- Neticami, - Klēra iesaucās.
- Tieši tā.
- Bet kādēļ tu nemaz par to nepriecājies?
Hečs mirkli vilcinājās.
- Vai tas ir tik acīm redzami? - viņš klusi iesmējās. - Par spīti visam notikušajam, laiku pa laikam mani tomēr pārņem divējādas jūtas. Zelts, alkatība spēj darīt ar cilvēkiem dīvainas lietas. Es neesmu izņēmums. Visu laiku cenšos sev iegalvot, ka daru to tādēļ, lai noskaidrotu, kas notika ar Džoniju.
Biju iecerējis savu daļu ieguldīt viņa piemiņas fondā. Taču šad un tad tomēr aizdomājos, ko varētu iesākt ar tādu naudu.
- Tas ir tikai dabiski, Melin.
- Iespējams. Bet tādēļ jau es nejūtos labāk. Tavs mācītājs izdalīja savu mantojumu nabagiem. - Hečs nopūtās. - Varbūt viņš tiešām pareizi mani novērtējis. Lai vai kā, hdz šim viņš ar savu pretdarbību mums neko ļaunu nav nodarījis.
- Te nu tu kļūdies, - Klēra pievērsās sarunu biedram. - Esi dzirdējis par sprediķi, ko viņš nolasīja pagājušajā svētdienā?
- Šo to.
- Viņš nolasīja fragmentu no Jāņa Parādīšanās grāmatas. Vai zini ari to, ka viņš parādīja Lāstu akmeni?
- Nē, - drūmi atbildēja Hečs.
- Viņš teica, ka apslēptā manta ir divus miljardus dolāru vērta. Ka tu esi melojis, teicis, ka šī vērtība ir daudz mazāka. Vai tu viņam meloji, Melin?
- Es… - Hečs apklusa. Viņš nesaprata, uz ko vairāk dusmojas: uz Kleju vai uz sevi. - Domāju, es gribēju aizstāvēties, jo viņš mani tajā omāru cepšanas festivālā iedzina stūrī. Jā, es mazliet samazināju skaitļus. Negribēju apbruņot viņu ar pārlieku plašu informāciju.
- Bet tagad viņš ir apbruņots. Šogad nozveja ir vēl ma- zāka nekā iepriekš, un zvejnieku prātos viņš sēja aizdomas, ka tas tiešā veidā saistīts ar izrakumiem. Viņam patiešām izdevās sašķelt pilsētniekus. Viņš beidzot, pēc divdesmit gadiem, bija atradis iespeju to izdarīt.
- Klēra, nozveja samazinās katru gadu. Viņi piecdesmit gadus bez jebkādiem ierobežojumiem zvejojuši zivis un ķēruši omārus!
- Tu to zini, un es to zinu. Taču tagad viņiem ir kāds, ko var vainot savās nelaimēs. Melin, viņi plāno kaut kadu protesta akciju.
I lečs paskatījās uz Klēru.
- Neko vairāk nezinu, taču nekad neesmu redzējusi Vu- diju tik enerģisku, vismaz kopš musu kāzu dienas ne. Viss noticis pēdējo paris dienu laika. Viņš sapulcinājis zvejniekus, un viņi ieplānojuši kaut ko pamatīgu.
- Vai vari noskaidrot kaut ko sīkāk?
Klēra klusēdama vērās zemē.
- līs jau tā tev esmu daudz pateikusi, - pēc brīža viņa atbildēja. - Neliec man izspiegot pašas viru.
Piedod, - teica Hečs. - Es nebiju tā domājis. Tu taču saproti, ka tas ir pēdējais, ko es tev lūgtu.
Pēkšņi Klēra saņēma seju plaukstās.
- Tu nesaproti! - viņa iekliedzās. - Ak, Melin, ja vien es varētu… - Sievietes augums sāka raustīties elsās.
Melins maigi uzlika viņas galvu sev uz pleca.
- Piedod, - Klēra nočukstēja. - Uzvedos kā tāds bērns.
- Kuš, kuš, - Melins klusi atbildēja un glāstīja sievietes plecus.
