- Ļoti labi.
- Nekas īpašs, - atbildēja profesors. - Pirāti bija pirmie darba devēji, kas atzina rasu vienlidzību. Šis varētu but no Birmas vai Borneo. Varēja but laskārs97 .
- Iespaidīgi, - I lečs noteica.
- Jaunie gan visu ātri ai/mirst! - Profesors apgaja apkārt skeletiem. Viņa mazās un apaļās ačteles spidēja - viņš atga- dināja kaķi, kas rotaļājas ar peli. Tad vecais vīrs paņēma kaulu, ko bija salauzis 1 lečs. - Osteoporoze, - viņš konstatēja, paskatījies uz savu skolnieku.
Hečs pasmaidīja, taču neko neteica. Doktors Horns paņēma rokā apakšžokli.
- Šie pirāti acīmredzot neuzskatīja par vajadzīgu divas reizes dienā izmantot diegu zobu tīrīšanai. - Viņš nopētīja zobus, domīgi parvilka ar pirkstu sejai un izslējās. - Visi simptomi liecina par cingu.
Hečs sadruma.
- Jūs to noteicāt daudz ātrāk nekā es.
- Agrākos gadsimtos cinga uz kuģiem plosījās endemis- kos apmēros. Baidos, to zina visi.
- Iespējams, tas bija acīm redzami, - nomāktā balsī sacīja l lečs.
Profesors veltīja viņam dzēlīgu skatienu, taču neko neteica.
- Nāciet, piesēdīsim dzīvojamajā istaba, - 1 lečs aicināja. - Pagatavošu jums tasīti kafijas!
Kad viņš pec dažam minūtēm atgriezās ar paplāti, uz kuras rindojās tasītes un apakštasītes, profesors jau bija apsēdies atzveltnes krēslā un laiski šķirstīja kadu senu detektiv- stāstu, ko I leča māte savulaik bija dievinājusi. Viņa plauktā turēja apmēram trīsdesmit grāmatas - māte bija teikusi, ka ar to pietiek, lai diena, kad izlasīta pēdējā, jau bulu aizmirsies, kas rakstīts pirmajā, un visu var sākt no sākuma. Ieraugot savā dzīvojamajā istabā vīru no bērnības, kas šķirsta mātes grāmatu, Heču pārņēma rūgteni salda nostalģija - tik spēcīga, ka paplati uz mazā galdiņa viņš nolika ar lielāku troksni, nekā bija vēlejies. Profesors paņēma tasīti, un kadu bridi viņi klusēdami malkoja kafiju.
- Melin, - nokremšļojies vecais virs beidzot iesāka, - esmu tev parādā atvainošanos.
- Ludzu, - atbildēja Hečs, - nav vajadzības to pieminēt. Es protu novērtēt jusu tiešumu.
- Pie velna manu tiešumu! Todien es runāju pārsteidzīgi. Es vel joprojām esmu pārliecināts, ka Stormheivena lieliski varētu iztikt bez tas nolādētās dārgumu salas, taču neko nepadarīsi. Kas es esmu, lai tiesātu tevi? Tātad dari vien, kas tev jādara.
- Paldies.
- Lai izpirktu savu grēku, atnesu kaut ko, lai varētu uzspēlēt "parādi un stāsti" spēlīti, - profesora acis iedegās pazīstamas uguntiņas. Viņš izņēma 110 kabatas kastīti un atvēra. Tajā bija dīvaina gliemežnīca ar sarežģītu punktu un iesvitrojuma rakstu uz virsmas. - Kas tas ir? Tev ir piecas minūtes!
- Jūras eži, Siāmas dvīņi, - Hečs teica, sniegdams kastīti atpakaļ profesoram. - Jauks eksemplārs.
- Sasodīts! Ja tu neļauj iedzīt sevi strupceļā, esi vismaz tik daudz noderīgs, ka paskaidro apslakļus, kas saistīti ar šiem te. - Profesors ar īkšķi norādīja uz ēdamistabas galda pusi. - Gribu dzirdēt visu līdz pēdējam sīkumam, lai cik tas triviāls ari nebūtu. Ja kaut ko izlaidīsi, tiksi bargi sodīts.
Izstiepis un sakrustojis kājas uz pītā paklājiņa, Hečs pastāstīja, kā Bontjēra atradusi apmetni; ko atrada pirmo izrakumu laika; ka tika atrakts masu kaps, zelts un citi priekšmeti; cik blīvi bija salikti līķi. Profesors klausījās, sparīgi māja ar galvu 1111, izdzirdot kaut ko jaunu, rauca un atkal izlīdzināja pieri.
- Manuprat, vispārsteidzošākais ir līķu skaits, - Hečs secināja. - Līdz šai pēcpusdienai identificēti astoņdesmit indivīdi, bet izrakumi vel nav pabeigti.
