Sēdēdams augstāk par pārējiem un uzgriezis muguru, Vopners darbojās ar plaukstdatoru un norūca kaut ko nesaprotamu. Hečs atklāja, ka, pārāk ilgi stāvot vienā vietā, izelpotais gaiss izveido miglas mākonīti, kas apgrūtina redzēšanu.
- Doktore Magnusena, - Naidelmans runāja rācijā, - kāds ir stāvoklis, lūdzu?
- Doktors Renkins monitoros saņēmis ziņojumus par dažam seismiskām anomālijām, kaptein, taču tas nav nekas nopietns. Tas var būt ari slikto laika apstākļu dēļ.
It ka apstiprinot šos vārdus, šahtā atbalsojas spēcīgi pērkona dārdi.
- Sapratu. - Naidelmans pievērsās Bontjērai un Hečam. - Dosimies tālāk un saliksim pārējos sensorus.
Viņi atsāka ceļu lejup. Kāpjot pāri platformai, Hečs juta, kā viņam no aukstuma un noguruma tric rokas un kājas.
- Paskatieties uz šo! - iesaucās Naidelmans, sašupodams savu lukturi. - Vel viens rūpīgi nostrādāts tunelis, tieši zem pirmā. Nav šaubu, ka tā ir daļa no oriģinālās konstrukcijas.
Bontjēra uzlika sensoru uz tuvākās sijas, un visi kāpa vēl zemāk. Pēkšņi Hečs sadzirdēja, kā kāds dziļi ievelk elpu un Bontjēra kaismīgi nolamājas. Paskatoties lejup, ari viņam dūša saskrēja papēžos.
Apakšā, sapinies milzīgā atluzu, ķēžu un sarūsējušu dzelzs gabalu ņudzekli, gulēja cilvēka līķis. Tukšajos acu caurumos spocīgi ņirbēja Bontjēras lukturīša gaisma. No pleciem un gurniem nokarājās drēbju driskas, bet mute bija pavērta, it kā nelaiķis smietos par kādu ārkārtīgi jautru joku. Heču pārņēma savāda sajūta - viņš jutās ka atrauts no realitātes, lai gan ar prātu saprata, ka šis skelets ir pārāk liels, lai piederētu viņa brālim. Novērsies un pamatīgi nodrebēdams, viņš atslīga pret kāpnēm un, dziļi ieelpodams un izelpodams, centās atgūties un nomierināties.
- Melin! - atskanēja Bontjēras uzstājīga balss. - Melin! Šis skelets ir ļoti vecs. Comprends?** Vismaz divsimt gadus vecs.
Hečs, koncentrējies elpošanai, vēl nogaidīja un tikai tad atbildēja.
- Es saprotu, - viņš teica un tad lēni atlaida titāna paka- pienu. Pēc tam viņš lēnām sāka kāpt lejup, līdz nonāca pie Bontjēras un Naidelmana.
Kapteinis kā apburts spīdināja lukturīti uz skeletu un šķita neredzam 1 leča reakciju.
- Paskat, kāds krekla piegriezums, - viņš teica. - Pašausta drana, reglāna vīles… Tā ģērbās zvejnieki deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Domāju, esam atraduši pirmo Akas upuri - Saimona Ratera mirstīgās atliekas.
Visi blenza uz skeletu, līdz tālumā atskanēja kārtējais pērkona rībiens. Kapteinis, ne vārda neteicis, paspidināja ar lukturi sev zem kājām. Sekodams šai kustībai, Hečs ieraudzīja viņu gala mērķi - Ūdens Akas dibenu. Apmēram divdesmit pēdas zemāk no dubļiem un sanesām ārā slējās salauzītu šķērskoku, sarūsējušu dzelzs gabalu, šļūteņu, instrumentu, stieņu un visdažādāko aparātu kaudzes. Tieši virs tām Hečs pamanīja ieejas vairākās lielās šahtas, kas saplūda Akā un no kuram ārā ka sapluinītas bārdas stiepās slapjas jūraszāles. Naidelmans, kura slaido augumu ieskāva mikls paša elpas mākonis, paspidināja gaismu uz šo jucekli un tad pievērsās Bontjērai un Hečam.
- Apmēram piecdesmit pēdas zem šis postažas, - kapteinis klusi iesāka, - atrodas divus miljardus dolāru vērtas bagātības. - Lai ari viņa acis nemitīgi šaudījās no viena pie otra, šķita, ka skatiens pievērsts kaut kam tālam. Tad viņš sāka klusi, jautri un aizrautīgi smieties. - Piecdesmit pēdas, - viņš atkārtoja. - Tagad mums atliek tikai nīkt.
Pēkšņi iesprakšķējās racija.
- Kaptein, te Strīters. - Hečam šķita, ka viņa sausajā balsi jaušama nepacietība. - Radusies kāda problēma.
- Kāda? - kapteinis attrauca. Viņa balss pēkšņi bija zaudējusi sapņainibu.
