Bontjēra uzrāpās pa gliemežvākiem klāto krastu pie tuvākā krāvuma piekājes.
- Bet kādēļ viņi atstāja šeit savus gliemežvākus? - viņa uzsauca.
- To neviens nezina. Tā taču būtu liela noņemšanās. Reiz lasīju, ka tiem bijusi reliģiska nozime.
Bontjēra sāka smieties.
- Ak tad reliģiskai Tā vienmēr saka arheologi, ja kaut ko nespēj izskaidrot.
I lečs paņēma citu otu.
- Saki, Izabella, - viņš iesāka, - kam esmu pateicību parādā par tavu ierašanos? Tev noteikti ir daudz aizraujošāku nodarbošanos par ārstu - vecpuišu izsekošanu.
Bontjēra draiski pasmaidīja.
- Gribēju uzzināt, kādēļ neuzaicināji mani uz nākamo satikšanos.
- Nospriedu, ka tu mani uzskati par vīlušu niedri. Atceries, ko pati teici? Ka mums, ziemeļniekiem, dzīvība pazudusi no kauliem.
- Un ta ir taisnība. Taču par vītušu niedri es tevi nesauktu, ja vien pareizi saprotu, ko tu ar to gribi teikt. Varbūt par sērkociņu būtu labāk, non? Vienkārši vajadzīga īstā sieviete, kas tevi aizdedzina. - Bontjēra paņēma kadu gliemežvāku un iemeta ūdenī. - Taču noteikti būs jāraugās, lai tu pārāk ātri neizdegtu.
l lečs atkal pieversās zīmējumam. Šādās sarunās Bontjēra bija neuzvarama. Arheoloģe pienāca tuvāk.
- Turklāt baidījos, ka tu satiecies ar to otro sievieti.
I lečs pacēla galvu.
- Jā, un kā tad viņu sauca? To mācītāja sievu, tavu senseno draudzeni?
- Un tas ari viss, - Hečs atcirta daudz asāk, neka bija vē- lejies. - Vienkārši draudzene. - Bontjēra ziņkārīgi pētīja savu sarunu biedru, un viņš nopūtās. - Viņa man ļoti skaidri lika to saprast.
- Un tu esi sarūgtināts, - Bontjēra savilka pieri grumbās.
Hečs nolika otu.
- Taisnību sakot, es pat īsti nezinu, ko gaidīju, kad atgriezos šeit. Taču viņa ļoti skaidri lika saprast, ka mūsu attiecības palikušas pagātnē, nevis tagadnē. Uzrakstīja man vēstuli. Tā sāpināja. Bet zini ko? Viņai ir pilnīga taisnība.
Bontjēra turpināja vērties doktorā, un sejā lēnām atplauka smaids.
- Ko tu smaidi? - I lečs jautāja. - Par doktoru un viņa mīlas problēmām? Gan jau pašai arī ir kāds greciņš!
Bontjēra skaļi iesmējās, taču uz āķa neuzķērās.
- Tas ir atvieglojuma smaids, monsieur. Bet mani tu acīmredzot pavisam nepazīsti. - To teikdama, viņa ar rādītājpirkstu maigi pārvilka 1 Ieča plaukstas virspusei. - Man patīk šī spēle, comprends? Taču noķert sevi ļaušu tikai īstajam vīrietim. Mana māte izaudzinājusi īstu katolieti.
Hečs pārsteigts bridi raudzījās sievietē. Tad viņš atkal pacēla otu.
- Biju iedomājies, ka tu šodien ieslēgsies kopā ar Naidelmanu un pētīsi kartes un diagrammas.
Bontjēras sejai pārslīdēja ēna. Temata maiņa viņai nepatika.
- Nē, - viņa teica. Pēkšņi labais noskaņojums bija zudis. - Kapteinim vairs nav vēlēšanās nodarboties ar arheoloģiju. Viņš tikai steidzas, steidzas, vitement, un pie velna visu pārējo. Tagad viņš ir Akā, gatavojas rakt pašā šahtas apakšā. Vairs nekādas artefaktu meklēšanas vai stratigrafiskās analīzes… Es to nespēju izturēt.
Hečs pārsteigts raudzījās sievietē.
- Viņš šodien strādā?
Strādāšana svētdienā, kad medpunktā neviena nav, bija rupjš pārkāpums.
Bontjēra palocīja galvu.
- Tiklīdz tapa skaidrs, ka tā ir smaile, viņš nav apturams. Domāju, viņš jau nedēju nav gulējis un visu laiku strādā. Bet, zini, par spīti šai rosībai viņam bija vajadzīgas divas dienas, lai lūgtu palīgā manu mīļo racēju! Es visu laiku atkārtoju, ka Christophe, kuram ir lieliskas zināšanas arhitektūrā, ir īstais cilvēks, kas varētu palīdzēt rekonstruēt balstus. Taču viņš neklausījās. - Bontjēra papurināja galvu. - Nekad neesmu viņu īsti sapratusi, bet tagad saprotu arvien mazāk un mazāk.