- Tiešām. - Profesors apklusa. Viņa skatiens klejoja, nekur īpaši neuzkavēdamies. Tad viņš izstiepās, nolika tasīti, delikāti nogludināja žaketes stūrus un piecēlās kājās. - Cin- ga, - viņš atkārtoja vairāk pats sev un tad iespurdzas. - Pavadi mani līdz durvīm, labi? Esmu nozadzis tev pietiekami daudz laika.
Pie durvīm profesors apstājās un pagriezās. Viņš veltīja I lečam ilgu skatienu, kurā jautās slēpta interese.
- Saki, Melin, kada flora dominē Skrandu sala? Es tur nekad neesmu bijis.
- Nu, - I lečs iesāka, - tā ir tipiska sala, koku praktiski nav, grīšļi, Virdžinijas ievas, diždadži un mežrozītes.
- Ak tā. Virdžinijas ievu pīrāgs… ļoti gards! Vai esi kādreiz baudījis mežrozīšu paauglišu tēju?
- Protams, - atbildēja Melins. - Māte to dzēra lielos daudzumos un teica, ka ta esot veselīga. Bet man ta riebās.
Profesors Horns noklepojās, pielicis mutei priekšā roku. Hečam atcerejas, ka ar šādu žestu profesors pauž nosodījumu.
- Kas notika? - viņš kā aizstāvoties jautāja.
- Virdžinijas ieva un mežrozīšu paaugliši, - profesors iesāka, - pirms dažiem gadsimtiem šajā krastā bija neatņemama uztura sastāvdaļa. Abos ir ārkārtīgi daudz C vitamīna.
Iestājās klusums.
- Ak, - novilka Hečs, - es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt.
- Septiņpadsmitajā gadsimta jūrnieki, iespējams, nezināja, kas izraisa cingu, taču viņi noteikti pazina gandrīz visas svaigas ogas, augļus, saknes vai dārzeņus, kas to spēja izārstēt. - Profesors pētījoši vērās llečā. - Un saistībā ar mūsu pārsteidzīgo diagnozi ir vēl viena problēma.
- Kāda?
- Veids, ka šie cilvēki apglabali. - Vecais virs, kā uzsvērdams savu vārdu nozīmi, paklaudzināja ar spieķi pa grīdu. - Melin, cinga vēl nav pietiekams iemesls, lai astoņdesmit līķus samestu masu kapa un šmauktu prom tada ātruma, ka tiek pamests pat zelts un smaragdi.
Tālu dienvidos noplaiksnīja zibens un nogranda pērkons.
- Bet kas ir pietiekams iemesls? - Hečs apjautājas.
Vienīgā doktora Horna atbilde bija sirsnīgs uzsitiens pa plecu. Tad viņš pagriezās, nokliboja lejup pa pakāpieniem un devās prom - spieķa klaudzieni skanēja vēl ilgi pēc tam, kad viņa stāvs bija izzudis Okeāna alejas tumsā.
28
Agri nākamās dienas rita Hečs iegāja Pirmajā sala. Nelielā vadības un kontroles centra telpā bija neparasti daudz cilvēku. Bontjēra, Kerijs Vopners un Sendžons runāja visi vienlaikus. Klusēja tikai Magnusena un kapteinis Naidelmans. Magnusena sava nodaba turpināja diagnostiku, bet Naidelmans stāvēja pašā vidu un kūpināja pīpi - rams ka viesuļvētras epicentrs.
- Jūs jukuši esat, vai? - teica Vopners. - Man jābūt uz "Cerbera", mans uzdevums ir atšifrēt žurnālu, nevis ložņāt pa alām. Esmu programmētājs, nevis kanalizācijas sistēmu labotājs.
- Citas izejas nav, - Naidelmans atbildēja, izņemdams pīpi no mutes un paskatīdamies uz Vopneru. - Tu taču redzēji ciparus.
- Jā, jā. Un ko tad jūs gaidījāt? Sitajā sasodītajā salā vispār nekas nedarbojas kā nākas!
- Vai esmu kaut ko palaidis garām? - tuvodamies jautāja
Hečs.
- A, labrīt, Melin! - Naidelmans smaidīdams teica. - Neko īpašu. Radušās dažas problēmas ar elektroniku kāpnēs.
- Dažas, kā tad! - nosprauslājās Vopners.
- Rezultātā mums nekas cits neatliek kā ņemt šīsdienas ekspedīcijā uz Aku līdzi arī Keriju.
- Pie velna! - īgni novilka Vopners. - Cik reižu man jums jāatgādina, ka kods jau ir manējais? "Scilla" pēc pāris stundām bus atšifrējusi pilnīgi visu tekstu!
- Ja tā, Kristofers te var paliki un visam sekot, - jau asāk noteica Naidelmans.