- Piedodiet, ka tā, - Sendžons savilka seju grimasē, kad I lečam, lai saņemtu žurnālu, nācās uzradīt aizpildīto veidlapu. - Es ar prieku jums vienkārši izdrukātu atšifrētā teksta kopiju, taču Strīters viendien visus materiālus, kas saistīti ar šifrēšanu, pārrakstīja uz diskiem. Pēc tam serveros viss tika izdzēsts, rezerves kopijas iznicinātas. Ja es kaut nedaudz vairāk prastu apieties ar datoriem, varētu mēģināt…
Viņu pārtrauca skaļš sauciens no noliktavas tumšajiem dziļumiem. Pēc mirkļa parādījās Bontjēra, kurai vienā rokā bija mape, bet otrā dīvains apaļš priekšmets.
- Divi mani mīļākie vīrieši! - viņa, plati smaidīdama, iesaucās.
Sendžons samulsis apklusa.
- Kā sviežas l'irātvila? - Hečs apjautājās.
- Vies jau gandrīz esam pabeiguši, - Bontjēra atbildēja. - Šorīt pabeigsim darbus pēdējā kvadrātā. Bet, tāpat ka mī- lējoties, izrakumos pats labums ir beigās! Paskatieties, ko mani racēji atrada vakar! - Viņa, turpinādama plati smaidīt, izstiepa rokā dīvaino priekšmetu.
Hečs ieraudzīja komplicētu, šķiet, no bronzas gatavotu priekšmetu, kura ārējā malā bija iegrebti cipari. Centram bija piestiprināti divi metāla stienīši - ka pulksteņa rādītāji.
- Kas tas ir? - viņš jautāja.
- Astrolabs. To izmantoja, kad pēc saules augstuma vajadzēja noteikt ģeogrāfisko platumu. Sarkanā Keda laikos jebkuram jūrniekam lads bija desmit reizes vērtīgāks par zeltu. Taču ari to viņi atstājuši šeit. - Bontjēra ar ikšķi pārvilka metāliskajai virsmai. - Jo vairāk atradumu, jo lielākā mulsumā tas mani dzen.
Pēkšņi netālu atskanēja skaļš kliedziens.
- Kas tas? - nodrebējis jautāja Sendžons.
- Izklausījās pēc sāpju kliedziena, - sprieda Hečs.
- Man šķiet, tas nāca no ģeologu būdas, - Bontjēra norādīja minētajā virzienā.
Visi trīs skriešus metās uz Renkina biroju. Hečam par izbrīnu lācim līdzīgais virs neraustījās agonijā. Viņš sēdēja krēslā un skatījās te datora monitorā, te garā izdrukā un atpakaļ.
- Kas noticis? - Hečs uzsauca.
Pat nepaskatījies uz nācējiem, Renkins izstiepa roku - bri- dinādams, lai viņi klusē. Ģeologs atkal ieskatījās izdruka, un viņa lupas kustējās, it kā kaut ko skaitītu. Tad viņš nolika papīru uz galda.
- Divreiz pārbaudīts no abām pusēm, - viņš teica. - Kļūda nav iespējama.
- Vai tas vīrs kļuvis foum ? - jautāja Bontjēra.
Beidzot Renkins pagriezās pret viņiem.
- Viss pareizi, - viņš satraukts turpināja, - tā tam jābūt. Naidelmans visu laiku pieprasīja, lai es iegūstu datus par to, kas apglabāts Akas dibenā. Kad to beidzot nosusināja, iedomājos, ka visas dīvainības pazudīs. Ko tik neizmēģināju, taču katru reizi ieguvu citādus rezultātus. Līdz pat šim brīdim! Skatieties!
Viņš pasniedza trijotnei izdruku. Tajā bija nesaprotami melni punktiņi un līnijas, kā arī neskaidrs tumšs taisnstūris.
- Kas tas ir? - jautāja I lečs. - Mātes Dabas pirkstu nospiedums?
- Ne, puis. Tā ir dzelzs istaba, varbūt desmit pēdas sānis un piecdesmit pēdas zem attīrītas Akas daļas. Ūdens, šķiet, tur nav iekļuvis. Un es tikko noskaidroju, kas tajā atrodas. Bez visa kā cita tur ir ari piecpadsmit vai varbūt divdesmit tonnu blīva krāsainā metāla. Blīvums tikai mazliet lielāks par deviņpadsmit.
- Pag, - iesaucās Hečs, - ir tikai viens metāls ar tādu blīvumu!
Renkins atplauka platā jo platā smaidā.
- Jā gan. Un tas nav svins.
Iestājās īss, spriedzes pilns klusuma mirklis. Tad Bontjēra iekliedzās no laimes un metās Heča apskāvienos. Renkins atkal iebaurojās un uzsita Sendžonam pa muguru. Četrotne izskrēja no mājiņas, kliedza un smējās.