Pēc mirkļa atkal bija dzirdams Strīters.
- Kaptein, mēs… Mirklīti uzgaidiet! Mes iesakām jums pārtraukt ekspedīciju un nekavējoties kapt atpakaļ virszemē.
- Kādēļ? - Naidelmans jautāja. - Vai ir kādas problēmas ar ekipējumu?
- Nekas tamlīdzīgs. - Šķita, ka Strīters nezina, ko lai saka tālāk. - Dodu Sendžonu, viņš jums visu paskaidros.
Naidelmans veltīja Bontjērai ašu, jautājošu skatienu. Arheoloģe tikai paraustīja plecus.
Rācijā atskanēja vēsturnieka steidzīgā valoda.
- Kaptein Naidelman, te Kristofers Sendžons. Esmu uz. "Cerbera". "Scilla" tikko uzlauzusi vairākas žurnāla teksta daļas.
- Lieliski, - noteica kapteinis. - Bet kādēļ mums pēkšņi jāsteidzas?
- Klausieties, ko Makalans uzrakstījis sava žurnāla otrajā daļā. Es tūdaļ nolasīšu!
Hečs stāvēja uz kāpnēm lipīgi miklajā tumsa Ūdens Akas piekajē un klausījās, kā anglis lasa Makalana žurnālu, un šķita, ka šī balss skan no pilnīgi citas pasaules.
Pēdējas septiņās dienas man nav bijis viegli, jūtu pilnīgi droši, ka Okems grasās atbrīvoties no manis - tikpat viegli, ka bija atbrīvojies no daudziem citiem -, tiklīdz vairs nebūšu noderīgs šī nekrietnā plāna īstenošanā. Un tādēļ, savas saplosītās dvēseles spēku balstīts, es šais stundas pēc pusnakts esmu nolēmis rīkoties. Šie sātaniskie dārgumi nes tādu pat ļaunumu kā pats Okems. Tie nodarījuši pārāk daudz ciešanu šajā dieva aizmirstajā salā un paņēmuši pārak daudz cilvēku dzīvību. Tie ir sātana dārgumi, un es ar tiem izrīkošos, kā ar tādiem pienākas…
Sendžons ieturēja pauzi, un rācijā bija dzirdama printera dūkšana.
- Jūs gribat, lai pārtraucam ekspedīciju šo vārdu dēļ? - saniknots iesaucas Naidelmans.
- Kaptein, ir vel kas. Lūk:
Tagad, kad Dārgumu Aka ir uzbūvēta, es zinu, ka manas stundiņas ir skaitītas. Mana dvēsele ir mierīga. Mana vadībā pirāts Okems un viņa banda, paši to nezinot, radījuši mūžīgu kapu šim negodīgi iegūtajām bagātībām, kas nākušas caur cilvēku ciešanām un sāpēm. Parasti mirstīgie šai mantai nekad nepiekļūs. To konstruējot un bagātības slēpjot, esmu izmantojis tik daudz dažādu veiklu paņēmienu un triku, ka ne Okems, ne kāds cits cilvēks nemūžam nespēs tām piekļūt. Aka nav ieņemama, nav uzvarama. Okems tic, ka viņam ir atslēga, un viņš mirs šīs pārliecības dēļ. Tagad es uzrunāju jus, tos, kas atšifrējuši šis rindas. Ņemiet vērā manu brīdinājumu: nolaišanās Akā nozīmē nāves briesmas dzīvībai un miesai; apslēptās mantas uzmeklēšana nozīmē drošu Nāvi. jus, kas alkstat iegūt Dārgumu Krātuves atslēgu, patiesībā iegūsiet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skeleta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele.
Sendžons apklusa, un arī ekspedīcijas locekļi neteica ne vārdā. I lečs paskatījās uz Naidelmanu - zods tikko jaušami nodrebēja, bet acis piemiedzas.
- Saprotiet, tātad, - atkal iesāka Sendžons, - izradās, ka Ūdens Akas atslēga slēpjas apstākli, ka šādas atslēgas nemaz nav. Acīmredzot tā ir pēdējā atriebība pirātam, kas viņu nolaupījis: proti, arhitekts apslēpis mantu tā, ka tai nav iespējams piekļūt. Ne Okemam, ne ari kādam citam.
- Svarīgākais ir tas, - sarunā iejaucās Striters, - ka nav droši palikt Akā, iekams neesam atšifrējuši un izanalizējuši visu tekstu. Izskatās, ka Makalans izlicis lamatas katram, kurš…
- Muļķības, - viņu pārtrauca Naidelmans, - briesmas, par kuram rakstīts tajā žurnālā, ir lamatas, kas pirms divsimt gadiem nogalināja Saimonu Rateru un appludināja Aku.
Atkal iestājās dziļš klusums. Hečs paskatījās vispirms uz Bontjēru, tad uz Naidelmanu. Kapteiņa seja līdzinājās granītam, viņa lupas bija cieši sakniebtas.