- Kādu palīdzību?
Renkins piemiedza aci.
- Mātes Dabas palīdzību. Pēdējie tomogrāfiskās skenēša- nas dati liecina, ka lielākā daļa Akas jau bija gatava, kad šeit ieradās pirāti. Tas ir, dabiski izveidota. Kā milzīga vertikāla plaisa pamatiezi. Iespējams, tieši tādēļ Okems arī izvēlējās šo salu.
- Neesmu pārliecināts, ka saprotu.
- Metamorfajā iezi, kas veido salas pamatni, ir neskaitāmās novirzes un pārbides.
- Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka neko nesaprotu! - iesaucās Hečs.
- Es runāju par plātņu nobīdēm tieši zem salas. Plātnes kaut kādā dīvainā veidā atvirzījušās viena no otras.
- Tātad zem zemes ir caurumi?
Renkins palocīja galvu.
- Milzīgi daudz. Visdažādāko formu atklātas plaisas un lūzumi. Musu draugs Makalans tos tikai paplašinājis un pilnveidojis. Taču vienu es vēl nespēju saprast: kādēļ tās plaisas ir tikai šeit, zem salas. Parasti tādas nobīdes ir redzamas plašāka apmērā. Bet šeit tās ir tikai zem Skrandu salas.
Viņu sarunu pārtrauca Naidelmans, kas ienāca mājiņā. Viņš pēc kārtas paskatījās uz klātesošajiem, un sejā uz mirkli atplauka smaids, kas tūdaļ atkal pazuda.
- Tātad, Melin, vai Sandra jums iedeva atļauju?
- Jā, paldies, - atbildēja Hečs.
Naidelmans pievērsās Renkinam.
- Manis dēļ nav vēris atrauties no tiešajiem pienākumiem.
- Es tikai palīdzēju Sendžonam saprast trīsdimensiju modeli, - paskaidroja Renkins.
llečs skatījas no viena uz otru. Bezrūpīgais ģeologs pēkšņi šķita atturīgs, saspringts, satraukts. Vai starp šiem diviem kaut kas būlu noticis? viņš prātoja. Tad Hečs atskārta, ka Naidelmans dīvaini uz viņiem skalās. Ari viņu pārņēma tikko pārvarama vēlme attaisnoties, paskaidrot, ar ko viņi šeit nodarbojas.
- Saprotu, - teica Naidelmans. - Tādā gadījuma man ir labas ziņas. Tīklā ievietoti pēdējie uzmērījumu dali.
- Lieliski, - Renkins atbildēja un nospieda vēl dažus taustiņus. - Saņēmu. Un tagad savietošu tos ar pārējiem.
Hečs ekrana redzēja, kā diagrammu papildina nelieli līniju segmenti. Pēc pāris sekundēm lejupielāde bija pabeigta. Attēls lielā mērā bija tāds pats kā iepriekš, tikai mazliet vairāk samudžināts.
Sendžons, skatīdamies ekrānā pāri ģeologa plecam, dziļi nopūtās. Renkins uzsita pa dažiem taustiņiem, un modelis saka rotēt ap vertikālo asi.
- Atstāj tikai pašas senākās struktūras, - Sendžons teica.
Renkins atkal nospieda vairākus tastatūras taustiņus, un
neskaitāmas sīkās līnijas pazuda. Tagad llečs redzēja tikai pašas centrālās Akas attēlu.
- Tatad ūdens lamatas pievienotas vairāk uz beigām, - Naidelmans secināja. - Nekā tāda, ko mēs nebutu zinājuši līdz šim.
- Vai redzi kādas līdzības ar citiem Makalana projektiem? - noprasīja Renkins. - Vai kaut ko tādu, kas atgādina lamatas?
Sendžons papurināja galvu.
- Esi tik laipns, novāc visu, izņemot koka sijas.
Daži nospiesti taustiņi, un melnajā ekrānā parādījās savāds skeletam līdzīgs karkass. Vēsturnieks spēji ievilka gaisu.
- Kas tad nu? - aši reaģēja Naidelmans.
Pēc īsas pauzes Sendžons pašūpoja galvu.
- Nezinu. - Viņš norādīja uz diviem punktiem ekrānā, kur krustojās vairākas līnijas. - Šajos savienojumos ir kaut kas pazīstams, tikai neesmu īsti pārliecināts, kas.
Kādu bridi viņi klusēdami puslokā stāvēja ap datora monitoru.
- Varbūt tas ir bezjēdzīgi, - Sendžons turpināja. - Tas ir, kādas gan paralēles ar citiem Makalana darbiem mēs te gribam atrast? Kādas vēl būves ir desmit pēdas platas un vairak nekā simt četrdesmit pēdas augstas?
- Slipais Pizas tornis? - Hečs minēja.
