- Kaptein? - uzsauca Strīters. - Sendžons nolasīja pavisam kaut ko citu…
- Tas ir strīdīgs jautājums, - Naidelmans izgrūda. - Mēs jau gandrīz esam galā, jāuzliek un jānokalibrē vēl tikai daži sensori, un tad kāpsim augšā.
- Domāju, Sendžona vārdos vajadzētu ieklausīties, - iejaucās Hečs. - Vajadzētu pārtraukt nolaišanos bedre, vismaz hdz brīdim, kad būsim noskaidrojuši, ko Makalans ar to gribējis teikt.
- Piekrītu, - sacīja Bontjēra.
Naidelmans veltīja abiem dzedru skatienu.
- Pilnīgi izslēgts, - viņš strupi noteica. Aizvēris savu mugursomu, viņš paskatījās augšup. - Vopnera kungs?
Programmētāja uz. kāpnēm nebija, un ari pa rāciju viņu nevarēja sasaukt.
- Viņš droši vien ir tunelī, kalibrē sensorus, ko mēs atstājām velve, - Bontjēra paskaidroja.
- Tad sauksim viņu atpakaļ. Jēziņ, viņš droši vien izslēdzis raidītāju.
Kapteinis sāka kāpt augšup - garām Bontjērai un Hečam. Kāpnes viegli drebēja zem viņa svara.
Pag, nodomāja I lečs, te kaut kas nav kartība. Pirmīt kāpnes nemaz nedrebēja.
Un atkal - vieglas trīsas, ko tik tikko var sajust ar pirkstu galiem un pēdām. Hečs jautājoši paskatījās Bontjēra, un sievietes acis bija redzams, ka viņa jūt to pašu.
- Doktore Magnusena, ziņojiet! - asi pavēlēja Naidelmans. - Kas notiek?
- Viss kārtībā, kaptein.
- Renkin? - Naidelmans sauca rācija.
- Reģistrēta seismiska novirze, taču tikko jaušama, līdz bīstamajam līmenim vēl tālu. Kas nolicis?
- Mēs jutām, ka… - kapteinis iesāka.
Pēkšņi kāpnes satricināja mežonīgs trieciens, un Hečs tik tikko nenokrita. Viena viņa kāja noslīdēja no pakapiena, un viņš izmisīgi ieķērās citā, lai noturētu līdzsvaru. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Bontjēra cieši piespiedusies kāpnēm. Vēl viens grūdiens, un tad vel viens. Virs galvas Hečs saklausīja nogruvuma troksni, kas līdzinājās zemestrīcei, un tad tikko dzirdamu rīboņu.
- Pie velna, kas te notiek? - kapteinis iesaucās.
- Ser! - atskanēja Magnusenas balss. - Kaut kur netālu no jums fiksēts nogruvums.
- Labi, jus uzvarējāt. Uzmeklēsim Vopneru un rāpsimies āra.
Viņi uzkāpa līdz platformai simts pedu dzijumā. Virs galvas vīdēja ieeja tuneli ar velvi - plata mute no puvuša koka un zemes. Naidelmans ieskatījās iekša un iespidināja tunelī savu lukturi.
- Vopner? Sāc kustēties! Mēs dodamies atpakaļ.
Hečs klausījās, taču apkārt valdīja klusums, un tuneli bija jiītama tikai vāja dzestra vēja pusmiņa.
Naidelmans vēl bridi turpināja lūkoties tunelī. Tad viņš piemiegtām acīm vispirms paskatījās uz Bontjēru un pēc tam uz I Ieču.
Pēkšņi, it ka vienas un tās pašas domas uzlādēti, visi trīs atkabināja drošības āķus, ierāpās šahtā un skriešus metās iekšā tuneli. I lečam bija licies, ka eja nav tik tumša un neizraisa tādu klaustrofobiju. Pat gaiss bija mainījies.
Un tad jau viņi bija nonākuši pie nelielās akmenī izkaltas telpas. Pie tas pretējām sienam bija piestiprināti pjezoelek- triskie sensori. Līdzās vienam atradas Vopnera plaukstda- tors, kura antena bija saliekta dīvainā leņķi. Nišā augšup vijās sīkas miglas strūkliņas, ko izgaismoja viņu lukturi.
- Vopner? - iesaucās Naidelmans, spīdinādams visapkarl. - Sasodīts, kur viņš palicis?
Hečs pagāja garam Naidelmanam un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika šermuļiem pārskriet pār kauliem. Viens no ma- sīvajiem krusta velves akmeņiem bija sabrucis pret sienu. Griestos bija redzams tukšums - kā izkrituša zoba vieta -, no kura sīka straumīte bira ārā bruņa mikla zeme. Grīdas līmenī, kur nokritušais akmens bija atbalstījies pret sienu, vidēja kaut kas melnbalts. Piegājis tuvāk, I lečs atskārta, ka tas ir Vopnera teniskurpes purngals, kas saspiests starp akmens plātnēm. Jau pēc mirkļa viņš spīdināja savu lukturīti uz šo atradumu.
