llečs secināja, ka rokas un kājas ir lauztas vairākās vietās, ribas atlauztas no krūškaula, galvaskauss sašķaidīts. Džonijs - un tas varēja būt tikai Džonijs - bija kļuvis par upuri Makalana lamatās. Tāpat kā Vopners. Tikai viņam nebija ķiveres, kas mazinātu klints spiedienu, tādēļ nāve iestājās uzreiz. Vismaz 1 lečs tā cerēja.
Viņš izstiepa roku un pieskārās cepurītes nagam. Džonija iemīļotākā cepure, uz kuras bija Dzima Lonborga autogrāfs. Tēvs to nopirka pirms braukšanas uz Bostonu, kad Red Sox komanda uzvarēja un izcīnīja balvu. Heča pirksti noglāstīja matu šķipsnu, pec tam vaigu un zodu, salauztās ribas, roku kaulus un skeleta pirkstus. Hečs pievērsa uzmanību ikvienai detaļai - it kā tas butu sapnis, kad viss šķiet tāls un tomēr tik skaidrs, ka katrs sīkums iespiežas prātā ar kristālskaidru precizitāti.
Šai aizkapa klusumā Hečs saliecies tupēja un neizlaida no savas rokas sīkos, putna skeletam līdzīgos kauliņus.
38
Hečs virzīja "Žēlabainās Džeinas" laivu garam Dzērveņu Kaklam un iepeldēja plataja, lēnajā Pasabekas upes straumē. Tuvodamies krastam, viņš paskatījās par plecu: Ugunsgalva palika trīs jūdzes aiz muguras - kā sarkanīgs punktiņš pie dienvidu horizonta. Vēlas vasaras rīta gaiss bija vēss - tajā jautās ziemas tuvums.
Laivas motors turpināja darboties - Hečs centās nedomāt ne par ko.
Kad upe sašaurinajās un viļņi samazinājās, ūdens kļuva rāms un zaļgans. Tagad viņš stūrēja garām vietai, ko bērnība mēdza saukt par Miljonāru rindu - vairākām lielām deviņpadsmitā gadsimta kotedžām, ko rotāja tornīši, fron- loni 1111 mansarda jumti. No kāda sliekšņa viņam māja mazs bērns, kas bija ģērbts satriecoši nemodernā tērpā ar priekšautu un rokā turēja dzeltenu lietussardziņu.
Tālāk no jūras ainava šķita maigāka. Klinšaino krastu vieta nāca lēzenas, oļiem klātas krastmalas, bet egles nomainīja sūnām klāti ozoli un bērzu birzis. Hečs pabrauca garam nopostītai laipai un zvejnieku būdai uz pāļiem. Vairs nav tālu. Vel viens likums, un tur jau tas bija: oļiem klāts krasts, kas tik ļoti iespiedies atmiņā. Pludmali ieskāva lieli, neticami torņi, kas divdesmit pedu augstumā bija sakrauti no austeru
vākiem. Apkārt ne dzīvas dvēseles - Hečs bija zinājis, ka ta bus. Lielākā daļa Stormheivenas un Melnā līča iedzīvotāju maz interesējās par aizvēsturiskām indiāņu apmetnēm un gliemežvāku krāvumiem, ko tie atstājuši. Lielāka daļa, bet ne visi: tieši uz šo vietu dienu pirms Džonija nāves - siltā, skaidrā pievakarē - viņu ar brāli bija atvedis profesors Horns.
I lečs izvilka laivu krastā un no priekšgala paņēma savu padilušo krāsu kasti un saliekamo krēslu. Brīdi paskatījies apkārt, viņš izlēma par labu vietai zem vientuļa bērza, kur varēja paslēpties no saules un krāsas karstuma neizžus. Nolicis krāsu kasti un krēslu koka ēna, viņš devās atpakaļ pie laivas, lai paņemtu molbertu un zīmēšanas papīru.
Sagatavojies darbam, Hečs, domās grupēdams ainavas objektus, atkal paskatījās apkārt, lai izvēlētos motīvu un skata punktu. Apsēdies viņš paskatījās uz ainavu caur rāmi un piemiedza acis, lai precīzāk novērtētu krāsas un skatu. Gaiši pelēkās gliemežvāku kaudzes priekšplānā ideāli kontrastēja ar tālumā vīdošo Lovela kalna virsotnes purpurkrasu. Skicēšana ar zīmuli nebija vajadzīga; varēja ķerties uzreiz pie akvareļiem.
Atvēris mapi, viņš uzmanīgi izņēma lielu papīra lapu. Piestiprinājis molbertam, viņš ar pirkstu galiņiem pārvilka pari tīrajai virsmai. Dārgs prieks, taču katra samaksatā penija vērts - papīrs bija grubuļains, tātad krāsa lieliski turesies un strādāt bus vieglāk ari tad, ja viņš izmantos savu iemīļoto tehniku, klājot vienu krāsu uz otras.
