Zilganā un dīvaini uztūkuši ekstremitāte ilgu laiku nekustējās. Tad rādītājpirksts un vidējais pirksts mazliet notrīsēja. Heču pārņēma atvieglojums. Centrālā nervu sistēma vel darbojas. ja dažu minušu laikā varēsim dabūt nost tos akmens bluķus, viņš bus glābts. I lečs papurināja galvu, lai labāk sakar- totu domas.
Zeme zem kājām atkal nodrebēja, atkal nobira dubļu straumīte, un Vopners iekaucās - spalgi, kā dzīvnieks.
- Mon dieu, kas tad tas? - Bontjēra iesaucās un aši pameta acis uz griestiem.
- Domāju, tev vajadzētu iet, - klusi noteica I lečs.
- Pilnīgi izslēgts.
- Kerij? - I lečs atkal ieskatijās spraugā. - Kerij, vai vari atbildēt?
Vopners blenza uz viņu, taču pār lūpām izlauzās tikai kluss, apslāpēts vaids. Elpojot viņš gārdza un pa muti nāca asiņaini burbuļi.
Bija dzirdams, ka pie tuneļa ieejas Naidelmans žvadzināja un klaudzināja iekārtas - viņš paraustīja no augšas nomesto trosi. Hečs izmisīgi ievilka plaušās gaisu, un galvā sākas klusa dūkšana.
- Nespēju paelpot, - izgrūda Vopners. Viņa acis bija kļuvušas ūdeņaini stiklainas.
- Kerij? Tu lieliski turies, vel tikai mazliet pacieties!
Programmētājs atkal cīnījās pec elpas un ieklepojās. Pāri lūpām uz zodu tecēja asiņu tērcīte.
Atskanēja skrejoši soļi, un parādījās Naidelmans. Viņš nolika zemē divus hidrauliskos domkratus un skābekļa balonu. Hečs paķēra masku un savienoja sprauslu ar regulatoru. Tad viņš pagrieza slēdzi un izdzirdēja mierinošo skābekļa šņākšanu.
Naidelmans ar Bontjēru viņam aiz muguras saspringti rosījās, plēšot nost plastikāta iesaiņojumu, ņēma domkratus ārā no statīviem un skrūvēja kopā detaļas. Zeme vēlreiz nodrebēja, un Hečs juta, ka akmens plāksne zem viņa rokas nepielūdzami gāžas tuvāk sienai.
- Ātrāk! - viņš uzsauca. Pagriezis balona slēdzi līdz maksimumam, viņš iebāza skābekļa masku šaurajā klinšu spraugā. - Kerij, - viņš turpināja, - es šo masku uzlikšu tev uz sejas. - Viņš dziļi ievilka elpu, lai pietiktu spēka parunāt.
- Tev jāelpo lēni un sekli. Labi? Jau pēc dažam sekundēm mēs to bluķi nocelsim nost.
Hečs uzlika skābekļa masku uz Kerija sejas un pulējās pa- bazt zem sadragātās ķiveres. Masku nācās saspiest ar pirkstiem, lai to varētu aplikt sadauzītajam programmētāja degunam un mutei. Tikai tagad viņš pa islam atskārta, cik briesmīgi jaunais cilvēks saspiests starp plāksnēm. Miklās, trauksmes pilnas acis lūdzoši vērās ārstā.
Naidelmans un Bontjēra strādāja klusēdami, koncentrējušies domkrata detaļu savienošanai.
Saliecies, lai varētu ieskatīties šaurajā spraugā, Hečs ieraudzīja biedējoši savilkto Vopnera seju - žokļi zem milzigā spiediena bija pavērti. No vaigiem lija asinis - no vietas, kur ķivere bija iegriezusies miesa. Programmētājs vairs nevarēja parunāt vai iekliegties. Kreisa roka spazmatiski raustijas, un violetie pirksti glāstija gludo akmeni. No mutes un nāsīm plūda šņācošas skaņas. Hečs zināja, ka plāksnes spiediens padarīja elpošanu gandrīz neiespējamu.
- Gatavs, - izgrūda Naidelmans un pasniedza domkratu I lečam. Tas mēģināja aparātu iespiest šaurajā spraugā.
- Nelien! - 1 lečs iesaucās un padeva domkratu atpakaļ.
- Vajag mazāku! - Viņš atkal pievērsās Vopneram. - Tagad, Kerij, elpo kopa ar mani. Es skaitīšu, labi? Viens… divi…
Zeme zem kājām spēcīgi novibrēja, un akmens plāksne ar griezīgu skaņu sasveras vēl vairak. 1 lečs pēkšņi atskārta, ka viņa paša roka ir saspiesta starp bluķiem. Vopners stipri nodrebēja un izgrūda skaļu elsojošu skaņu. Hečs ar šausmām vēroja, kā nežēlīgi skaidrajā luktura gaismā programmētāja acis izvalbas un vispirms kļūst sartas, tad sarkanas un melnas. Ķivere ar troksni sašķīda druskas. Sviedri uz sadraga- tajiem vaigiem un deguna iekrāsojās sārti. Plāksne spieda vēl ciešāk. Nu auss sāka tecēt asinis, bet vēl vairāk tās lija no Vopnera pirkstgaliem. Žoklis izliecas un atkārās, mēle izsprāga tieši skābekļa maska.
