- Patiesību sakot, - Hečs rāmi noteica, - es iesaku pārtraukt darbus un atsakt tos pavasari.
Naidelmans skaļi ievilka elpu.
- Dievs, ko jūs runājat? Tad jau mums būtu jānojauc ke- sons, viss no jauna jāappludina, jānoārda Ortanks un Pirmā sala. Nē, tas nevar būt nopietni.
- Paklausieties, - iebilda Hečs, - līdz šim mēs uzskatījām, ka ir kāda atslēga, kas atvērs durvis uz dārgumu glabātavu. Tagad esam uzzinājuši, ka tādas nav. Patiesībā viss ir gluži pretēji. Mēs šeit esam uzturējušies jau trīs nedēļas. Augusts gandrīz beidzies. Katra diena mūs tuvina iespējai, ka mūs aizslaucīs mežonīga vētra.
Naidelmans atgaiņājās.
- Mes te nerotaļājamies ar bērnu konstruktoru. Mēs mierīgi pārdzīvosim jebkuru vētru. Pat viesuli vai spēcīgu dien- vidrieteni, ja tāds sāktos.
- Es nerunāju par viesuļvētrām vai spēcīgiem dienvidrie- teņiem. Par tādiem parasti bridina tris vai četras dienas iepriekš, tātad pietiek laika evakuēties no salas. Es runāju par ziemejaustreni. Tas var uzbrukt pēkšņi, bez bridina juma. Ja tā noliks, būsim laimīgi, ja varēsim dabūt kuģus ostā.
Naidelmans sarauca pieri.
- Es zinu, ko nozīmē ziemeļaustrenis.
- Tad jus ari zināt, ka tas nāk kopā ar sānvēju un izraisa milzīgus viļņus, kas ir vēl bistamāk par viesuļvētru. Man vienalga, cik stiprs ir jūsu kesons; to aizslaucīs ka bērna rotaļlietu.
Naidelmans neganti paskatījās uz savu sarunu biedru. I lečam bija skaidrs, ka neviens no viņa argumentiem nav sasniedzis mērķi.
- Paklausieties, - Hečs turpināja, cenzdamies runāt pēc iespējas apdomīgāk, - mēs sastapāmies ar šķērsli. Taču tas vēl nenozīmē, ka no visa jāatsakās! Apendikss ir iekaisis, taču nav plisis. Es tikai gribu teikt, ka mums vajadzīgs laiks, lai pamatīgi izpētītu Aku, citas Makalana radītās konstrukcijas, mēģinātu saprast, ko viņš ir domājis. Spītīgi rauties uz priekšu un akli taustīties ir parak bīstami.
- Es jums te stāstu par kaitnieku, kura dēļ mēs nedrīkstam apturēt darbus, bet jus sakāt, ka mēs esam akli? - Naidelmans skarbi noprasīja. - Tieši uz tadu mazdūšību Makalans ari cerēja. Rīkoties nesteidzīgi, neriskēt, šķiest naudu, kamēr nekas nav palicis pāri. Nu, nē, Melin! Izmeklēšana, protams, ir laba lieta, taču… - kapteinis pēkšņi pieklusināja balsi, taču tajā skanoša apņēmība bija pārsteidzoša, - tagad ir īstais laiks doties cīņā uz dzīvību vai nāvi.
Heču līdz šim neviens netika saucis par mazdūšīgu - viņš šo vardu vispār nebija dzirdējis, tikai lasījis gramatās -, un viņam tas nebūt nepatika. Doktors juta, ka krūtis briest sens naids, kuru viņš tik tikko spēja apslāpēt, ja tagad atlaidīšu grožus, visam būs beigas, viņš domās sprieda. Varbūt kapteinim taisnība. Varbūt tiešam mani no sliedēm izsitusi Vopnera nāve. Galu galā esam jau daudz ko paveikuši. Un esam pavisam tuvu mērķim. šajā saspringtajā klusumā viņš sadzirdēja attālu kuģīša motora rukoņu.
- Tas droši vien ir izmeklētāja kuteris, - teica Naidelmans. Viņš atkal skatījās āra pa logu, tādēļ ( lečs neredzēja kapteiņa seju. - Domāju, šo lietu atstāšu jūsu rokās.
Viņš devās uz durvju pusi.
- Kaptein Naidelman? - Hečs uzsauca.
Uzrunātais apstājās un pagriezās, taču durvju rokturi neatlaida. Lai ari Hečs tumsā neredzēja seju, sev pievērstajā kapteiņa skatienā doktors sajuta neparastu speķu.
- Par to zemūdeni, kas bija pilna ar nacistu zeltu, - turpināja 1 lečs. - Ko jus ar to izdarījāt? Pec tam, kad gāja boja jūsu dēls?
