Tehniķis pasniedza Naidelmanam nelielu gaisa sastāva analizatoru, un viņš to aplika ap kaklu.
- Atcerieties, ka mēs lejup nekāpjam, lai pastaigātos, - Naidelmans teica, pievērsies komandas locekļiem. - Vienīgais bridis, kad drīkstat atkabināties no kāpnēm, ir tad, kad jāpiestiprina sensors. Mēs tos izvietosim, kalibrēsim un tad veikli rāpsimies arā. Bet, kamēr būsim tur iekša, aicinu ikvienu pievērst uzmanību it visam: kads ir balstu stāvoklis, tuneļu skaits un izmērs. Visam, kas šķiet uzmanības vērts. Akas dibens vēl joprojām ir dubļiem klāts, tādēļ mēs kon- centrēsimies uz sienām un sānu tuneļu ieejām. - Kartodams ķiveri, viņš uz mirkli apklusa. - Labi. Ņemiet drošības siksnas un laižamies lejā!
Noklikšķēja drošības aķi. Naidelmans piegaja pie visiem, vēlreiz pārbaudīja stiprinājumus un troses.
- Jutos kā idiotisks telefona līnijas remontstrādnieks, - žēlojās Vopners.
Hečs paskatījas pār plecu programmētajam, kuram bez mugursomas ar pjezoelektriskajiem sensoriem pie siksnas karājās arī divi plaukstdatori.
- Nu, kādēļ tu tā, Kerij, - ķircinādamās iesaka Bontjēra, - beidzot tu izskaties pēc vīrieša.
Apkārt platformai bija sapulcējusies lielākā daļa to, kas paliks virs zemes. Atskanēja viens uzmundrinošs sauciens pēc otra. Hečs ielūkojās saviļņotajās sejās: šis bija bridis, ko gaidīja visi - ari viņš pats. Bontjēra plati smaidīja. Pat Vopners šķila vispārējās pacilātības pārņemts - viņš sakārtoja aprīkojumu un svarīgi parāva drošības trosi.
Naidelmans vēlreiz paskatījās uz apkārtējiem un pamāja ar roku. 1'ad viņš piegāja pie platformas malas, piestiprināja savu trosi kāpnēm un sāka laisties lejā.
29
Hečs bija pēdējais, kurš lika kāju uz kāpnēm. Pārējie jau bija izstiepušies divdesmit pēdu garā rindā zem viņa. Lēna kāpienā ritmā tumsā šūpojās aizsargķiveru lukturīšu gaismiņas. Hečam sareiba galva, un viņš, stingri ieķēries šķērsi, paskatījās uz augšu. Viņš apzinājas, ka kāpnes ir stabilas ka klints; ja ari tas saktu krist, viņu noturētu drošības troses.
Kāpjot leja, komandu pārņēma ziņkāres vadīts klusums. Ne varda neteica ari tie, kas palika pie Ortanka un vēroja ekspedīciju monitora. Akas izdvestie trokšņi šķita nebeidzami - gaisu piepildīja klusa krakšķēšana un šņirkstēšana, kas atgādināja neredzamu jūras radījumu sazināšanas skaņas. Hečs jau bija nonācis līdz pirmajam termināļa centrmezglam ar elektrības kontaktligzdām un kāpņu statņos ik pēc piecpadsmit pēdām iebūvētajām kabeļu savienojumu vietām.
- Vai visiem viss ir kārtībā? - rācijā atskanēja Naidelma- na balss. Viena pēc otras bija dzirdamas apstiprinošas atbildes.
- Doktore Magnusena? - Naidelmans iesāka.
- Instrumenti normas robežas, - atbildēja inženiere no Ortanka. - Visos paneļos deg zaļas gaismiņas.
- Doktor Renkin?
- Iekārtās neko nav fiksējušas, kaptein. Ne miņas no seismiskiem traucējumiem vai magnētiskām anomālijām.
- Strītera kungs?
- Visas kāpņu sistēmas darbojas, - lakoniski atbildēja uzrunātais.
- Ļoti labi, - Naidelmans noteica. - Nokāpsim līdz platformai piecdesmit pēdu dzijumā, vajadzīgajās vietās ieliksim sensorus un tad atputisimies. Raugieties, lai drošības troses neaizķeras aiz sijām! Doktor Bontjēra, doktor Heč, Vopnera kungs, turiet acis plati! Ja ievērojat kaut ko dīvainu, nekavējoties ziņojiet!
- Jūs jokojat? - atskanēja Vopnera balss. - Te viss ir dīvains!
