Un tie atlikušie cilvēki, kas nav nokauti caur šām mocībām, tomēr nav atgriezušies no savu roku darbiem, ka tie nebūtu vairs pielūguši tos zelta un sudrabā elkus.
Klejs lēni pacēla galvu un aiZvēra Bībeli.
- Jana parādīšanās grāmata, devītā nodaļa, - viņš noteica un nogaidīja, kamēr iestājas neomulīgs klusums. Tad mā- citājs atsāka jau daudz klusākā balsi. - Pirms dažām nedēļām kada liela kompānijā ieradās šeit, lai uzsāktu kārtējo neveiksmīgo mēģinājumu atrast Skrandu salā apslēptās bagātības. Jūs visi esat dzirdējuši, kā dienu un nakti tiek spridzināts, darbināti motori, sirēnas un helikopteri. Jūs esat redzējuši, ka Skrandu sala naktī ir izgaismota kā tāds naftas tornis. Daži no jums strādā šīs kompānijas labā, ir izīrējuši istabas tās darbiniekiem vai guvuši finansiālu labumu no šis dārgumu meklēšanas.
Viņa skatiens klīda no viena pie otra, līdz apstājās pie Bada, kurš sagrozījās solā un paskatījās uz durvju pusi.
- Tie, kuriem rup apkārtējās vides stāvoklis, iespējams, ir prātojuši, kāds iespaids būs šai sūknēšanai, netīrajam ūdenim, gāzei un naftai, eksplozijām un nerimtīgajai iedarbībai uz līča ekoloģiju. Un zvejnieki un omāru ķērāji, kas ir starp jums, droši vien ir prātojuši, vai ar to visu nav saistīta nesena omāru nozvejas samazināšanās par divdesmit procentiem un skumbriju nozvejas kritums gandrīz tikpat liela apmērā.
Mācītājs ieturēja pauzi. Bads zināja, ka nozveja pakāpeniski samazinas jau divdesmit gadus neatkarīgi no izrakumiem Skrandu salā. Taču tas netraucēja neskaitāmajiem zvejniekiem nemierīgi sagrozīties baznīcas solos.
- Taču šodien es negrasos runāt tikai par troksni, piesārņojumu vai nozvejas samazināšanos, ne ari par līča izlaupīšanu. Šīs pasaulīgās lietas ir mēra kompetencē, ja vien viņš par tām ieinteresētos. - Klejs pētījoši pavēras pilsētas mērā. Bads ievēroja, ka Ficdžeralds neveikli pasmaidīja un ar roku pieglauda kuplās ūsas.
- Man rup šīs mantas meklēšanas garīgais aspekts. - Klejs nokāpa no kanceles. - Bībelē par to ir teikts ļoti skaidri. Tieksme pēc zelta ir ļaunuma sakne. Un tikai nabagie nonāk debesis. Tas teikts nepārprotami un neizraisa strīdus par interpretāciju. To nav patīkami dzirdēt, bet tā ir. Un kad bagātais gribēja sekot Jēzum, Viņš teica, ka vispirms lai šis cilvēks atdod citiem savas bagātības. Taču virs to nespēja. Atcerieties l.ācaru, ubagu, kurš mira pie bagātnieka mājas vārtiem un nonāca Ābrahama azotē? Bagātais virs, kurš dzīvoja aiz vārtiem, nonāca ellē un lūdzas pēc lāsītes ūdens, lai veldzētu savu izkaltušo mēli. Taču viņš to nesaņema. Jēzus to pateicis ļoti skaidri: ViegUiki ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātām iekļūt Dieva valstībā.
Mācītājs uz bridi apklusa un paskatījās apkārt.
- Iespējams, jums allaž šķitis, ka tās ir citu problēmas, ne jūsējās. Galu galā lielākā daļa šis pilsētas iedzīvotāju nav bagāti. Taču šī apslēptās mantas meklēšana visu mainījusi. Vai jūs, kaut jel viens no jums, ir aizdomājies, kas notiks ar mūsu pilsētu, ja viņiem izdosies to mantu atrast? Ļaujiet teikt, luk, ko. Stormheivena kļūs par iecienītāko tūrisma objektu aiz Disnejlendas. Piestātnes bārs un Friporta pārvērtīsies par spoku pilsētām. Ja jums šķiet, ka tagad nav nozvejas, pagaidiet, kamēr šeit ieradīsies simtiem tūristu kuģu, kas drūzmēsies piekrastes ūdeņos, un krastmalā izaugs viesnīcas un vasaras majas. Un satiksme! Padomājiet par neskaitāmajiem uzņēmējiem un zelta meklētājiem, kas ieradīsies šeit, rakņāsies un rakņāsies gan krastā, gan jūrā. Tie laupīs un mēslos, līdz zeme bus izpostīta un zivju vietas iznicinātas. Protams, daži, kas sēž šajos solos, uz tā rēķina nopelnīs. Bet ar ko jusu liktenis atšķirsies no tā bagātnieka likteņa līdzībā par Lacaru? Bet no pašiem nabagākajiem, tiem, kas pelna iztiku, dodoties jurā, no tiem veiksme novērsīsies. Un viņiem būs tikai divas iespējas: pabalsts vai biļete uz Bostonu.