Viņas elsas kļuva klusākas. Hečs ieelpoja Klēras matu aro- mātu - tā smaržo zaļie āboli -, cauri kreklam sajuta viņas miklo elpu. Klēras vaigs maigi pieskārās viņa sejai. Kad Klēra kaut ko nomurmināja, Hečs sajuta, ka viņa lūpai pieskaras karsta asara. Mēle to uztvēra. Kad sieviete pagriezās, viņš atrāvās tikai tik daudz, lai abu lūpas saskartos. Hečs vieglītēm noskūpstīja Klēru - sajuta viņas maigās lūpas un pusatvērto muti. Tad sekoja vēl viens nedrošs skūpsts, tad jau mazliet uzstājīgāks. Un tad viņu mutes pēkšņi saplūda viena ilgā skūpstā, un Klēras pirksti ievijās Heča matos. Savādie viļņu šļaksti, siltums, šķita, iegrima nebūtībā. Vienā mirkli pasaule bija tikai viņi divi vien. Heča sirds vai salēcās, kad, iebāžot mēli sievietes mutē, viņa piezīdās tai. Tagad Klēras pirksti bija ieķērušies vīrišķīgajos plecos un līda zem krekla. 1 lečs reibonī atskarta, ka agrak, jaunībā, viņi nekad nebija skūpstījušies tik kaislīgi. Varbūt mēs vienkārši nezinājām, ka tas jādara? Viņš alkaini paliecās uz. priekšu, ar vienu roku rotaļīgi glāstīja matiņus uz. sievietes kakla, bet otra gluži vai nevilšus slīdēja pāri tērpa izciļņiem, viduklim, padevīgajiem ceļiem. I'ari Klēras lupām izlauzās vaids, un viņas kajas pa- pletās. Hečs sajuta šauro sviedru svītriņu, kas bija izveidojusies zem ceļa. Gaisā jautās ne tikai zaļo ābolu, bet ari mus- kusa aromāts.
Pēkšņi Klēra atrāvās.
- Nē, Melin, - viņa piesmakusi teica, pietrausās kājās un nogludināja kleitu.
- Klēra… - Hečs iesāka un pastiepa roku.
Bet viņa jau bija aizgriezusies.
Hečs nolūkojās, kā sieviete devās prom pa taciņu un teju nekavējoties nozuda zaļajā lapotnē. Viņa sirds auļoja un prātā jaucās kaisle, vainas apziņa un adrenalīns. Dēka ar mācītāja sievu - to Stormheivena nekad nepiedotu. Tik muļķīgi viņš savā dzīvē vel nebija rīkojies. KļUda, viņš bija zaudējis paškontroli… Un tomēr, piecēlies un lēni devies prom pa citu taciņu, Hečs atskārta, ka sakairinālā iztēle atkal un atkal šķetina, kas būtu nolicis, ja Klēra nebutu atrāvusies.
34
Agri no rīta Hečs rikšiem devās uz Galveno nomelni un atvēra Sendžona kabineta durvis. Pārsteigts viņš atskārta, ka Sendžons jau ir tur un nolietotā rakstāmmašīna atbīdīta sānis, bet sev priekšā vēsturnieks atvēris pusduci grāmatu.
- Nedomāju, ka būsiet šeit tik agri, - Hečs teica. - Gribēju atstāt jums zīmīti, palūgt, lai ienākat pie manis medpunktā.
Anglis atslīga krēsla un ar tuklajiem pirkstiem paberzēja nogurušās acis.
- Ja godīgi, ari es gribēju ar jums aprunāties. Esmu atklājis šo to interesantu.
- Es arī.
Un, neteicis ne vārda, Hečs nolika uz galda vairākas mapites ar sadzeltējušām lapām. Atbrīvojis vietu uz sava rakstāmgalda, Sendžons izklāja mapes sev priekšā. Pamazām nogurums viņa sejā izzuda. Paņēmis rokā seno pergamentu, vesturnieks pacēla acis.
- Kur jūs to dabūjāt? - viņš jautāja.
- Bija paslēpts vecā skapi manas mājas bēniņos. Mana vectēva pieraksti par viņa veiktajiem pētījumiem. Uz dažām lapām ieraudzīju pazīstamu rokrakstu. Viņš apslēptās mantas dēļ bija ka apmāts, un tās dēļ arī gāja bojā. Pēc vectēva
nāves mans tēvs lielāko daļu pierakstu sadedzināja, taču šos laikam nebūs atradis.
Sendžons atkal pievērsās dokumentam.
- Pārsteidzoši, - viņš klusi norūca. - Daži no tiem paslīdējuši garām pat mūsu pētniekiem, kas strādāja Archwos de los Indios Seviljā.
- Manas zināšanas spāņu valodā ir pamatīgi ierūsējušas, tādēļ visu pārtulkot nespēju. Taču šis šķita pats interesantākais. - Hečs norādīja uz mapi, uz kuras bija uzrakstīts Arclii- vos de Ui Ciudad de Cddiz■ Tajā bija tumša neskaidra manuskripta fotogrāfija, ko klāja pirkstu nospiedumi.
- Paskatīsimies, - noteica Sendžons un sāka lasīt. - Izraksti no Kadisas tiesas, no 1661. hdz 1700. Astotais mēnesis, sešpadsmitais datums. Hm. Svētās Romas Impērijas imperatora Karolu- sa II - tas ir, Čārlza II - valdīšanas laikā mums nelika mieru pirāti. Tikai 1690. gada Karaliska Jūras Flote - jeb sudraba flote, lai gan Flota de Plata parvadāja ari lielas zelta kravas…