Arvien vairāk cilvēku sadzirdēja šo trokšņošanu un steidzās skatīties, kas noticis, un ziņa par Renkina atklājumu strauji izplatījās. Nekavējoties ducis - vai apmēram ducis - "Talasas" darbinieku, kas vēl joprojām strādāja Skrandu salā, sarīkoja improvizētus svētkus. Nomāktība, kas bija pārņēmusi visus pēc Vopnera nāves, nepārtrauktās aizķeršanās un stingrais darba grafiks tūdaļ aizmirsās mežonīgajā, teju histēriskajā liksmībā. Skopati, paņēmis zobos nazi, lēkāja apkārt un meta gaisā ūdenslīdēja pleznas. Bontjēra ieskrēja noliktavā un atgriezās ar senlaicīgu zobenu, kas atrasts pirātu apmetnē. Nogriezusi gabaliņu džinsa no šortiem, viņa pārsēja to vienai acij, izvilka uz āru kabatas un, atklājusi bīstami dāsnu daļu krūts, pāršķēla blūzi. Vēcinādama zobenu, viņa piedauzīgā gaitā skraidīja apkārt un nikni zibināja ar aci. Izrādījās, izlaidīga pirāta tēls viņai ļoti piestāv.
Hečs līdz sirds dziļumiem bija pārsteigts par to, ka kliedz kopā ar pārējiem, apskauj tikko pazīstamus tehniķus un lēkā apkārt pierādījumam - beidzot! -, ka zem kājām patiešām apslēpts zelts. Taču viņš ļoti labi saprata, ka tā ir tikai visiem tik ļoti nepieciešamā izlādēšanās. Tas nav zelta dēļ, viņš domās nosprieda. Tas tādēļ, ka mēs nepadosimies šai nolādētajai salai.
Prieka pilnie saucieni apsīka, kad Galvenās nometnes teritorijā parādījās kapteinis Naidelmans. Viņš nogurušām, pelēkām un dzedrām acīm vērās apkārtējos.
- Pie velna, kas te notiek? - viņš stingri noprasīja balsī, kurā jautās rūpīgi apslāpēts niknums.
- Kaptein! - iesaucās Renkins. - Tur ir zelts! Piecdesmit pēdas zem Akas! Ne mazāk par piecpadsmit tonnām!
- Protams, tas ir tur, - atcirta Naidelmans. - Jūs ko domājāt? Ka mēs te rakņājamies, lai uzturētu labu fizisko formu? - Viņš paskatījās uz pieklusuši) puli. - Mēs neesam bērnudārza audzēkņi, kas devušies pārgājienā. Mēs nodarbojamies ar nopietnām lietām. Iesaku nopietni pret tām izturēties, - teica kapteinis un paskatījās uz vēsturnieku. - Doktor Sendžon, vai pabeidzāt analīzi?
Sendžons palocīja galvu.
- Tad ievadiet datus "Cerbera" datorā! Pārējiem derētu ielāgot, ka mums ir ļoti saspringts grafiks. Bet tagad - atpakaļ pie darba!
Naidelmans pagriezās un devās lejup pa nogāzi uz doku pusi. Sendžons, pūlēdamies neatpalikt, viņam sekoja.
36
Nākamā diena bija sestdiena, tomēr Skrandu sala rosība nerimās. Hečs aizgulējās - parasti viņš tā nemēdza darīt. Izmeties no mājas Okeāna aleja, viņš uz mirkli apstājās pie pastkastītes, lai izņemtu iepriekšējās dienas sutījumus, un aizsteidzās uz piestātni.
Stūrēdams pa Vecā Kupra kanālu, viņš drūmi vērās svina pelēkajās debesis. Radio ziņoja par nelabvēlīgiem atmosfēras slāņiem, kas veidojās virs Ņīifaundlendas. Jau divdesmit astotais augusts - līdz paša noliktajam termiņam palikušas tikai dažas dienas -, un turpmāk laiks tikai pasliktināsies.
Samilzušās problēmas ar aprīkojumu un datoriem spieda nopietni atpalikt no grafika, bet nesenais slimību uzliesmojums un nelaimes gadījumi tikai saasināja stāvokli, - kad bez piecpadsmit desmitos 1 lečs parādījas medpunktā, viņu jau gaidīja divi pacienti. Vienam bija neparasta bakteri- ala smaganu infekcija; kāda īsti, varēs pateikt tikai pēc asins analīzēm. Otram daudz nopietnāka kaite - vīrusu pneimonija.
Tiklīdz Hečs bija nokārtojis otrā pacienta pārvešanu uz cietzemi un paņēmis asinis no pirmā, lai uz "Cerbera" tās testētu, parādījās trešais pacients - ventilācijas sistēmas ope-RATORS-bibliotekas grāmatai izplēsta lapa