Blāvajā bēniņu gaismā Hečs saskatīja lielo kļavas koka gultas galvgali, kas bija atbalstīts pret sienu tālākajā stūrī. To viņa vecvectēvs dāvinājis vecvecmāmiņai kāzu dienā. Interesanta dāvana, Hečs klusībā nodomāja.
Protams, līdzās gultas galvgalim atradās senlaicīgs skapis, bet aiz ta - kastes ar grāmatām - tikpat kārtīgās kaudzēs kā toreiz, kad viņi ar Džoniju, izpildot mātes pavēlēs, tās bija nesuši uz bēniņiem.
Hečs piegāja pie skapja un mēģināja to pastumt malā. Tas pabīdījās par kādu collu vai mazliet vairāk. Viņš atkāpās un novērtēja šo derdzīgo, smago, nestabilo Viktorijas laikmeta mēbeli, kas saglabājusies no vectēva laikiem. Tad Ilečs atspērās un ar plecu pagrūda skapi vairākas collas tālāk, un tas saka nedroši svārstīties. Ņemot vērā, ka daudzajos gados koks pamatīgi izžuvis, tas tomēr bija sasodīti smags. Varbūt skapi palikušas kādas mantas. Hečs nopūtās un notrauca sviedrus no pieres.
Skapja augšējās durvis bija pavērtas, atklājot tukšus, putekļiem klātus plauktus. Hečs atklāja, ka ari atvilktnes ir tukšas. Izņemot pašu apakšējo - tajā atradās vecs, saplīsis un izbalējis teniskrekls ar uzrakstu Led Zeppelin. To viņam bija nopirkusi Klēra, kad klase izbrauca zaļumos. Hečs bridi paturēja kreklu rokā - atcerējās dienu, kad Klēra to viņam uzdāvināja. Tagad tā bija parasta divdesmit gadus veca lupata. Hečs nolika to malā. Klēra bija atradusi - vai pazaudējusi - savas dzīves laimi; atbilde atkarīga no tā, kam jautāt.
Vēl viens mēģinājums. Hečs ieķērās skapī un uzsāka cīņu, šūpodams to uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi smagnējā mēbele padevās un bīstami sasvēras. Viņš palēca sānis, un skapis ar milzīgu troksni sabruka uz grīdas. Hečs pietrausās kājās - viņu apņēma biezs putekļu mākonis. Tad viņš, nepacietīgi vēcinādamies ar roku, lai izgaiņātu putekļus, ziņkāres dzīts, pieliecās.
Skapja aizmugurējā siena bija salūzusi divās vietās. Pa šauro spraugu Hečs varēja saskatīt izgriezumus no avīzēm un lappuses, ko klāja nelīdzenas sīkas rokraksta rindas. Lappušu malas salīdzinājumā ar veco sarkankoku šķita plānas un trauslas.
34
Izstieptais okera krāsas zemesrags, ko sauca par Ugunsgal- vu, atradās uz dienvidiem no pilsētas un atgādināja mezglainu milža pirkstu. Tālākajā raga galā kokiem un zālēm klāto klinšu nogāzes sasniedza tā saukto Pīkstuļu līci. Šo nosaukumu līcis ieguvis no neskaitāmajiem divvāku gliemjiem, kas berzējas viens pret otru caurspīdīgajos viļņos. Meža taciņas un ieplakas bākas ēnā mēdza saukt par Pīkstuļu gravu. Stormheivenas vidusskolas audzēkņiem šī grava kalpoja arī par mīlētāju taku, kur ne viens vien bija zaudējis nevainību.
Pirms apmēram divdesmit gadiem arī Melins llečs bija viens no tiem neveiklajiem nevainīgajiem zēniem. Nu viņš atkal soļoja pa šīm meža taciņām un nesaprata, kāds impulss mudinājis viņu turp doties. Hečs zināja, kurš aprakstījis tās lapas, ko viņš atrada skapī. Tas bija vectēva rokraksts. Nespēdams sevi piespiest uzreiz ķerties pie lasīšanas, viņš nolēma iziet pastaigāties pa krastmalu, taču kajas pašas aizveda ārpus pilsētas - apkārt Melnās Slēdzenes fortam uz bāku un Pīkstuļu līci.
Viņš izgāja uz grambainas taciņas - šauru melnu svītriņu, kas vijās cauri biezajai zālei. Pēc dažiem jardiem tā noveda nelielā klajumā. No trim pusēm to ieskāva stāvās Uguns- galvas nogāzes, ko klāja sūnas un ložņaugi. Ceturtā puse bija tik biezi apaugusi ar lapu kokiem, ka jūru nevarēja saskatīt, lai gan klusā divvaku gliemju sačukstēšanās viļņos lika saprast, ka tā ir tuvu. Pa diagonāli cauri lapotnei spiedās cauri blāvi saules stari, kas apspīdēja robotos zāles stiebrus. Par spīli drūmajam noskaņojumam Hečs pasmaidīja - prātā ne lūgtas, ne aicinātas ienāca Emīlijas Dikinsones"13 dzejas rindas:
Krīt gaismas stars slipi Pēc pusdienas ziemā - Un nospiež sirdi Kā meldijas Dieva namā.