Kad izskanēja šis divas Stormheivenā visnicinātākās iespējas - sociālie pabalsti un Bostona -, telpu pārņēma drūma murdoņa. Pēkšņi Klejs atslīga pret kanceli un ieķērās tajā.
Un tad viņi atbrīvoja to skarpiju, kura vārds bija Abadons. Abadons, bezdibeņa ķēniņš. Abadons, kas ebreju valodā nozīmē Postītājs. - Mācītājs cieši vērās baznīcēnos. - Ļaujiet jums kaut ko parādīt.
Atkāpies no kanceles, viņš pasniedzās pēc priekšmeta, kas bija apklāts ar lina drānu. Bads paliecās uz priekšu, telpā atskanēja satraukti čuksti. Klejs mirkli vilcinājās un tad noņēma drānu. Atklājās plakans, melns akmens, apmēram divpadsmit reiz astoņpadsmit collas liels. Tā malas bija nodeldētas un apdauzītas. Akmens bija atbalstīts pret senlaicīgu tumša koka kastīti. Plāksnītē bija iecirstas četras rindas - pa- dzisušas, taču atjaunotas ar dzeltenu kritu.
Klejs piegāja pie kanceles un skaļā, trīsošā balsī nolasīja uzrakstu:
Sākuma tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Taču ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.
- Tā nav sagadīšanās, ka akmeni atrada, kad pirmo reizi atklāja Ūdens Aku, un ka tūdaļ pēc tam Aka paņēma savu pirmo upuri. Kopš tā laika šī sātaniska akmens pareģojums allaž piepildījies. Visiem tiem, kas pielūgs zelta un sudraba elkus - vai nu tiešā ceļā, piedaloties izrakumos, vai netiešā, gūstot peļņu no racējiem, - jāatceras, kādā kartībā viss notiks. Sākuma tu melosi: tiekšanās pēc bagātības aptumšos jusu cildenās jūtas. - Mācītājs izslējās. - Omāru cepšanas festivālā pats Melins I lečs man teica, ka apslēptā manta ir vismaz pāris miljonu dolāru vērta. Nav maza summa, pat cilvēkam no Bostonas. Vēlāk es uzzināju, ka patiesā vērtība ir divi miljardi. Divi miljardi. Kādēļ doktors Hečs butu mani tā mānījis? Varu teikt tikai vienu: zelta elki ir vilinoši. Sākumā tu melosi. - Viņš sāka runāt klusāk. - Un, lūk, nākama rindiņa: Nolādēts tu raudāsi. Zeltam līdzi nāk ciešanas. Ja par to šau- bāties, parunājiet ar to cilvēku, kurš zaudēja kājas. Un kas teikts pēdējas pareģojuma rindiņās? lāču ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. - Kleja iekritušās acis cieši vērās auditorijā. - Šodien daudzi no jums grib pacelt akmeni, ta sakot, lai piekļūtu zelta elkam, kas zem tā paslēpts. To pašu gribēja arī Saimons Raters pirms divsimt gadiem. Vai atceraties, kas notika ar Rateru?
Klejs atgriezās kancelē.
- Vakar Akā bojā gāja cilvēks. Es ar šo cilvēku runāju mazāk nekā pirms nedēļas. Viņš pat necentās noliegt, ka alkst pēc zelta. Patiesību sakot, viņam pietika nekaunības ar to lielīties. Es neesmu Māte Terēzei, viņš man teica. Nu šis cilvēks ir miris. Miris visbriesmīgākajā veidā - dzīvību no viņa burtiski izspieda milzīgs akmens. Taču ļaunākais ir tas, ka tev jāmirst. Stāv rakstīts: Un tiešām, es saku, tam sava alga nezudīs.
Klejs apklusa, lai atgulu elpu. Bads pavērās uz draudzes locekļiem. Zvejnieki sačukstējās. Klēra bija novērsusies no mācītāja un pētīja savas klēpī saliktās rokas. Tad Klejs turpināja.
- Un kā tad ar pārējiem, kas miruši, sakropļoti vai bankrotējuši tās nolādētās apslēptās mantas dēļ? Tas ir sātana iemiesojums. Un visiem, kas tieši vai netieši gūst peļņu no tā, jāapzinās, ka nāksies par to samaksāt. Redziet, tai pēdējā dienā nebūs svarīgi, - ir atrastas tās bagātības vai nav. Jau pali to meklēšana ir grēks, kas nav patīkams Dievam. Jo tālāk Stormheivena dodas pa šo grēka ceļu, jo bargāk nāksies par to samaksāt. Tiks izpostīta iespēja nopelnīt iztiku, liks izpostīta iespēja zvejot. Tiks izpostītas jūsu dzīves. - Mācītājs nokremšļojās. - Gadiem nav apklusušas runas par Skrandu salas un Ūdens Akas lāstu. Tagad daudzi par to pat domāt negrib. Viņi teiks, ka tikai mazizglītoti laji tic tādiem māņiem. - Viņš norādīja uz akmeni. - Pasakiet to Saimonam Rateram! Pasakiet to Ecēhiēlam Harisam! Pasakiet to Džonam Hečam.