- Man salst, - sāka žēloties Vopners. - Kādēļ neviens mani nebrīdināja, ka jāpaķer līdzi apsildāmā sega? Un smird vēl briesmīgāk nekā pirmīt.
- Mazliet paaugstināts metāna un ogļskābās gāzes līmenis, - skatīdamies monitorā, pavēstīja Naidelmans. - Uztraukumam nav pamata.
- Taču viņam taisnība, - ierunājās Bontjēra, sakārtodama blašķiti pie jostas. - Te patiešām ir auksts.
- Četrdesmit astoņi gradiw , - isi noteica Naidelmans. - Ko vel esat pamanījuši?
Visi klusēja.
- Tad turpināsim. Tālāk mēs droši vien atklāsim ari citas šahtas un tuneļus. Sensorus uzstādīsim pec kārtas. Tā ka Vopnera kungam tie visi jākalibrē ar roku, viņš iepaliks. Mēs viņu pagaidīsim uz platformas, kas atrodas simts pēdu dziļumā.
Uz šķērskokiem bija sakrājies neiedomājams daudzums dažādu drazu. Tur karājas vecas troses, ķēdes, instrumenti, šļūtenes un pat sapelējuši ādas cimdi. Viņi nokāpa garām vairākām sienās izcirstām atverēm - šajās vietās sākās tuneļi vai ari Aku šķērsoja citas šahtas. Naidelmans izvēlējās pirmo un ievietoja sensoru divdesmit pēdu attālumā no ieejas; Bontjēra aprīkoja nākamo. Un tad pienāca 1 leča kārta.
Viņš piesardzīgi atāķēja trosi no drošības āķa, nocēla kāju no pakāpiena un spēra soli otrā šahtā. Kāja iegrima mīkstos dubļos. Tunelis bija šaurs un zems un tālāk ar asu līkumu tiecās augšup. Tas bija uz ātru roku izrakts un nebūt neatgādināja eleganto Ūdens Akas šahtu. Acīmredzot izrakts daudz vēlāk. Saliecies Hečs nogāja divdesmit pēdas, tad izņēma no mugursomas pjezoelektrisko sensoru un iespieda pārkaļķotajā augsnē. Atgriezies galvenajā šahtā, viņš pie tuneļa ieejas nolika fluorescējošu karodziņu - zirni Vopneram.
Atkal nonācis uz kāpnēm, Ilečs sadzirdēja skaļu - gluži kā pirmsnāves - krakšķi, kam sekoja neskaitāmas atbalsis, kas traucās augšup un lejup pa šahtu. Krakšķēja tuvējais baļķis. Hečs sastinga, cieši ieķērās kāpnēs un aizturēja elpu.
- Bedre sēžas, - atskanēja Naidelmana balss. Viņš jau bija uzstādījis savu sensoru un kāpa lejup uz nākamo tuneļu krustojumu. Kamēr viņš izteica šos vārdus, no sānu šahtas atskanēja nākamais brākšķis - griezīgs un savada kārtā cilvēcīgs.
- Sasodīts, kas tas? - iesaucās Vopners, kas nu jau bija noķēris Heču. Viņa balss šaurajā telpā šķita mazliet par skaļu.
- Lielā mēra tas pats, - atbildēja Naidelmans. - Vecie koki protestē.
Un atkal bija dzirdams griezīgs troksnis, ko pavadīja klusa buldurēšana.
- Tas nav nekāds koks, - noteica Vopners. - Tādas skaņas spēj izdvest tikai dzīvas būtnes.
llečs paskatijas augšup. Programmētājs stāvēja kā sastindzis pie kāda sensora. Plaukstdatoru viņš turēja vienā izstieptā roka, bet otras rokas rādītājpirksts bija uzlikts uz tā - izskatījās smieklīgi: it kā viņš radītu pats uz savu plaukstu.
Paklau, nespidini taču man acīs! - uzbrēca Vopners. - jo ātrāk es nokalibrēšu šitos piesūcekņus, jo ātrāk varēšu tikt ārā no šita sasodītā cauruma!
- Tu vienkārši gribi nonākt uz kuģa, pirms Christophe ir nozadzis tev uzvaru, - pajokoja Bontjēra. Viņa tik tikko bija iznākusi no kārtējā tuneļa un turpināja kapt lejup.
Kad viņi bija nonākuši uz. platformas simts pēdu dziļumā, skatam atklājās kaut kas jauns. Līdz šim visas sānu šahtas bija nelīdzenas un pavirši raktas, nostiprinātas pa roku galam, dažas pat iebrukušas. Bet tagad viņi ieraudzīja rūpīgi nostrādātu tuneli.
Bontjēra iespīdināja gaismu atverē, kas atgādināja kvadrātu.