Kāpjot tālāk, Hečam šķita, ka viņš grimst dziļā, ar iesāļu ūdeni pilnā baseinā. Gaiss bija auksts un mitrs, oda pēc trūdiem. Katra izelpa kondensējās garaiņu mākoni, kas sastinga pārsātinātajā gaisa un neizklīda. Hečs paskatījās apkārt - līdzi kustējās ari gaismiņa, kas plūda no ķiveres lukturīša. Patlaban viņi atradās Akas plūdmaiņu zona, kurā Iidz šim divreiz dienā bija cēlies un krities ūdens līmenis. Pārsteigts viņš konstatēja, ka te redzamas tās pašas dzīvās radības, kas neskaitāmas reizes pēc paisuma bija novērotas starp akmeņiem jūras malā: vispirms sprogkājvēži, tad jūraszāles, div- vāku gliemji un moluski šķīvīši. Tur bija arī juras zvaigznes, juras gurķi, ēdamie jūras gliemeži, juras eži un anemones. Mirkli vēlāk viņš jau kāpa garam koraļļu un jūraszāļu slānim. Simtiem mīkstmiešu, joprojām cerēdami, ka sāksies paisums, izmisīgi turējās pie sienām un sijām. Kad tiem aptrūk- sies spēka, tie viens pēc otra iegāzīsies bezdibeni.
Lai ari vairums pelddrazu no Akas jau bija izvākts, neliela šķēršļu josla no senām atlūzām tik un tā bija palikusi. Kāpnes prasmīgi bija izdzītas cauri sapuvušām sijām, metāla stieņu pinumiem un salauztiem drupinātajiem. Komanda uz mirkli apstājās, kamēr Naidelmans iedzina sienā senso- ru. Tad viņi pagaidīja, kamēr Vopners kalibros sensoru. Gaidot Hečs juta, ka šajā smirdoņā viņš zaudē apņēmību, un prātoja, vai ari pārējos pārņēmušas līdzīgas sajūtas, jebšu viņu vienkārši papildus nomoka apziņa, ka tepat kaut kur šajā aukstajā, mitrajā labirintā atdusas brāļa mirstīgās atliekas.
- Ei, le tik drausmīgi smird! - iesaucās Vopners, noliecies pār savu plaukstdatoru.
- Gaisa sastavs ir normas robežas, - atbildēja Naidelmans. - Pēc paris dienām izbūvēsim šeit ventilācijas iekārtas.
Vēl dziļāk biezā parasto ūdenszāļu slāņa vietā parādījās brunaļģu spurainās vijas. Starp tām vēl skaidrāk varēja samanīt šahtas oriģinālās aprises. Augšā atskanēja apslāpēta dārdoņa - ducināja pērkons. I lečs pacēla acis - Akas atverē vidēja debess un Ortanks, ko apņēma zaļgans mirdzums. Virs ta zemie mākoņi bija pārvērtuši debesis metāla pelēkā klājienā. Acumirkli uzzibsnīja zibens - Aka atmirdzēja spokains spīdums.
Pēkšņi visi apstājās. Paskatījies lejup, Hečs ieraudzīja, ka Naidelmana lukturītis izgaismo divas atveres abās šahtas puses - tie bija tuneļi, kas slīga tumsā.
- Nu, kā tev liekas? - jautaja Naidelmans, piestiprinādams nākamo sensoru.
- Tas būvēts vēlāk, - atbildēja Bontjēra, uzmanigi ielieku- sies otrajā atvere, lai piestiprinātu sensoru un izpētītu tuneli. - Paskatieties uz materiālu: smalks, apstrādāts ar garenza- ģi, nevis tēsts. Varbūt saglabājies no Pārkhērsta ekspedīcijas laikiem deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, non?
Viņa izslējās un paskatījās uz Heču, un viņas lukturīša gaisma apspīdēja doktora kājas.
- Es redzu, kas tev darās zem biksēm, - viņa ķircinājās.
- Varbūt mainīsimies vietām? - atjautāja Hečs.
Viņi turpināja kāpt lejup, laiku pa laikam apstājoties, lai iestiprinātu sijās un balstos sensorus. Beidzot viņi bija sasnieguši platformu, kas atradās piecdesmit pēdu dziļumā. Sava lukturīša gaismā Hečs saskatīja satraukumā nobālējušo kapteiņa seju. Lai ari gaiss bija dzestrs, to klāja sviedru lāsītes.
Atkal parādījās zibens un noducināja pērkons. Šķita, ka ūdens pil vēl ātrāk, un Hečs nosprieda, ka augšā sākusies pamatīga lietusgāze. Viņš paskatījās augšup, taču šķērsām saliktās sijas aizsedza pilnīgi visu. Lukturīša gaismā bija redzams, kā krīt lietus lāses. Hečs saka prātot, vai viļņi jūra cēlušies, un cerēja, ka kesons izturēs. Pēkšņi domās atausa aina, kā bangas pārrauj dambi, ielaužas Akā un viņi visi noslīkst.