Pētīdams kompakto zelta kaudzīti, kas kā numismātiska
vērtība jau bija ļoti iespaidīga, Hečs juta, ka mugurkaulam pārskrien vieglas skudriņas. Tas, kas līdz šim bija tikai teorētisks, pat akadēmisks, tagad kļuvis reāls.
- Vai kapteinis jau zina? - viņš apjautājās.
- Vel ne. Nāc, te ir vēl ko redzēt!
Taču Hečs nespēja atrauties no spožā, piesātinātā metāla mirdzuma. Ktis mani te tā saista? viņš domās prātoja. Acīmredzot cilvēka reakcijā uz zeltu ir kaut kas atavisks.
Atvairījis šīs domas, viņš izkāpa 110 bedres.
- Tagad tev jāapskata pati pirātu apmetne! - iesaucās Bontjēra, ielikusi roku doktora elkonī. - Jo tā ir vēl dīvaināka.
Viņi devās pie cita izrakumu kvadrāta, kas atradās vai- rakus dučus jardu tālāk pa kreisi. Daudz nekā tur nebija: zāle un augsnes virskārtā noplēsta apmēram simt kvadrāljar- du platībā - palikusi vien brūna, blīva pamatne. I lečs manīja vairākas melnas kokogles atradnes - acīmredzot ugunskuru vielas - un lērumu apaļu iedziļinājumu, kas izkaisīti visā teritorija. Zemē bija sasprausti neskaitāmi plastikāta karodziņi, uz katra ar melnu marķieri uzrakstīts numurs.
- Tie apaļie ied/.iļinājumi, iespējams, iezīmē telšu vietas, - Bontjēra paskaidroja. - Tajās dzīvoja strādnieki, kas būvēja Ūdens Aku. Bet paskaties uz šīm lietām, ko viņi atstājuši! Katrs karodziņš iezīmē atradumu vietu, bet mēs esam strādājuši mazāk neka divas dienas! - Viņa vedināja Heču pie noliktavas tālāka gala, kur bija izklāts milzīgs brezenta gabals. Kad arheoloģe to pacēla, Hečs pārsteigts sāka aplūkot kārtīgās rindās saliktos atradumus - katram bija pievienots numurs un zīmīte.
- Divas kramenīcas, - Bontjēra saka stāstīt. - Trīs dunči, divi cirvji, mačete un muskete. Muciņa ar karteču, vairaki maisi ar musketes lodēm. Dučiem peso, vairākas sudraba šķīvju lauskas, bekslafs'" un ducis desmit collas garu kuģa ķīļa naglu. - Viņa pacēla acis. - Nekad tik daudz un tik īsā laikā neesmu atradusi. Un tad vēl šis! - Arheoloģe paņēma zelta monētu un pasniedza Hečam. - Neatkarīgi no tā, cik esi bagāts, tādu dublonu iesaku tev nezaudēt.
I lečs pasvārstīja monētu rokā. Tas bija paliels spāņu dub- lons - vess un neiedomājami smags. Zelts mirdzēja tik spoži, ka šķita, - monēta izkalta tikai pirms nedēļas. Tās centrā bija redzams masīvs Jeruzalemes Krusts, kas ieskāva lauvu un pili, kuras simbolizēja Leonu un Kastiliju. Uz maliņas bija rakstīts PH1LIPPVS+1V+DEI+GRAT. Zelts plauksta pamazām sasila, bet sirds pati no sevis sāka dauzīties arvien straujāk.
- Bet, lūk, vēl viens noslēpums, - turpināja Bontjēra. - Septiņpadsmitajā gadsimtā jūrnieki nekad cilvēkus neap- glabāja apģērbtus, jo drēbes uz kuģa, tu saisbija ārkārtīga vērtība. Apglabājot nelaiķi ac visam drēbēm, viņš taču tiktu pārmeklēts, non? Maisiņš ar zeltu zābakā tolaik bija vesela bagātība ikvienam, pat pirātam. Un kādēļ viņi te atstājuši visu pārējo? Pistoles, zobeni, lielgabals, piķi - pirātam tās bija pašas pirmās nepieciešamības lietas. Un bekstāfs? Tas taču bija vajadzīgs, lai atrastu ceļu mājup! No laba prata tādas lietas neviens nepamet.
Tanī bridi parādījās Sendžons.
- Atrasti arī citi kauli, Izabella, - viņš teica, vieglītēm pieskāries arheoloģes elkonim.
- Vēl? Citā kvadrātā? Christophe, tas taču ir lieliski!
Hečs sekoja viņiem uz jauno izrakumu vielu. Strādnieki bija attīrījuši otro kvadrātu un enerģiski ķērušies klat trešajam. Noraugoties uz viņu darbošanos, Hečs juta, ka priecīgo satraukumu nomaina nemiers. Otrajā kvadrātā bija atrakti vēl trīs galvaskausi, kā ari nekārtīga kaudzē samesti kauli. Pagriezies Hečs ieraudzīja, kā strādnieki ar birstītēm aizslauka augsnes paliekas trešajā kvadrātā. Parādījās vēl viens galvaskauss, un tad vēl viens. Viņi turpināja darboties, un driz vien gadsimtiem ilgi neskarta zeme atdeva zinātniekiem bruņas cilvēka paliekas: garo kaulu, velteņkaulu un papēža kaulu. Pēdējais bija vērsts uz augšu, it ka līķis kapā bulu guldīts ar seju uz leju.