- Mēs, protams, turpinājām operāciju, - stingrā balsi atteica Naidelmans. - Viņš tā būtu vēlējies.
Un tad viņš bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecināja vien tikko jaušama tabakas smarža, kas virmoja naksnī- gaja gaisa.
31
Badu Rovelu diez vai varēja nosaukt par priekšzīmīgu baznīcēnu. Kad pilsētā parādījās Vudijs Klejs, viņš dievnamu apmeklēja vel retāk - mācītājs izturējās bargi, piekopa uguns un sera politiku, kāda reti bija sastopama kongregācijas baznīca. Nereti savos sprediķos viņš aicināja draudzi dzīvot daudz tikumigak, nekā Bads bija radis. Stormheivenā veikala īpašniekam bija jāprot piedalīties baumu izplatīšana. Un, būdams profesionāls baumotājs, Bads necieta, ja nācās palaist garām kaut ko nozīmīgu. Runāja, ka Viņa Svētība Klejs sagatavojis īpašu sprediķi - sprediķi ar pārsteigumu.
Rovels ieradās desmit minūtes pirms dievkalpojuma, un nelielā bazniciņa jau bija stāvgrūdām pilna. Viņš lauzās uz pēdējām rindām, lai atrastu vietu aiz kolonnas, kur varētu sēdēt, neviena nemanīts. Gājiens izrādījās neveiksmīgs, tādēļ viņš piemetās baznīcsola galā - koka sēdvieta bija tik cieta, ka veikalnieka locekļi žēli iečīkstējās.
Viņš nesteidzīgi nopētīja draudzes locekļus un māja ar galvu daudzajiem Superette klientiem. Pirmajā rindā sēdēja pilsētas mērs Džespers Ficdžeralds, kurš tanī bridi sarokojās ar pilsētas padomes vadītāju. Vietējās avīzes redaktors Bils Benss, kura zaļganā cepure ar nagu šķita kā pieaugusi galvai, atradās dažas rindas tālāk. Otras rindas vidu savā ierastajā vietā sēdēja Klēra Kleja. Viņa bija kļuvusi par ideālu
mācītāja kundzi - skumjš smaids, drūms skatiens. Baznīcā bija ari daži svešinieki - Bads nolēma, ka tie būs "Talasas" darbinieki. Tas šķita neparasti, jo līdz šim neviens no tiem, kas strādāja Skrandu salā, nebija spēris savu kaju baznīcā. Iespējams, nesenās nelaimes viņus mazliet satricinājušas.
Tad viņa skatiens pievērsās kādam dīvainam objektam, kas atradās uz neliela galdiņa līdzās kancelei un ko klāja sniegbalta lina drāna. Tas pilnīgi noteikti bija savādi. Storm- heivenas mācītāji nemēdza izmantot teatralus rekvizītus, tāpat kā nemēdza skaļi kaut ko skandēt, draudīgi vicināt dūres un sist pa Bībeli.
Visi piecēlās tikai tad, kad misis Feninga apsēdās pie ēr- ģelēm un atskanēja pirmie akordi dziesmai "Dievs kungs ir musu stiprā pils". Kad draudze bija noklausījusies iknedēļas paziņojumus un noskaitījusi lugšanu, Klejs izgāja priekšā. Melnais mācītāja tērps brīvi krita pār izdēdējušo augumu. Viņš uzkapa kancelē un pavērās baznīcēnos - viņa seja jautas nopietna, apņēmības pilna izteiksme.
- Daži ļaudis, - viņš iesaka, - iespējams, domā, ka mācītājā uzdevums ir mierināt. Darīt tā, lai viņi justos labāk. Es šodien neesmu nācis šeit, lai kādam liktu justies labak. Nav mana misija, nav mans aicinājums pust miglu acīs vai bārstīt mierinošas banālas frāzes vai puspatiesības. Es runāju bez aplinkiem, un tas, ko teikšu, var kādam nepatikt. Tu saviem ļaudīm grūtu lietu esi licis redzēti101
Viņš atkal nopētīja draudzes locekļus, tad pielieca galvu un noskaitīja īsu lūgšanu. Bridi paklusējis, viņš pagriezās pret Bibeli un atvēra to.
- Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs iesāka spēcīgā, enerģiskā balsī, - un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga. Un tas atvēra to bezdibeņa aku, tad dūmi uzkāpa no tās akas kā lielā cepļa dūmi. Un saule tapa aptumšota un tas gaiss no tās akas dūmiem. Un pār tiem bija viens ķēniņš, tas bezdibeņa eņģelis, viņa vārds bija ebrejiski Abadons. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā liela pilsāta ielā.