar Naidelmanu. Ko toreiz teica kapteinis? Negribētu to redzēt, ja nebūs iespēju to uzrakt.
Šķita, ka Bontjēru kaut kas sarūgtinājis. Jau atvēris muti, lai mainītu sarunas tematu, I lečs sajuta, ka kaut kas - kāds stāv telpas preteja galā. Pacēlis acis, Ilečs ieraudzīja Klēru, kas tanī mirklī pagriezās ap stūri. Iecerētā frāze palika neizteikta.
Viņa bija tieši tāda, ka 1 lečs bija iztēlojies: gara un lokana, ar vasarraibumiem klātu uzrautu deguntiņu. Ieraudzījusi viņu, Klēra sastinga un savilka sejiņu tikpat izbrīnītā izteiksmē, kāda bija palikusi Heča atmiņā.
- Sveika, Klēra, - ierunājās Hečs, neveikli pieceldamies un pūlēdamies runāt mierīgi.
Viņa pienāca tuvāk.
- Sveicināts, - Klēra teica, paspiedusi Heča roku, un pēc šī pieskāriena viņas vaigos ielija sārtums. - Jau dzirdēju, ka esi atbraucis. - Viņa iesmējās, it ka gribētu pati sevi nosodīt. - Protams, kurš tad to nav dzirdējis. Tas ir, par… - viņa izteiksmīgi pavēcināja roku pār plecu, it ka gribētu norādīt uz Ūdens Aku.
- Labi izskaties, - Hečs noteica.
Un ta ari bija: gadu gaitā viņas augums bija kļuvis vēl slai- daks, bet tumši zilas acis kļuvušas piesātināti pelēkas. Ne- ratnais smaids, kas savulaik rotāja Klēras seju, tagad bija zudis, un tā vietā nākusi daudz nopietnāka, introspektīvāka izteiksme. Juzdama, ka tiek petita, viņa neapzināti nogludināja savus ieloču svārkus.
Pie ieejas restorānā kaut kas sakustējās - ienāca mācītājs Vudijs Klejs. Viņš skatījās apkārt, līdz ieraudzīja Heču. Mācītāja dzeltenīgo seju uz mirkli pāršalca karstas nepatikas vilnis, taču viņš savaldījās un panāca uz priekšu. Tikai ne šeit, Hečs nodomāja, gatavodamies vēl vienai lekcijai par alkatību un ētiku dārgumu meklēšanā. Mācītājs apstājās pie viņu galdiņa un skatījas te uz. Heču, te uz Bontjēru. Hečs prātoja, vai Klejam pietiks nekaunības pārtraukt šis jaukās vakariņas.
- Ak, - noteica Klēra, ieraudzījusi mācītāju un virpināda- ma savus garos gaišos matus. - Vudij, tas ir Melins Hečs.
- Hsam jau tikušies, - Klejs palocīja galvu.
I lečs atviegloti uzelpoja, sapratis, ka divu sieviešu klātbūtnē Klejs diez. vai ļausies kārtējām tirādēm.
- Un šī ir doktore Izabella Bontjēra, - atguvies viņš teica. - Atļaujiet iepazīstināt ar Klēru Nortkatu un…
- Viņa Svētība Vudrovs Klejs ar kundzi, - garīdznieks asi noteica, pastiepdams roku, lai sasveicinātos ar Bontjēru.
Hečs jutas satriekts - prāts atteicās noticēt tik pārsteidzošām paziņojumam.
Bontjēra piespieda lūpām salveti, tad lēni piecēlās kājās un, atplaukusi žilbinošā smaidā, sirsnīgi paspieda roku Klē- rai un Vudijam. Iestājās neveikla pauze, bet tad Klejs, asi palocījis galvu, lai atvadītos 110 Heča, mudināja sievu doties tālāk.
Bontjēra vispirms paskatījās uz aizejošo Klēru, pēc tam - uz 1 leču.
- Seni draugi? - viņa jautāja.
- Kā, lūdzu? - Hečs norūca. Viņš blenza uz Kleja kreiso roku, kas īpašnieciski skāra Kleras vidukli.
Bontjēras sejā atplauka smaids.
- Seni mīlnieki! Cik savādi ir tikties pēc lik ilgiem gadiem! Un tomēr tik jauki!
- Tu esi ļoti vērīga, - nomurmināja Hečs, kurš, vēl joprojām nespēdams atgūties no šis tikšanās un atklājuma, pat nemēģināja neko noliegt.
- Taču ar šo vīru jūs neesat seni draugi. Patiesību sakot, izskatījās, ka tu viņam nemaz nepatīc. Šis nomācošais sapīkums, milzīgie zilie riņķi zem acīm. Izskatījās, ka viņš pārdzīvojis nuit blanche.
- Ko?
- Nuit blanche. Nu, kā jūs to sakāt? Bezmiega nakti. Un tai noteikti bijis kāds iemesls, - viņa draiski iesmējās.
Atbildes vietā Hečs paņēma dakšiņu un centās nodarbināt sevi ar omāra gabaliņu.
- Ir acīm redzams, ka tu vēl joprojām neesi vienaldzīgs pret viņu, - jautri smaidīdama, Bontjēra nodūdoja. - Kādudien izstāstīsi man par viņu. Bet tagad parunāsim par tevi. Kapteinis minēja, ka esi daudz ceļojis. Izstāsti man par saviem piedzīvojumiem Surinama!
Divas stundas vēlāk Hečs piespieda sevi piecelties un sekoja Bontjērai ārā no restorāna. Viņš bija muļķīgā, smieklīgā kārtā pārēdies: divi deserti, divas kannas kafijas, vairāki brendiji. Bontjēra viņam labprātīgi bija pievienojusies it visā, taču brīdī, kad viņa ārā iepleta rokas un dziļi ieelpoja dzestro naksnīgo gaisu, neizskatījās, ka bagātīgais ediens kaut mazliet būtu gājis viņai labuma.
- Cik svaigs gaiss! - sieviete iesaucās. - Fs jau sāku iemi- let šo vietu.
- Pagaidi tikai, - Hečs atbildēja, - paies divas nedēļas, un tu vairs nespēsi aizbraukt. Šī vieta būs iesūkusies tavas asinis.
- Vēl divas nedējas, un tu nebūsi spējīgs pietiekami veikli pamukt no mana ceļa, monsieur le docteur. - Bontjēra cieši pa- skatijās i Iečā. - Un ko darīsim tālāk?
1 lečs brīdi vilcinājās. Viņš pat domājis nebija par to, kas varētu nolikt pēc vakariņām. Ieskatījies sievietei acis, viņš atskārta, ka galvā dun brīdinājuma signāli. Dzeltenajās laternu gaismās arheoloģe izskatijas valdzinoši skaista, un viņas brūnganā ada un mandeļkrāsas acis šaja nelielajā Menas ciematiņā šķita apburoši eksotiskas. Uzmanies! brīdināja iekšējā balss.
- Domāju, mēs novēlēsim viens otram arlabunakli, - Hečs izmocīja. - Rīt gaidāma smaga diena.
Bontjēra nekavējoties samāksloti sarauca uzacis.
- C'est tout!m - viņa sabožas. - Jus, amerikāņi, esat izšāvuši visu pulveri. Labāk bulu vakariņojusi kopā ar Serdžio. Viņš vismaz nav zaudējis uguntiņu, lai ari no viņa smako kā no āža. - Viņa uzmeta acis savam sarunu biedram. - Un kā jūs šeit, Storrnheivenā, sakat arlabunakli, doktor Heč?