- Akmens vēl joprojām kustas! - 1 lečs iekliedzās. - Dariet kaut ko, vismaz kaut ko…
To teikdams, viņš ar roku juta, kā programmētāja galva sašķist. Skābekļa maskā parādījās burbuļi - caurulītēs iešļā- cas šķidra straume. Starp pirkstiem kaut kas vibrēja. Hečs ar šausmam atskārta, ka tā ir Vopnera mēle, kas spazmatis- ki raustījās - par muskuļu kustībām atbildīgie nervi atteicās darboties.
- Ne! - Hečs izmisis kliedza. - Dievs, lūdzu,
Acis satumsa. Viņš sagrīļojās, atslīga pret klinti. Gaiss šķita sabiezējis, bija grūti elpot. 1 lečs centas atbrīvot savu roku, kas tika spiesta arvien spēcīgāk!
- Doktor Heč, malā! - uzkliedza Naidelmans.
- Melin! - iesaucās Bontjēra.
- Sveiks, Mel! - Hečs tumsa izdzirdēja sava braļa Džo- nija čukstu. Sveiks, Mel! Nāc šurp!
Viss satumsa, un Hečs iekrita nemaņā.
30
Ap pusnakti okeānā parādījās tie lēnie, gluži vai eļļainie viļņi, kas nereti seko vasarīgajam vējam. Hečs piecēlās no sava rakstāmgalda un, tumsā uzmanīgi taustīdamies, devās pie saliekamas mājiņas loga. Viņš raudzījās garam tumšajām Galvenās nometnes eciņām un meklēja gaismas, kas apliecinātu, ka beidzot ieradies kriminālmeklētājs. Viļņu putas pāri tumšajam ūdenim algādinaja spokainus pavedienus. Spēcīgais vējš, šķila, uz laiku izklīdinājis miglu, kas ieskāva salu, un pie horizonta bija redzama cietzeme - izplūdusi fosfo- rescējoša svītra zvaigžņotās debess malā.
Hečs nopūtās un, neapzināti sācis masēt apsaitēto roku, aizgriezās no loga. Viņš vientulība bija sēdējis medpunktā kopš vakara, kas pārvērtās naktī - negribējās kusleties, negribējās pat ieslēgt gaismu. Neizprotami, taču tumsā bija vieglāk nedomāt par bezveidīgo masu, kas zem balta palaga atradās viz nestuvēm. Bija vieglāk atmest visas domas un neatlaidīgos čukstus, kas lauztin lauzās viņa apziņā.
Atskanēja kluss klauvējiens, pagriezās durvju rokturis. Mēnessgaismā, kas ieplūda pa durvīm, parādījās slaidais kapteiņa Naidelmana augums. Viņš ieslīdēja medpunktā un izzuda tumšajā krēsla enā. Kaut kas nosprakšķēja, un istaba uzšķīlās dzeltena liesmiņa - kapteinis bija aizkūpinājis pīpi.
Vispirms Heča ausis sasniedza dūma vilkšanas skaņas, tad telpa izplūda turku tabakas smarža.
- Izmeklētājs vēl nav rādījies, ja? - apjautājās Naidelmans.
Heča klusēšana bija pietiekama atbilde. Viņi gribēja pārvest Vopnera mirstīgas atliekas uz cietzemi, taču izmeklētājs - pārlieku rosīgs, aizdomu pilns virs, kurš atbraucis no Mači- asportas, - bija uzstājis, ka līķis jāpārvieto pēc iespējas mazāk.
Kapteinis dažas minūtes klusēdams smēķēja. Vienīgais viņa klātbūtnes pierādījums bija periodisks spīdums, kas parādījās pīpes galviņā. Tad viņš nolika pīpi un nokremšļo- jās.
- Melin? - viņš klusi iesāka.
- jā, - Hečs atbildēja. Paša balss šķita piesmakusi un sveša.
- Esam pārdzīvojuši briesmīgu traģēdiju. Mes visi. Man ļoti patika Kerijs.
- Ja, - Hečs vēlreiz atkārtoja.
- Atceros, - kapteinis turpināja, - ka reiz vadīju grupu Seiblas salas piekrastē100 . Atlantijas kapsētā. Barokamerā at- radās seši ūdenslīdēji - bija nepieciešama dekompresija pēc ieniršanas simt metru dziļumā pie nacistu zemūdenes, kas bija pilna ar zeltu. Kaut kas sagāja grīstē, un kamera zaudēja hermētiskumu. - Hečs saklausīja, kā kapteinis sagrozās krēsla. - Varat iedomāties, kas notika. Plaša embolija. Smadzenes sašķist gabalos, sirds apstājas.