- Šī noteikti ir Akas daļa, - viņa pavēstīja.
- Un kadeļ tā rakta? - jautāja Naidelmans, izņēmis sensoru no mugursomas.
Bontjēra ieliecās tuneli.
- Droši apgalvot nevaru. Taču šeit lieliski redzams, kā Makalans savai konstrukcijai izmantojis dabiski veidotās plaisas klintis!
- Vopnera kungs? - Naidelmans uzsauca, vērdamies augšup šahtā.
Atbildes nebija. Tad Hečs saklausīja Vopnera jautājumu:
-ja?
Balss bija apslāpēta, neparasti klusa. Pacēlis acis, Hečs ieraudzīja, ka programmētājs apmēram divdesmit pēdas virs viņa sēdēja līdzās karodziņam un kalibrēja sensoru. Vaigiem bija pielipuši miklie mati, bet pats programmētājs drebēja.
- Kerij? - Hečs uzsauca. - Vai ar tevi viss kārtībā?
- Ar mani viss ir lieliski.
Naidelmans vispirms paskatījās uz Bontjēru, tad uz Heču. Viņa acis jautās neparasts nepacietīgs spīdums.
- Viņam būs nepieciešams laiks, lai nokalibrētu visus sen- sorus, ko esam izlikuši, - kapteinis teica. - Varbūt mēs tikmēr izpētīsim šo tuneli?
Kapteinis pāri spraugai iekāpa sānu šahtā un tad palīdzēja pārējiem. Viņi atradās garā, šaurā tuneli, kas bija apmēram piecas pēdas augsts un tris pēdas plats. Tā sienas bija nostiprinātās ar baļķiem - tāpat ka Ūdens Aka. Naidelmans no kabatas izņēma nelielu nazīti un iecirta tuvākajā baļķi.
- Puscollas dziļumā ir mīksts, bet pēc tam ciets, - viņš konstatēja, izvilkdams nazi no koksnes. - Izskatās drošs.
Viņi pieliekušies piesardzīgi virzījās tālāk. Naidelmans laiku pa laikam apstājās, lai parbaudilu baļķu izturību. Piecdesmit jardus viņi nogāja taisni uz priekšu, bet tad kapteinis pēkšņi apstājas un klusi iesvilpās.
Hečs ieraudzīja dīvainu akmens nišu - kādas piecdesmit pēdas diametrā. Izrādījās, ka tai ir astoņas malas, un katra beidzas ar arku, kas tiecās augšup uz krusta velvi. Pašā pamatnes centrā atradās sarūsējis dzelzs režģis, kas pārlikts pari nenosakāma dziļuma bedrei. Viņi stāvēja pie ieejas kada telpā, un katrs viņu elpas vilciens radīja smirdīgajā gaisā tvaiku mākonīti. Gaiss bija kļuvis krietni sliktāks, un Hečs atskarta, ka viņam viegli reibst galva. No apakšas plūda tikko jaušamas skaņas - iespējams, tur čaloja ūdens vai sēdās zemes slānis.
Bontjēra paspidināja lukturīti uz griestiem.
- Mon dieu, - viņa izdvesa, - klasisks angļu baroka piemērs. Mazliet raupjš, taču nepārprotams!
Naidelmans paskatījās uz griestiem.
- Ja, - viņš noteica, - te skaidri redzams, ka roku pielicis sers Viljams. Redz, kads terserons un lierna! Iespaidīgi!
- Iespaidīgi ir tas, ka šī konstrukcija visu laiku bijusi šeit, simt pēdas zem zemes, - piebilda 1 lečs. - Bet kādam nolūkam tā būvēta?
- Ja man būtu jāmin, - iesāka Bontjēra, - es teiktu, ka šai telpai bijusi hidrauliskas būves funkcija, ja? - Viņa izpūta lielu garaiņu mākonīti. Visi vēroja, kā tas slīd režģa virzienā un lad pēkšņi tiek iesūkts dziļumā.
- Kad būsim lo visu iezīmējuši kartē, sapratīsim, - teica Naidelmans. - Bet pagaidām izliksim divus sensorus, šeit un šeit. - Viņš iestiprināja sensorus savienojumu vietās starp akmeņiem telpas pretējās pusēs, tad piecēlās un ieskatījās gaisa mērītājā. - Ogļskābas gāzes līmenis paaugstinās, - viņš sacīja. - Domāju, ka šai vizītei jāliek punkts.
Visi atgriezās galvenajā šahtā, kur Vopners gandrīz bija pabeidzis savu uzdevumu.
- Ši tuneļa galā neliela niša ir vel divi sensori, - Naidelmans pavēstīja un iesprauda šahtas ieejā vēl vienu karodziņu.