- Ak, mans Dievs, - aiz muguras novilka Naidelmans.
Hečs ieraudzīja Vopneru - saspiestu starp abām granīta plāksnēm. Viena roka bija piespiesta ķermenim, bet otra slīpi pacelta neparastā leņķī. Galva ar visu ķiveri bija pagriezta sānis, acis - plaši ieplestas un asaru pilnas - vērās Heča.
Vopnera lupas bez skaņas aldarinaja vārdu: - Lūdzu…
- Kerij, mēģini saglabāt mieru, - Hečs teica, izgaismodams šauro spraugu un neveikli taustīdamies gar rāciju. Mans Dievs, cik dīvaini, ka viņš vel palicis dzīvs! - Strīler! - viņš iesaucās rācija. - Te starp diviem akmeņiem iespiests cilvēks! Dabu lejā dažus hidrauliskos domkratus! Man vajadzīgs skābeklis, asinis un fizioloģiskais šķīdums.
Tad viņš atkal pievērsās Vopneram.
- Kerij, mēs tās plātnes pavisam driz pacelsim un dabūsim tevi ārā. Bet tagad man jāzina, kur tu esi ievainots.
Atkal sakustējās tikai lupas: - Es nezinu. - Nākamie vārdi drīzāk atgādināja izelpu.
- Liekas… ka viss iekšā salauzts.
Programmētājs runāja ļoti neskaidri, un Hečs saprata, ka viņš tikko spēj pakustināt žokli. Atkāpies viņš atvēra ārsta čemodāniņu, izvilka šļirci un ievilka tajā divas devas morfī- na. Tad viņš iebāza roku starp akmens plāksnēm un iedūra adatu Vopneram pleca. Tas nesarāvās - nebija nekādas reakcijas, pilnīgi nekādas.
- Kā ir? - jaulaja Naidelmans, pārliecies pāri Hečam.
- Dieva dēļ, paej malā! - Hečs uzbrēca. - Viņam vajadzīgs gaiss. - Šajā bridi doktors atskārta, ka pats ir aizelsies, arvien dziļāk un dziļāk ievelk plaušās gaisu, taču jūt, ka tā nepietiek.
- Uzmanīgi! - ierunājās Bontjēra. - Te var būt ari citas lamatas.
Lamatas? Hečam pat prātā nebija ienācis, ka tās varētu būt lamatas. Bet ka gan citādi milzīgais griestu akmens bulu nokritis tik precīzi… Viņš mēģināja aizsniegt Vopnera roku, lai uztaustītu pulsu, taču tā bija pārak tālu.
- Domkrati, skābeklis un plazma jau ir ceļā, - rācijā atskanēja Strītera balss.
- Lieliski. Līdz platformai simts pedu dziļumā nogādājiet ari saliekamās nestuves, piepūšamās šinas un imobilizā- cijas apkakli…
- Ūdeni… - izdvesa Vopners.
Bontjēra pasniedza Hečam blašķi. Viņš iebāza roku starp akmeņiem un palieca blašķi, lai tieva ūdens strūkliņa litu Vopnera ķiveres sāna virzienā. Kad programmētājs izbāza mēli, lai uztvertu veldzi, I lečs ieraudzīja, ka tā ir zili melna un asiņaina visā garumā, jēziņ, kur, pie velna, ir tie domkrati…
- Lūdzu, palīdzi! - nočerksteja Vopners un klusi ieklepojās. Uz viņa zoda parādījās dažas asins lāsītes.
Durta brūce plauša, secināja Hečs.
- Turies, Kerij, vēl tikai dažas minūtes, - viņš teica, cik vien mierinoši spēja. Tad viņš aizgriezās un nikni iebrēca rācijā. - Striler, domkrati, kur, pie velna, ir domkrati? - Hečam kļuva nelabi, viņš ievilka plaušās gaisu.
- Gaisa kvalitātes rādītājs tuvojas sarkanajai zonai, - klusi pavēstīja Naidelmans.
- Mes jau laižam lejā, - cauri čērkstoņai atbildēja Strīters.
Hečs pagriezās pret Naidelmanu - tas jau bija devies saņemt sūtījumu.
- Vai tu jūti savas rokas un kajas? - I lečs jautaja Vopneram.
- Nezinu. - Iestājās pauze, kamēr programmētājs cīnījās pēc elpas. - Vienu kāju jūtu. Liekas, kauls iznācis āra.
Hečs pielieca lukturīti, taču redzēt šaurajā sprauga varēja tikai saņurcītu bikšu staru - džinsa audums caurcaurēm bija piesūcies ar kaut ko tumši sarkanu.
- Kerij, es skatos uz lavu kreiso roku. Mēģini pakustināt pirkstus!