Klejs turpināja gandrīz čukstus.
- Uz šīs salas notikušas dīvainas lietas. Un viņi par tām jums nestāsta. Aparatūra savādā kārtā nedarbojas. Neizskaidrojamu notikumu dēļ nākas atkāpties no ieplānotā grafika. Pirms dažām dienām salā tika atrakts masu kaps. Kaps, kurā pa roku galam samesti pirātu kauli. Astoņdesmit, varbūt pat simts cilvēki. Vardarbības pazīmju nav. Neviens nezina, kādēļ viņi miruši. Tad tas zvērs, kas izkāpj no tā bezdibeņa, ar tiem karos un tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs tā lielā pilsāta ielā. Kādēļ miruši šie cilvēki? - pēkšņi nodār- dināja Klejs. - Tas bija Dieva pirksts. Jo, vai jūs zināt, kas tika atrasts līdzās mirušajiem?
Telpā iestājās tik dziļš klusums, ka Bads dzirdēja, kā pret baznīcas logu sitas koku zari.
- Zelts, - Klejs aizsmacis nočukstēja.
32
Tā kā Hečs bija oficiālais Skrandu salas ārsls, viņam nācās nodarboties ar birokrātiskajām formalitātēm, kas bija saistītas ar Vopnera nāvi. Atstādams savā vietā diplomētu medmāsu no piekrastes mazpilsētiņas, viņš aizslēdza lielo māju Oušenleinā un brauca uz Mečiasportu, kur nācās atbildēt uz izmeklētāju jautājumiem. Nākamajā rītā viņš devās uz Ban- goru. Pēc visu papīru kalnu aizpildīšanas viņš Stormheive- nā atgriezās tikai pēc trim darbadienām.
Tajā pašā pēcpusdienā viņš devās uz salu un drīz vien pārliecinājās, ka pieņēmis pareizu lēmumu, neprotestējot pret Naidelmana centieniem turpināt operāciju. Lai gan kapteinis pēdējās dienās bija licis komandai sUri strādāt, pūles - un pilnīgi jaunu drošības līdzekļu izmantošana pēc Vopnera nāves -, šķiet, bija izklīdinājusi nomāktību. Un tomēr, - Aka turpināja vākt nodevas: jau pirmajā dienā pie Heča palīdzību meklēja pusducis viegli ievainotu viru. Papildus tam medmāsa ziņoja par trim saslimšanas gadījumiem - diezgan daudz, ja ņem vēra, ka patlaban salā atradās uz pusi mazāk cilvēku nekā pirms tam. Viens pacients žēlojās par apātiju un nelabumu, otrs saķēris bakteriālu infekciju, par kuru Hečs bija lasījis, taču savām acīm līdz šim netika redzējis. Trešajam izrādījās vienkārša nespecifiska vīrusu infekcija - nekā
nopietna, taču vīru mocīja pamatīgs drudzis. Vismaz šim cilvēkam Naidelmans nevarēs pārmest simulēšanu, I lečs nodomāja, noņemot asins paraugu, lai vēlāk uz "Cerbera" uztaisītu analīzes.
Nākamajā dienā agri no rīta viņš pa taciņu devās uz Ūdens Aku. Darbi ritēja neprātīgā tempā - pat Bontjērai, kas tanī bridi izlēca no Akas ar lāzera attalumu mērītāju rokā, pietika laika tikai vieglam galvas mājienam un smaidam. Taču padarīts bija apbrīnojami daudz. Kāpnes tagad no visām pusēm ieskāva statīvs, un vienā pusē bija uzstādīts lifts, ar ko ātri nolaisties dziļumā. Tehniķis pastāstīja, ka zondēšana un Akas uzmērīšana jau gandrīz pabeigta. Naidelmans nekur nebija atrodams, taču tehniķis teica, ka pēdējo trīs dienu laikā kapteinis vispār nav gulējis, ieslēdzies Ortankā un no turienes vadījis visus darbus.
Hečs atskārta, ka sācis prātot, ko kapteinis darīs tālāk. Nebija nekāds brīnums, ka viņš pēc Vopnera nāves tik ļoti nodevies darbam. Bet visi paredzamie darbi jau bija gandrīz pabeigti: kāpnes gatavas, Aka kartēta. Atliks tikai nolaisties Akā un rakt - ārkārtīgi piesardzīgi - un meklēt zeltu.
