- Bērnu nav? - pārjautāja Hečs. Jau vidusskola Klēra bija runājusi, ka vēlas bērnus.
- Nē, - viņa lietišķi atteica. - Zema spermatozoīdu koncentrācija.
Iestājās klusums. Un tad I lečs - sev par šausmām un kāda neizprotama iemesla deļ - juta, ka viņā šīs sarunas neprognozējamā virzība rada dīvainu līksmību. Viņš nevilšus iespurdzās un izplūda smieklos - smējās tik ilgi, kamēr sāka sāpēt vēders un acīs sariesās asaras. Arī Klēra smējās tikpat aizrautīgi.
- Ak dievs, - Klēra iesaucās, slaucīdama asaras, - cik jauki tā vienkārši izsmieties! īpaši par to. Melin, tu pat iedomāties nevari, cik stingri šī tēma aizliegta manās mājas. Zema spermatozoīdu koncentrācija. - Un abi atkal saka smieties.
Kad smiekli apsīka, šķita, ka izzuduši pagājušie gadi un neveiklība. Hečs izstāstīja Klerai par medicīnas skolā pavadīto laiku, par šaušalīgajiem izlēcieniem, ko viņš atļāvies cilvēka anatomijas lekcijās, par piedzīvojumiem Surinamā un Sjerraleone. Viņa savukārt pavēstīja, kāds liktenis sagaidījis viņu kopīgos draugus. Gandrīz visi viņi devušies uz Ban- goru, Portlendu vai Mančestru.
Beidzot Klēra apklusa.
- Man jāatzīstas, Melin, - viņa teica. - Musu likšanās nav neja uša.
Hečs palocīja galvu.
- Ieraudzīju, ka tu paej garam Melnās Slēdzenes fortam, un… nu, iedomājos, ka zinu, uz kurieni tu dodies.
- Izrādījās, ka tiešam zini.
Klēra pievērsās I lečam.
- Gribēju atvainoties. Tas ir, gribēju pateikl, ka es par tavu darbošanos šeit nedomāju tāpat kā Vudijs. Es zinu, ka tu to nedari naudas dēļ, un gribēju, lai tu to uzzini no manis. Ceru, ka jums veiksies.
- Nevajag atvainoties. - Hečs uz brīdi apklusa. - Paslasti, kādēļ tu apprecējies ar viņu!
Klēra nopūtās un novērsa skatienu.
- Vai vajag?
- Noteikti.
- Ak, Melin, es biju tik… Pat nezinu. Tu aizbrauci un neuzrakstīji man nevienu vēstulīti. Ne, ne, - viņa steigšus turpināja, - es nevainoju tevi. Zinu, ka mēs šķīrāmies vēl krietni pirms tam, kad tu aizbrauci.
- Tieši tā. Un sāki satikties ar Ričardu Mouiju, futbola zvaigzni. Kā tad klājas vecajam Dikam?
- Nezinu. Trīs nedējas pēc tavas aizbraukšanas no Storm- heivenas es pārstāju ar viņu tikties, turklāt viņš man nekad nav īsti paticis. Es ļoti dusmojos uz tevi. Tevi bija kaut kas tāds, ko tu man nekad neatklāji, ko slēpi no manis. Tu pa- meti Stormheivenu vēl ilgi pirms īstās aizbraukšanas, ja saproti, ko es ar to domāju. Es to tikai vēlāk sapratu. - Klēra paraustīja plecus. - Joprojām cerēju, ka tu atgriezīsies pie manis. Un tad kādu dienu jūs ar māti aizbraucāt.
- Jā. Uz Bostonu. Domāju, biju visai nomākts bērns.
- Tu aizbrauci, bet pārējie Stormheivenas puiši taču palika. Ak dievs, cik viņi bija garlaicīgi! Es biju cieši nolēmusi mācīties koledžā. Un tad ieradās jaunais mācītājs. Viņš bija bijis Vudstokā105 , tūkstoš deviņsimt sešdesmit astotaja izjutis asaru gāzi Čikāgā1116 . Viņš šķita tik dedzīgs un godīgs! Viņš mantoja miljonus, tu jau zini - margarīns -, taču izdalīja nabagiem pēdējo peniju. Melin, kaut tu viņu toreiz butu pazinis! Viņš bija pilnīgi citāds. Pilns apņēmības sasniegt augstus mērķus. Cilvēks, kurš paliesi tic, ka var mainīt pasauli. Tik dedzīgs! Pal iedomāties nevarēju, ka tāds cilvēks varētu ieinteresēties par mani. Zini, ar mani viņš nekad nerunāja par Dievu. Viņš vienkārši centās dzīvot atbilstoši Viņa piemēram. Vēl joprojām atceros, kā Vudijs pardzivoja, ka viņa dēļ neesmu ieguvusi grādu. Viņš uzstāja, lai iestājos koledžā. Viņš ir vienīgais vīrietis manā dzīvē, kurš ne reizi nav melojis, lai cik arī rūgta nebulu patiesība.
- Un kas tad nolika?
Klēra nopūtas un atbalstīja zodu pret ceļiem.