- Un zobos šņirkst smiltis, - noteica Hečs.
- Ka, lūdzu? - pārjautāja Sendžons.
- Nekas. Tas bija no "lliādas".
Cilvēki, ja viņiem grib izrādīt pēdējo godu, netiek apbedīti ar seju uz leju. Masu kaps, domas sprieda 1 lečs, mirstīgās atliekas samestas ka pagadās. Atmiņā atausa gadījums, kad viņš reiz. Centrālamerikā tika izsaukts izpētīt zemnieku līķus - tie bija militārā apvērsuma upuri.
Pieklusa pat Bontjēra, kuras prieks bija noplacis.
- Kas gan te varētu būt nolicis? - viņa jautāja, skatīdamas uz visām pusēm.
- Nezinu, - atbildēja I lečs. Viņu pārņēma savāda žņaudzoša sajuta pakrūtē.
- Uz kauliem nav acīmredzamu vardarbības pēdu.
- Vardarbības pēdas ne vienmēr ir uzkrītošas, - Hečs noradīja. - Iespējams, viņi miruši no slimības vai bada. Ekspertīze varētu dot plašāku informāciju.
Viņš novērsās, lai nebutu jāredz šis šaušalīgais skats - arvien jauni un jauni kauli, skeleti, kas vietām gulēja viens uz otra, ādas puvekļi, kas melnēja sīkajā lietū.
- Vai tu varētu veikt to ekspertīzi? - Bontjēra jautāja.
Hečs, stāvēdams kapa malā, bridi klusēja. Tuvojās vakars, sāka krēslot. Iztālēm bija dzirdama viļņu sišanās pret krastu. Lietū, miglā un pustumsā šķita, ka viss klust pelēks un pamirst - it kā 110 apkārtnes pamazam vien tiktu izsūkti pē- dejie dzīvības speķi.
- Jā, - pēc brīža viņš noteica. Atkal iestājās ilgs klusums.
- Kas gan te varctu but noticis? - Bontjēra čukstus atkar- toja savu jautājumu.
26
Nākamās dienas rītausmā ekspedīcijas vadošie darbinieki sapulcējās "Grifa" stūres mājā. Noskaņojums bija pilnīgi citāds - cilvēki vairs nešķita tik nomākti un demoralizēti ka toreiz, pec nelaimes gadījuma ar Kenu Pildu. Šaja dienā gaiss šķita ka elektrizēts, tajā jautas gaidas. Pie viena galda Bontjēra ar Striteru runāja par arheoloģisko atradumu transportēšanu uz noliktavu. Komandas vadītājs klusēdams klausījās. Galda otra galā Vopners, briesmīgi izspūris un saņurcīts, dzīvi sačukstējās ar Sendžonu, savus vārdus pastiprinādams ar mežonīgiem žestiem. Naidelmans nebija manāms - viņš, ka parasti, uzturējās sava privataja kajītē līdz brīdim, kamēr visi nebija sanākuši. Hečs ielēja sev tasīti karstas kafijas, paņēma milzīgu taukainu virtuli un apsēdas krēsla līdzās Renkinam.
Atvērās kajītes durvis, un tajās parādījās Naidelmans. Jau pec soļiem Hečs saprata, ka ari kapteiņa garastāvoklis atbilst vispārējam noskaņojumam. Viņš pamāja Hečam, aicinādams sev klāt.
- Gribu, lai jus, Melin, paņemtu šo te, - Naidelmans klusi noteica un iespieda Hečam rokā kaut ko smagu.
Hečs pārsteigts atskārta, ka tas ir masīvais zelta dublons, ko Bonljēra bija atradusi iepriekšējā dienā. Viņš jautajoši vērās kapteinī.
- Tas nav daudz, - smaidīdams sacīja Naidelmans. - Mūsu pūliņu pirmie augļi. Gribu, lai jūs to pieņemat ka mūsu ten- cinājuma apliecinājumu. Jūs taču mūsu dēļ nonācāt tik sarežģītas i/vēles priekšā.
Hečs nomurmināja pateicības vārdus un ieslidināja monētu kabatā. Atgriezdamies savā vieta pie galda, viņš jutas bezgalīgi apmulsis. Nez kādēļ viņam nepatika saņemt dub- lonu, kas atrasts Skrandu sala; šķita, ka tā bus slikta zīme - vest to līdzi, iekams visa apslēptā manta nav atrasta. Vai ari es kļūstu māņticīgs? Hečs prātoja un nolēma ieslēgt monētu savā medpunkta.
Naidelmans nostājās galda galā un, burtiski izstarodams spēcīgu enerģiju, nopētīja savu komandu. Naidelmans izska- tījās nevainojami: nomazgājies, noskuvies, ar tīru un gludu sejas adu, ģērbies gludinātās haki krasas biksēs. Pelēkās acis stūres mājas siltajā gaisma šķita gandrīz baltas.