- Pag! - pēkšņi iesaucās Sendžons. Viņš vēl uzmanīgāk sāka pētīt zīmējumu. - Paskatieties uz šim simetriskajām līnijām kreisajā pusē, šeit un šeit. Un uz šiem lokiem, kas atrodas viens zem otra. Es teiktu, ka tās ir transversālās arkas. - Vēsturnieks pagriezās pret Naidelmanu. - Vai jūs zinājāt, ka Aka vidū kļūst šaurāka?
Kapteinis palocīja galvu.
- No divpadsmit pēdām uz apmēram deviņām septiņdesmit pēdu dziļumā.
Vēsturnieks sāka ar pirkstu bakstīt zīmējumā, cenšoties savienot dažādus punktus.
- Jā, - viņš nočukstēja. - Tas droši vien ir apvērstas kolonnas gals. Bet tā, visticamāk, ir iekšējā kontrforsa pamatne. Bet šī arka, lūk, šeit, koncentrē masu vienā punktā. Atšķirībā no parastas arkas.
- Vai jus, lūdzu, nepaskaidrotu, ko ar to gribat teikt? - jautāja Naidelmans. Balss bija mierīga, taču kapteiņa acīs Hečs manīja ieinteresētības dzirkstelītes.
Sendžons par soli atkāpās no monitora. Viņa sejā jautās izbrīns.
- Jā, viss sakrīt. Dziļa un šaura kā… un Makalans galu galā bija arī reliģisku celtņu autors… - vēsturnieks apklusa, nepabeidzis teikumu.
- Kas tad ir? - Naidelmans nošņāca.
Sendžons pievērsa savas lielās skumjās acis Renkinam.
- Pagriez zīmējumu ap Y asi par simt astoņdesmit grādiem.
Renkins paklausīja, un diagramma ekrānā apgriezās otrādi. Tagad Ūdens Aka ekrānā atradās ar kājām gaisā un tās sarkanās aprises mirguļoja. Pēkšņi kapteinis dziļi ievilka elpu.
- Mans dievs, - viņš izdvesa. - Tā taču ir katedrāle!
Vēsturnieks palocīja galvu un triumfējoši pasmaidīja.
- Makalans radīja to, ko vislabāk prata. Ūdens Aka nav nekas cits kā smaile. Sasodīts! Katedrāles torņa smaile, kas apgriezta kājām gaisā.
33
Bēniņi lielā mērā izskatījās lādi paši, kā Hečs bija ielāgojis: pārblīvēti ar grabažām, ko ģimene gadu desmitos iekrājusi. Pa mansarda logu iekšā plūda pēcpusdienas saules gaisma, kas starp tumšo mēbeļu kaudzēm, vecajiem skapjiem un gultas rāmjiem, pakaramajiem, cepuru kastēm un krēslu stalažām tūdaļ kļuva blāva. Kad I lečs spēra kaju uz pēdējā apdilušā pakāpiena, karstums, putekļi un naftalīna bumbiņu smārds spēji kā asa žilete atsauca atmiņā ainu no bērnības - kā viņi ar brāli spēlēja paslēpes, bet pa jumtu skaļi grabinājās lietus.
Hečs dziļi ievilka elpu un uzmanīgi, baidīdamies kaut ko apgāzt vai radīt pārāk lielu troksni, virzījās tālāk. Nez kādēļ šī atmiņu noliktava šķita kā svētvieta, un viņš jutās kā laupītājs, kas ielauzies svētnīcā.
Tagad, kad Akas kartēšana bija pabeigta, bet apdrošināšanas aģents gaidāms tikai pēcpusdienā, Naidelmanam ne- -fcas cits neatlika kā uz atlikušo dienu apturēt visus darbus. Melins izmantoja iespeju, lai atgrieztos mājās iekost un šo to izpētīt. Viņš atcerējās lielo ilustrēto grāmatu "Eiropas izcilākās katedrāles", kas reiz bija piederējusi viņa tantei. Ja paveiksies, tā atradīsies starp grāmatu kaudzēm, ko māte rūpīgi sakrāvusi bēniņos. Hečs vēlējās pats atrast dziļāku izskaidrojumu Sendžona atklājumam.
Virzīdamies dziļāk grabažu ņudzeklī, Hečs tik tikko nesaskrāpētās pret apdriskātu biljarda galdu un gandrīz apgāza mūžsenu gramofonu Victrola, kas nedroši balansēja uz kastēm ar septiņdesmit astotā gada ierakstiem. Viņš uzmanīgi pārvietoja gramofonu un tad nopētīja vecas, tik ļoti nolietotas plates, ka tikko bija izlasāmi uzraksti: Puttin' On the Ritz, The Varsiti/ Drag, Let's Misbehave, Bings Krosbijs un the An- dreios Sisters, kas visu laiku atkārto frāzi ls You ls Or Is You Ain't My Babym . Hečs atcerējās, kā tēvs uzstāja, lai vasaras vakaros tiktu spēlēta šī antīkā kaste, un aizsmakušās balsis pilnīgi neiederīgos dziesmu un deju ritmos plūda pagalmā un lejup pa oļiem klāto krastmalu.