- Tieši ta, - atsaucās Sendžons un izrieza krūti. - Atlikusi lāču tikai datu izvade un jāaizvieto daži simboli.
Vopners skatījās le uz vienu, te otru - lūpa bija uzmesta neiedomājami augstu.
- Mēs vienkārši spriežam, kur tu šobrīd esi vajadzīgāks, - Naidelmans paskaidroja. - Un šobrīd tu visvairāk esi vajadzīgs komandai. - Viņš pievērsās Hečam. - Ir absolūti nepieciešams izvietot Akā tos pjezoelektriskos sensorus. Tiklīdz tie būs saslēgti tikla ar datoriem, tie darbosies ka savlaicīgas brīdināšanas sistēma, ja kaut kur pazeme sāksies nogruvums. Taču Kerijam līdz šim nav izdevies kalibrēt sensorus ar talvadibas palīdzību no Pirmās salas. - Kapteinis paskatījās uz. Vopneru. - Ja tikls niķojas, viņam nāksies kāpt mums līdzi un kalibrēt tos ar roku, izmantojot plaukstdatoru. Tad viņš varēs lejupielādēt informāciju lielaja datorā. Tas, protams, rada neērtības, bet citas izejas mums nav.
- Neērtības? - iesaucas Vopners. - Skabarga pakaļā butu daudz precīzāks apzīmējums!
- Lielākā daļa komandas vīru atdotu pusi no savas daļas, lai tikai piedalītos pirmajā nokāpšanā Akā, - Sendžons iebilda.
- Man tā jūsu nokāpšana… - Vopners norūca un aizgriezās. Bontjēra ieķiķinājās.
Naidelmans pievērsās vēsturniekam.
- Izstāstiet doktoram l lečam par teikumu, ko tikko atšifrējat žurnāla otrajā daļā.
Sendžons svarīgi nokremšļojās.
- Tas patiesība nav teikums, - viņš teica. - Drizak teikuma daļa: Tie, kas alkst atrast atslēgu, lai iekļūtu - te ir kāds nesaprotams vārds -, atradis…
Hečs pārsteigts raudzījās kapteini.
- Tad jau Ūdens Akai ir slepena atslēga.
Naidelmans pasmaidīja un nepacietīgi saberzēja rokas.
- Ir jau gandrīz astoņi, - viņš teica. - Vāciet mantiņas, laiks sakt!
Hečs atgriezās medpunktā, lai paņemtu ārsta koferīti, un satikās ar pārējiem, kas kapa augšup uz Ortanku.
- Merde, cik šodien auksts! - sirdījās Bontjēra un, cenzdamās sasildīties, pūta sev uz pirkstiem. - Un jūs to saucat par vasaras rītu?
- Tas ir vasaras rits Menā, - atbildēja Hečs. - Baudiet! Svaigais gaiss tevi uzmundrinās.
- Tas nu gan man nemaz nav vajadzīgs, monsieur le docteur. - Viņa laidās rikšos, ta cenzdamās sasildīties. Hečs sekoja un atskārta, ka ari pats mazliet trīs, tikai nebija pārliecināts - tas ir aukstuma dēļ vai tādēļ, ka gaidāma nokāpšana Ūdens Akā. Pāri salai parskrēja nelīdzena mākoņu ēna, un tai pa pēdām slīdēja lietusmākoņu rindas.
Nonācis salas augstākajā punktā, Hečs ieraudzīja milzeni Ortanku - no tā tumšas pavēderes iekšā Ūdens Akā stiepās daudzkrasainu kabeļu kuļi. Tikai ta vairs nebija Ūdens Aka - nosusināta un pieejama, tā gaidīja, kad liks izdibināti tas rūpīgi glabatie noslēpumi.
Hečs atkal nodrebēja un devās uz priekšu. No šis virsotnes bija redzams ari pelēkais kesona pusloks, kas apvija salas dienvidu galu. Tas bija dīvains skats. Kesona tālākajā mala sakas tumši zilais okeāna plašums, kas izzuda nebei- dzamajā miglā; savukārt tuvākajā malā akmeņainais okeāna dibens šķita gluži vai nepieklājīgi kails, un to klāja peļķītes ar sastāvējušos ūdeni. Šur un tur smiltis bija redzami starp akmeņiem iesprausti marķieri - tā bija iezīmētas ieejas pazemes tuneļos, kas gaidīja tālāku izpēti un analīzi. Krastmala līdzās kesonam bija redzamas vairākas sarūsējušu dzelzs gabalu, ar ūdeni piesūkušos koku un citu atlūzu kaudzes - tas viss bija izvilkts no Ūdens Akas, lai attīrītu ceļu ekspedīcijas locekļiem.
Strīters ar komandu stāvēja uz laukumiņa līdzās Akai - vilka ara vienus kabeļus un laida iekšā citus. Piegājis tuvāk, I lečs ieraudzīja, ka pari Akas malai nolaists kaut kas līdzīgs masīvam kāpnēm. Tas bija gatavotas no resnām, mirdzošām inelala caurulēm, starp kuram iestiprināti ar gumiju klāti šķērskoki. Hečs zināja, ka viri nostrādājuši vai visu nakti, lai sastiprinātu kāpņu posmus un ielaistu tās Akā, lavierejot starp neredzamiem šķēršļiem un palikušajām atlūzām, kas iesprūdušas starp šahtas sijām.
- Es tās sauktu par kāpnēm, kas piebāztas ar steroidiem, - viņš iesvilpdamies noteica.