Hečs brīdi stāvēja klusēdams un prātodams par zeltu un to, ko darīs ar savu daļu. Miljards dolāru bija milzīga summa. Iespējams, nevajadzētu visu naudu ieguldīt Džonija Heča fondā. Būs grūti šķirties no tādas summas. Turklāt būtu brīnišķīgi iegādāties jaunu kuģīti, ko noenkurot Linnā. Viņš domās iztēlojās pārdošanai izlikto brīnišķīgo savrupo mājiņu Bretlstrītā - netālu no slimnīcas. Nedrīkst aizmirst, ka reiz. viņam bus pašam savi bērni. Vai bija taisnīgi atņemt viņiem tiesības uz tik bagātīgu mantojumu? Jo vairāk Hečs par to domāja, jo pareizāk šķita paturēt kādus piecus miljonus personīgai lietošanai. Varbūt desmit, lai apaļš cipars. Neviens neuzdrošināsies iebilst.
Viņš vel kādu brīdi lūkojās Akā un prātoja, vai tumšajā dzelmē patlaban strādā ari viņa senais draugs Donijs Truits. Tad Hečs pagriezās un devās atpakaļ.
Iegājis Pirmajā salā, Hečs ieraudzīja Magnusenu, kas, cieši sakniebusi lupas, sēdēja pie datora un veikli klabinaja tasta- turu. Saldējuma iesaiņojuma papīri un salauztās plates bija pazudušas, bet neskaitāmās iekārtas un aparāti ar daudzkrāsaino kabeļu kumšķiem sarindoti stingrā kārtībā. Bija likvidētas visas Vopnera pēdas. Paskatoties apkārt, Heču pēkšņi pārņēma neizprotama sajūta, ka steidzīgā telpas tīrīšana bija visīstākā necieņas izrādīšana pret mirušo programmētāju. Magnusena, kā allaž, turpināja strādāt un par Heču nelikās ne zinis.
Viņš kādu minūti stāvēja un skatījās.
- Atvainojiet! - viņš beidzot nobrēca un sajuta neiedomājamu apmierinājumu, kad inženiere krēslā salēcās. - Es gribēju paņemt pilnu Makalana žurnāla atšifrējumu, - Hečs paskaidroja, kad Magnusena pārstāja rakstīt, pagriezās un ziņkārīgi vērās ienācējā.
- Protams, - viņa rami atbildēja. Un gaidīja.
- Tātad?
- Kur tas ir? - viņa noprasīja.
Hečs nesaprata, kas notiek.
- Kas? - viņš pārjautāja.
Hečam šķita, ka inženieres sejā parādās triumfējoša izteiksme, bet jau pēc mirkļa to atkal klāja vienaldzības maska.
- jūs gribat teikt, ka jums nav kapteiņa atļaujas?
Pārsteigums Heča seja bija pietiekami izsmeļoša atbilde.
- jauni noteikumi, - Magnusena paskaidroja. - Tiek uzglabāta tikai viena atšifrētā žurnāla izdruka, kuru drīkst dabūt tikai tad, ja saņemta rakstiska kapteiņa atļauja.
Hečs uzreiz neattapa, ko atbildēt.
- Doktore Magnusena, - viņš iesāka, cik mierīgi vien spēdams, - uz mani šie noteikumi neattiecas.
- Kapteinis par izņēmumiem neko nav teicis.
Ne vārda neteicis, Hečs piegāja pie telefona. Uzgriezis Ortanka numuru, viņš palūdza pasaukt kapteini.
- Melin! - stingrā balsī iesaucās Naidelmans. - Jau gribēju doties pie jums, lai uzzinātu, kā veicās kontinentā.
- Kaptein, esmu Pirmajā salā kopā ar doktori Magnuse- nu. Kādēļ viņa apgalvo, ka man, lai saņemtu Makalana žurnālu, vajadzīga jūsu atļauja?
- Formalitāte drošības nolūkos, - atbildēja Naidelmans. - Lai būtu skaidri zināms, kas to izmantojis. Mēs taču ar jums runājām par šādu nepieciešamību. Neuztveriet to personīgi.
- Baidos, ka es to tomēr uztveru personīgi.
- Melin, pat es parakstos, kad ņemu žurnāla tekstu! Tā mēs aizstāvam gan jūsu, gan "Talasas" intereses. Ja tagad padosiet klausuli Sandrai, es paskaidrošu, ka jums ir tiesības apskatīt žurnālu.
Hečs tā ari izdarīja, un Magnusena kadu brīdi klusējot klausījās telefonā. Drīz vien viņa, ne vārda neteikdama, nolika klausuli, izņēma no atvilktnes dzeltenu veidlapu un aizpildīja to.
- Šo iedosiet dežurējošajam noliktavas sargam, - inženiere noteica. - Pēc tam jūs reģistrācijas grāmatā ierakstīsiet savu vardu, datumu un laiku, kā ari parakstīsieties.