Tā veroties noslēgtajā klajumā, atgriežas atmiņas. Par kādu nervoziem, slepeniem glāstiem un aprautām elsām piepildītu maija pecpusdienu. Eksotiskā sajuta, ka tiek izbaudīts kaut kas jauns, ka viņš uzdrošinājies iekļūt pieaugušo teritorijā, reibināja. Hečs aizgaiņāja šīs domas - viņš jutās pārsteigts, ka tik sens notikums vēl joprojām spēj tā uzbudināt. Tas nolika sešus mēnešus pirms tam, kad māte sakravāja mantas un viņi devās uz Bostonu. Klēra vairak nekā jebkurš cits saprata viņa noskaņojumu; visu to smagumu, kas bija ienācis viņas dzīvē kopā ar Melinu Heču - zēnu, kurš zaudējis lielāko daļu savas ģimenes.
Nespēju noticēt, ka te viss ir tāpat kā toreiz, nodomaja Hečs. Acīs iekrita samīcīta alus kārba zem akmens - vēl joprojām vecajā vietā un, šķiet, tiek izmantota tādiem pašiem mērķiem.
I lečs apsēdās smaržīgajā zālē. Šajā brīnišķīgajā vasaras nogales pēcpusdienā šī pļaviņa piederēja tikai viņam vienam.
Diemžēl ne, ne tikai viņam. Hečs saklausīja, ka uz taciņas aiz muguras kaut kas iečabas. Viņš pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja Klēru.
Pamanījusi 1 lecu, viņa sastinga un pēc tam tumši pietvīka. Mugura viņai bija vasarīga apdrukāta katūna kleita ar dziļu izgriezumu mugurpusē, garie zeltainie mati sapili franču bize, kas sniedzās pāri vasarraibumiem klatajai mugurai. Mirkli vilcinājusies, viņa apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.
- Sveika velreiz, - noteica Hečs, pielecis kājās. - Jauka dieniņa, kā radīta, lai saskrietos ar tevi.
Hečs centās runāt viegli un bezrūpīgi. Prātojot - paspiest sievietei roku vai noskūpstīt uz vaiga -, viņš palaida garam izdevīgo bridi gan vienam, gan otram.
Klēra tikko jaušami pasmaidīja un palocīja galvu.
- Ka vakariņas? - viņš jautāja, jautājums šķita bezjēdzīgi muļķīgs, tiklīdz bija ticis pār lūpām.
- Paldies, jaukas.
Iestājās neveikls klusums.
- Piedod, - Klēra iesāka, - es droši vien tevi iztraucēju. - Un pagriezās, lai dotos prom.
- Pagaidi! - Hečs iesaucās skaļāk neka bija gribējis. - I'as ir, tev nav obligāti jāiet prom. Es vienkārši pastaigājos. Turklāt es gribēju satikties.
Klēra nervozi paskatījās apkārt.
- Tu taču zini, ka šī ir mazpilsēta. Ja kāds uzies mūs šeit, nodomās…
- Neviens mūs te neatradīs, - 1 Iečs iebilda. - Šī taču ir Pīkstuļu grava, atceries?
Viņš atkal apsēdās un uzsita ar plaukstu pa zemi līdzās sev. Klēra panāca tuvāk un noglauda kleitu tikpat bikli ka sendienās.
- Savādi, ka satiekamies tieši šeit, nevis kaut kur citur, - piebilda Hečs.
Klēra palocīja galvu.
- Atceros, kā tu reiz sakāri uz ausim ozola lapas un stāvēji uz tā akmens, skaitīdams "Likīda" tekstu'"4 .
Hečs karoja atgādināt arī ko citu, ko atcerējās viņš.
- Bet tagad esmu vecs kaulu lauzējs, kas pa labi un pa kreisi bārsta medicīniskas metaforas un dzeju fragmentus.
- Cik tad pagājis? Divdesmit pieci gadi? - Klēra jautāja.
- Apmēram. - Viņš mirkli klusēja. - Un ko tu šajā laikā esi darījusi?
- Pabeidzu skolu, plānoju doties uz Orono un iestāties Menas universitātē, taču satiku Vudiju. Apprecējos. Bērnu nav. - Klēra paraustīja plecus, apsēdās uz akmens un apņēma ceļus. - Tas ari viss.