- Tās ir vairak neka kāpnes, - atbildēja Naidelmans. - Ta ir kāpņu rinda. Tas ir gatavotas no titāna sakausējuma un kalpos ka Akas nostiprinājumu pamats. Ar laiku mēs to iebūvēsim titana statņu tiklā, kas stiepsies no kāpnēm gar visam sienām un baļķiem. Tad Aka būs nostiprināta un stabila visu rakšanas darbu laiku. Tāpat mēs kāpnēm pierikosim lifta platformu. - Viņš norādīja uz kāpņu stalnem. - Abās caurules iebūvēti optiskās šķiedras, koaksiālie un elektriskie kabeļi, bet katrā šķērskokā ir lampiņa. Galu galā ikvienu šis konstrukcijas daļu, sākot no servodzinēja līdz novērošanas kamerām, kontrolēs dators. Taču pagaidām musu draugs Vopners nav spējis panākt, ka viss darbojas no attalas vadības. Tādēļ ari aicinajam viņu šodien līdzi. - Kapteinis uzsita ar kāju pa virsējo šķērsi. - Uzbūvēts pēc "Talasas" specifi- kacijam un izmaksāja gandrīz, divsimt tūkstošus dolāru.
Plati smaidīdams, pienāca Vopners, kurš bija sadzirdējis pēdējos Naidelmana vārdus.
- Sveiki, kaptein, - viņš teica. - Es zinu, kur var dabūt ari lieliskus tualetes podus par sešsimt dolāriem.
Naidelmans pasmaidīja.
- Priecājos, ka jūsu garastāvoklis uzlabojas, Vopnera kungs. Ķersimies pie darba! - Viņš pievērsās pārējiem. - Musu galvenais uzdevums šodien ir piestiprināt Akas pakšu kastēm un nostiprinājuma sijām šādus pjezoelektriskos sprieguma sensorus. - Kapteinis izņēma no iesaiņojuma vienu sensoru un iedeva to apskatīt ari citiem. Tā bija neliela, caurspīdīga cietā plastikatā iestrādāta metāla strēmelīte ar datora mikroshēmu vidū. Katrā galā taisnā leņķī no plāksnītes ara vidēja puscollu gara nagla. - Tā vienkārši jāiedzen vai jāiespiež kokā. Vopnera kungs tos kalibres un reģistrēs savā plaukstdatora.
Kamēr Naidelmans runāja, pie Heča piegāja tehniķis un palīdzēja uzlikt drošības siksnas. Tad viņš pasniedza aizsargķiveri un paradīja, kā lietot rāciju un halogēnlampu. Pēc tam 1 lečs saņēma mugursomu ar pjezoelektriskajiem sensoriem.
Paņēmis ārsta čemodāniņu, Hečs pamanīja, ka Naidelmans aicina viņu tuvāk margām. Doktors pagāja tuvāk, un kapteinis sāka runāt mikrofoniņā, kas bija piestiprināts viņa aizsargķiverei.
- Magnusena, padod strāvu!
Heča acu priekšā visu kāpņu garuma iedegās dzeltenas lampiņas, kas izgaismoja spokaino Ūdens Akas dzelmi. Trīskārša spīdošu statņu rinda, kas vijās lejup, atgādināja ceļu uz elli.
Pirmo reizi Hečs ieraudzīja, kāda izskatās Aka. Kvadrāts ar nelīdzenām malām - apmēram desmit pēdas pa diagonāli -, ko no visām četrām pusēm balstīja smagi baļķi, kas bija iestiprināti masivas vertikālas sijās katra Akas stūrī. Ik pec desmit pēdām šahtu šķērsoja četras mazākas sijas, kas sastapās Akas vidū, - tas neļāva Akai iebrukt. Hečs jutās pārsteigts, cik augstas tehnoloģijas, šķita, izmantotas Akas būve - it ka Makalans to būtu projektējis tūkstoš gadiem, nevis paris gadiņiem, kas būtu nepieciešami Okemam, lai atgrieztos un pievāktu apslēpto mantu.
Skatīdamies lejup uz gaismiņu rindu, Hečs tikai šajā bridi visā nopietnībā apjauta, cik dziļa Aka ir patiesībā. Šķita, ka gaisma tālumā atduras pret tumsu, bet kāpnes drūmajā dziļumā saplūst vienā punktā. Aka šķita kā dzīva - bija dzirdama tikšķēšana, pilēšana un krakšķēšana, neskaidri čuksti un vaidi.
Pāri salai noducināja pērkons, un pēkšņa vēja brāzma piespieda zemei grīšļus, kas auga netālu no Akas. lād sākās spēcīgs lietus, kas saslapināja gan papardes, gan mehānismus. Hečs nekustējās - viņu no lietavām daļēji pasargāja masivais Ortanka tornis. Pēc dažām minūtēm mēs vienkārši nostāsimies pie kāpnēm nn laidīsimies lejup, viņš domās sprieda. Un atkal pārņēma sajūta, ka viss izdevies pārāk viegli. Taču tā izzuda, tiklīdz gaisā uzvēdīja dzestrais Akas dzelmes smārds - spēcīga sālsūdens smarža, kas jaucās ar pele- juma, beigtu zivju trūdu un puvušu jūraszāļu smaku. Pēkšņi prātā iešāvās doma: Kuut kur šajā tuneļu labirintā dus Džonija mirstīgās atliekas. Viņš ļoti baidījās, taču vienlaikus ari vēlējās tās atrast.