1 lečs noņēma otam kartona uzgaļus un tad nopētīja pieejamos materiālus: viena plata ota, paris apaļu, viena ota no kazas spalvas un veca ceturtdaļcollu plata - tā bija lieliska, lai uzzīmētu mākoņus fonā. Pēc tam viņš līdz pusei piepildīja paletes trauciņu ar ūdeni. Izņēmis no kastes lubiņu ar debeszilu krāsu, viņš to iespieda paletes trauciņā un samaisīja - dusmodamies uz savainoto roku, kas neatlaba tik ātri, kā vajadzētu. Ar vates piciņu samitrinājis papīru, viņš ilgi pētīja izvēlēto skatu. Beidzot, dziļi ievilcis elpu, I lečs iemērca olu krasa un uztriepa to augšējām divām trešdaļām lapas.
Kad ota pieskārās papīram, atstājot aiz sevis platas svītras, Hečam šķita, ka viņā atslābst kāda cieši novilkta stiga. Zīmēšana bija dziedinoša, attīroša. Šķita pareizi atgriezties šaja vietā. Ilgus gadus pec Džonija nāves viņš nespēja saņemties, lai dotos apskatīt šos gliemežvāku krāvumus. Bet tagad, pēc ceturtdaļgadsimta atgriežoties Stormheivenā - un īpaši jau pēc brāļa mirstīgo atlieku atrašanas -, Hečam šķita, ka viņš nonācis kādā pagrieziena punktā. Tas bija sāpīgi, taču vienlaikus sāpēm pienāca gals. Brālis atrasts. Ja viņš nolems uzbūvēt memoriālu, kauli tiks izcelti no pazemes, kur tie tik ilgi gulējuši. Iespējams, pienāks laiks, kad viņi izpratīs velnišķīgo mehānismu, kura dēļ Džonijs gāja bojā. Bet tagad ari tas nebija svarīgi. Tagad viņš varēja pāršķirt jaunu lappusi un turpināt dzīvot.
Hečs atkal pievērsās zīmēšanai. Laiks ķerties klāt priekšplānam. Oļi krastmalā bija teju dzeltenā okera krāsā. Lai iegūtu gliemežvāku kaudžu toni, varēs sajaukt okeru ar pelēko krāsu.
Kad doktors sniedzās pec nākamās otas, tālumā atskanēja motorlaivas rūciens. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja pazīstamu stāvu, kas pētīja krastus, iedegušu ādu un salmu cepuri ar milzīgam malām. Bontjēra ieraudzīja viņu, pasmaidīja un pamāja ar roku. Tūdaļ pēc tam viņa pagrieza "Talasas" motorlaivu pret krastu un izslēdza dzinēju.
- Izabella! - Hečs iesaucās.
Laivas priekšgals ietriecās smiltis. Tuvodamās doktoram, Bontjēra noņēma cepuri un atglauda garos matus.
- Sekoju tev jau no pasta kantora. Viņiem ir brīnišķīgs vecs tālskatis. Redzēju, kā tu iekāpi laivā un devies uz upi, un mani pārņēma ziņkāre.
Lūk, ko viņa nolēmusi rīkoties, Hečs domās secināja. Kā parasti: bez tvīkstošas iejūtības, bez. glaimīgas līdzjūtības par to, kas noticis iepriekšējā dienā. Viņu pārņēma milzīgs atvieglojums.
Bontjēra ar īkšķi norādīja uz upi.
- Iespaidīgas mājiņas!
- Vasarā uz Melno līci regulāri mēdza braukt turīgas ņujorkiešu ģimenes, - Hečs paskaidroja. - Viņi arī uzbūvēja tās mājas. FDR"° mēdza pavadīt vasaras Kampobello salā, desmit jūdzes uz ziemeļiem no šejienes.
- FDR? - Bontjēra neizpratnē sarauca pieri.
- Prezidents Rūzvelts.
Sieviete palocīja galvu.
- Jūs, amerikāņi, tik ļoti mīlat saīsināt savu vadoņu vārdus! JFK,n . LBJ112 . - Viņa iepleta acis. - Paskat! Tu glezno! Monsieur le docleur, pat iedomāties nevarēju, ka tevi mīt mākslinieks!
- Pataupi savas replikas brīdim, kad ieraudzīsi galarezultātu, - Hečs atbildēja, ar otu triepdams uz papīra krastmalas oļus. - Ieinteresējos medskolā. Visvairāk man palika akvareļi. īpaši tādām ainavām kā šī.
- Ainava patiešām ir lieliska! - Bontjēra iesaucās, norādīdama uz gliemežvāku krāvumiem. - Mon dieu, cik augsti!
- Jā. Austeru vāki, kas ir pašā apakšā, tiek datēti ar laiku pirms trim tūkstošiem gadu, bet augšējie ir no septiņpadsmitā gadsimta sākuma, kad indiāņus no šejienes padzina. - Hečs norādīja virzienā augšup pa straumi. - Upes malā ir vairākas aizvēsturiskas indiāņu apmetņu vietas. Vēl viena interesanta vietiņa ir Mikmaka Rekitešas salā.