- Pati nezinu. Pa šiem gadiem viņš, šķiet, mazliet sanīcis. Mazpilsētas, Melin, var būt nomācošas, īpaši tādiem cilvēkiem kā Vudijs. Tu taču zini, kā tas ir. Stormheivena ir kā neliela pasaulīte. Te nevienu neinteresē politika, kodolieroču ražošana, bērni, kas cieš badu Biafrā107 . Lūdzos, lai Vudijs brauc prom, taču viņš ir tik stūrgalvīgs! Viņš bija ieradies, lai mainītu šo mazpilsētiņu, un negrasījas braukt prom, kamēr nebūs sasniedzis mērķi. Cilvēki viņu piecieta, visas viņa idejas un mēģinājumus savākt naudu labdarīgiem mērķiem uztvēra ka laika kavēkli. Neviens pat neļaunojās par viņa liberālajiem sprediķiem. Viņu vienkārši ignorēja. Tas bija pats ļaunākais, - viņu pieklājīgi ignorēja. Viņš kļuva arvien… - Klēra iegrima domās. - Nezinu, ka lai to īsti pasaka. Nelokāmāks un stingrāks morāles jautājumos. Pat mājās. Tā arī neiemācījās mierīgāk uztvert notiekošo. Turklāt viņam vispār nav humora izjūtas, kas visu vēl vairāk sarežģīja.
- Nu, pie Menas štata humora vispār ir jāpierod, - ITečs iebilda, cik vien labsirdīgi spēdams.
- Nē, Melin, es to domāju burtiski. Vudijs nekad nesmejas. Viņam nekad nekas nešķiet uzjautrinošs. Viņš to vienkārši neuztver. Nezinu, vai tas tādēļ, ka viņa dzīvē kaut kas gadījies. Mēs par to nerunājam. Iespējams, tieši tādēļ viņš ir tik dedzīgs un nelokāms sava pārliecība. - Klēra mirkli vilcinājās. - Un tagad viņam ir kaut kas, kam ticēt! Krusta karā pret jusu pasākumiem dārgumu meklēšanā viņš saskatījis sev jaunu mērķi. Kaut ko tādu, par ko, viņaprāt, Stormhei- vena sāks uztraukties.
- Starp citu, kādēļ tu pieminēji izrakumus? - jautāja Hečs. - Vai vaina ir izrakumos? Vai viņš zina par mums?
Klēra pagriežas un paskatījās uz Heču.
- Protams, zina. Savulaik viņš pieprasīja godīgu atbildi, un es visu izstāstīju. Nebija jau nekā daudz, ko stāstīt. - Viņa īsi iesmējās.
Dabūji, ko gribēji! domās sevi nobāra Hečs.
- Būtu labāk, ja viņš sāktu meklēt jaunu mērķi. Mēs drīz būsim beiguši.
- T iešām? Ka tu vari būt tik pārliecināts?
- Musu vēsturnieks šorīt naca klajā ar būtisku atklājumu. Viņš uzzināja, ka Makalans, tas puisis, kas projektēja Ūdens Aku, radījis to līdzīgu katedrāles smailei.
Klēra sarauca pieri.
- Smailei? Uz salas nav nevienas smailes.
- Nē, nē, es biju domājis smaili, kas apgriezta kājām gaisā. Ari man tas šķita jocīgi. Taču atliek tikai iedziļināties, un viss nostājas savās vietās. Vēsturnieks man visu izskaidroja. - Bija tik jauki aprunāties. Un l lečs instinktīvi juta, ka Klērai var uzticēt noslēpumus. - Saproti, Sarkanais Neds Okems gribēja, lai šis Makalans uzbūvē kaut ko lādu, kur droši paslēpt bagātības līdz brīdim, kad varēs tām atbraukt pakaļ.
- Kā tad viņš tās dabūtu?
- Pa slepenajām durvīm. Taču Makalans bija izlēmis citādi. Vēlēdamies atriebties par to, ka nolaupīts, viņš konstruēja Aku tā, lai neviens nevarētu piekļūt apslēptajai mantai, pat Sarkanais Neds ne. Arhitekts parūpējās, ka ikviens, kurš mēģinās meklēt bagātības, ies boja. Sarkanais Neds tika nogalināts pirms atgriešanās Skrandu salā, un kopš tā laika Aka izturējusi visus uzbrukumus. Taču mēs izmantojam tehnoloģijas, par kādām Makalans pat sapņot nevarēja. Tagad Aka ir nosusināta, un mes varam precīzi pateikt, kāda tā izskatās. Makalans projektēja baznīcas. Tu taču zini, cik sarežģīta baznīcām ir iekšējā un ārējā balstu struktūra, lai augstās celtnes neapgāztos, vai ne? Makalans vienkārši izmantoja tas pašas konstrukcijas, tikai apgrieztā veidā. Un pēc tam, kad Aka jau bija izbūvēta, slepus likvidēja pašus svarīgākos balstus, un Aka appluda. Nevienam pirātam neradās ne vismazākās aizdomas. Ja Okems atgrieztos, viņam naktos no jauna uzbūvēt dambi, nosprostot tuneļus un, ja nepieciešams, izsūknēt Aku. Tad viņš mēģinātu dabūt apslēptās bagātības, un Aka sabruktu pār viņu. Tās bija lamatas Okemam. Bet mēs, rekonstruējot sākotnējos balstus, varam nostiprināt konstrukciju un mierīgi piekļūt slēptuvei.