Kādu brīdi Hečs apsvēra iespēju izstāstīt Bontjērai par Naidelmana aizdomām, ka salā uzdarbojas nodevējs, bet tad pārdomāja. Tāpat gribējās izstāstīt par atrastajiem dokumentiem, taču arī tas varēja pagaidīt. Viss var pagaidīt. Lai Naidelmans rakņājas arī svētdienā, ja viņam tā labpatīk. Šī ir brīvdiena, un Hečs vēlējās to pavadīt, pabeidzot akvareli.
- Nu ir laiks zīmēt Lovela kalnu, - viņš noteica, pamājis uz tumšo virsotni tālumā.
Bontjēra vēroja, kā viņš iemērc otu pelēkajā krāsā, piejauc tai kobaltzilo un tad uz papīra uzvelk biezu līniju - vietā, kur debesis satiekas ar zemi. Tad Hečs noņēma deli no molberta un apgrieza zīmējumu otrādi - gaidīdams, kamēr svaigā krāsa izplūdis. 'Tad viņš atkal nolika dēli pareizi.
- Man dieu! Kur tad to tu iemācījies?
- Katrā darbā ir savas viltības, - atbildēja Hečs, iztīrīdams sarus un likdams tūbiņas krāsu kastē. Viņš piecēlās. - Mazliet jāapžūst. Varbūt uzkāpsim augšā?
Viņi, austerēm šņirkstot zem kājām, uzrāpās augstākajā gliemežvāku krāvumā. Ticis virsotnē, Hečs paskatījās uz laivām un upi. Ozolu birzī čivināja putni, gaiss bija silts un tīrs - ja ari tuvojās vētra, tad pagaidām to nemanīja. Augšup pa straumi nebija ne zīmes no cilvēku darbības sekām, tikai zili ūdens likumi un koku galotnes, ko šur tur pārrāva pļavu zaļums.
- Magnifique,"3 - noteica Bontjēra. - Burvīga vieta!
- Mēs ar Džoniju mēdzām nākt šurp, - Hečs stāstīja. - Laiku pa laikam sestdienas pēcpusdienās mūs pavadīja mans vidusskolas skolotājs. Bijām šeit ari dienu pirms Džo- nija nāves.
- Pastāsti par viņu! - Bontjēra ierosināja.
Hečs klusēdams apsēdās - austeru vāki šņirkstēja un švīkstēja.
- Viņam patika būt noteicējam. Stormheivenā nebija daudz bērnu, tādēļ mēs gandrīz visu laiku pavadījām kopa. Domāju, mēs bijām labākie draugi; vismaz brīžos, kad nekāvām ies.
Bontjēra iesmējās.
- Viņš aizrāvās ar visu, kas saistījās ar zinātni; pat vairāk nekā es. Viņam bija lieliska tauriņu, iežu un fosiliju kolekcija. Viņš zināja visu zvaigznāju nosaukumus. Viņš pat uzbūvēja savu teleskopu.
Hečs atlaidās un atspiedās uz elkoņiem un skatījās tālumā uz kokiem.
- Džonijs noteikti būtu daudz sasniedzis savā dzīvē. Domāju, ka viens no iemesliem manai centībai, manam studijām Hārvardas medicīnas skolā bija vēlēšanās izpirkt savu vainu notikušajā.
- Ko izpirkt? - pārjautāja Bontjēra.
- Es ierosināju todien doties uz Skrandu salu, - atbildēja llečs.
Bontjēra neizplūda parastajās banālajās frāzēs, un Hečs atkal bija viņai par to pateicīgs. Viņš dziļi ievilka elpu, tad vēlreiz un lēni izelpoja. Šķita, ka katrā izelpā viņš izpūš kādu gadiem krātu indes devu.
- Kad Džonijs pazuda tunelī, - Ilečs turpināja, - es ilgi meklēju izeju. Neatceros, cik ilgi. Patiesību sakot, es vispār daudz neko neatceros. Esmu mēģinājis, taču tumšie laukumi atmiņā tik un tā palikuši. Mēs līdām dziļāk tuneli, Džonijs aizdedzināja kārtējo sērkociņu… Un nākamais, ko skaidri atceros, ir atgriešanās vecāku piestātnē. Viņi tik tikko bija pārbraukuši mājās no viesībām un tūdaļ metās uz Skrandu salu. Viņiem pievienojas teju puspilsēta. Nekad neaizmirsīšu tēva seju, kad viņš izkāpa no tuneļa. No galvas līdz kājām notašķīts ar Džonija asinīm. Viņš kliedza, sita pa sijām, raudāja. - Hečs uz mirkli apklusa, domās atgriezies tai šausmīgajā dienā. - Džoniju atrast viņiem neizdevās. Viņi mēģināja, centās izdauzīt caurumus sienās un griestos. Ieradās krasta apsardze un kalnu inženieris ar noklausīšanās ierīcēm. Viņi mēģināja rakt ar ekskavatoru, taču pamats bija pārāk nestabils un viņiem nekas neizdevās.