Bontjēra neko neteica, tikai klausījās.
- Viņi meklēja Džoniju visu nakti un vēl divas dienas. Kad jau bija skaidrs, ka Džonijs vairs nav dzīvs, cilvēki sāka izklīst. Mediķi teica, ka asins daudzums tunelī liecina, ka brālis ir gājis bojā, taču tētis turpināja meklēt. Viņš atteicās doties prom. Pēc nedēļas lielākā daļa palīgu padevās, pat mamma, taču tētis palika salā. Traģēdijas iespaidā viņa veselais saprāts tika iedragāts. Viņš klīda apkārt, līda šahtās, raka ar cirtni un lāpstu, kliedza, kamēr aizsmaka un vairs nespēja pat parunāt. Taču nepadevās. Dievs! Gāja nedēļa pēc nedēļas. Mamma lūdzās, lai viņš brauc prom no salas, taču tētis neklausījās. Kādudien māte atnesa viņam pusdienas, taču tēta nebija. Atkal sākās meklēšana, un šoreiz tika atrasts līķis. Tas peldēja vienā šahtā. Noslīcis. Neviens neko skaļi mums neteica, taču lielākoties visi domāja, ka viņš izdarījis pašnāvību.
Ilečs turpināja vērot zaļo lapotni, kas kontrastēja ar gaišzilajām debesīm. Viņš nekad nevienam nebija to stāstījis un nebija pat iedomājies, cik viegli paliek, ja izrunājas. Tā viņš atbrīvojās no nastas, ko vilcis tik ilgi, ka pat bija aizmirsis par to.
- Mes nodzīvojām Stormheivenā vēl sešus gadus. Domāju, māte cerēja, ka viss nokārtosies. Taču tā nenotika. Mazpilsētās šādi notikumi netiek aizmirsti. Visi bija tik… laipni. Taču aiz muguras baumoja joprojām. Es daudz neko nedzirdēju, taču zināju, ka tā notiek. Atkal un atkal. Droši vien tāpēc, ka Džonija līķis ta arī netika atrasts, un tas nedeva cil- vēkiem mieru. Redzi, ir zvejnieku ģimenes, kas tic lāstam. Vēlāk uzzināju, ka daži vecāki nejāva saviem bērniem rotaļāties kopā ar mani. Kad man palika sešpadsmit, māte vairs nespēja izturēt. Vasaru mēs pavadījām Bostonā. Bija iecerēts, ka paliksim tur tikai dažus mēnešus, bet septembri man vajadzēja iet uz skolu, un tad pagāja vēl viens gads, un vēl viens. Un tad es iestājos koledžā. Un neatgriežos dzimtajā pilsētā līdz pat šim brīdim.
Pāri upei pārlaidās liels zils gārnis un, ieraudzījis nokaltušu zaru, apsēdās uz. tā.
- Un tālāk?
- Medicīnas skola, Miera korpuss, Mēdicins suns Frontieres, Obērna kalna slimnīca. Un vienā jaukā dienā manā kabinetā ienāca kapteinis. Un te nu es esmu. - Ilečs ieturēja pauzi. - Zini, kad Aka bija nosusināta un noskaidrots, kur atrodas zemūdens tuneļi, es klusēju. Neuzstāju, lai tos nekavējoties izpēta. Varēja gaidīt, ka es neatlaidīgi mudināšu kapteini, centīšos pierunāt, bet nē. lāču tagad, kad jau esam tik tuvu, esmu nobijies. Neesmu īsti pārliecināts, ka gribu noskaidrot, kas patiesībā noticis.
- Tātad nožēlo, ka parakstīji līgumu ar kapteini? - Bontjēra jautāja.
- Patiesību sakot, viņš parakstīja līgumu ar mani. - Hečs bridi paklusēja. - Taču es to nenožēloju. Ja arī agrāk nožēloju, vakardien attieksme mainījās.
- Pēc paris nedēļām tu no šejienes aizbrauksi kā viens no bagātākajiem cilvēkiem Amerikā.
Hečs iesmējās.
- Izabella, - viņš teica, - esmu nolēmis ieguldīt naudu fondā, ko nosaukšu sava brāļa vārdā.
- Visu?
- Jā. - Hečs mirkli vilcinājās. - Nu, vēl joprojām apsveru to.
Bontjēra iekārtojās ērtāk uz gliemežvākiem un skeptiski pētīja sarunu biedru.
- Es labi pazīstu cilvēkus, monsieur le docteur. Iespējams, lielāko daļu naudas tu patiešām ieguldīsi fondā. Taču krietnu summiņu tu tomēr paturēsi sev, un lai man dzīvai ādu pārvelk pār acim, ja tā nebūs! Citādi tu nebūtu cilvēks. Un esmu pārliecināta, ka, nebūdams cilvēks, tu man tik ļoti nepatiktu.
llečs automātiski pavēra muti, lai iebilstu. Bet tad nomierinājās.
- Lai vai kā, tu esi svētais, - turpināja Bontjēra. - Ar savu naudu esmu iecerējusi rīkoties daudz savtīgāk. Piemēram, gribu nopirkt ļoti ātru mašinu. Protams, krietnu summiņu aizsūtīšu savai ģimenei uz Martiniku. - Viņa cieši vērās Hečā, un viņš sev par pārsteigumu atskārta, ka arheoloģe grib dzirdēt atzinīgu novērtējumu.
- Ir jau labi, - Hečs noteica. - Tev tas ir bizness. Man personīga ieinteresētība.
- Jūs ar Žerāru Naidelmanu esat viens otra vērti, - teica Bontjēra. - Tu varbūt arī esi atbrīvojies no saviem dēmoniem, bet kapteinis savējos vēl dzenā, n'est-ce pas? Viņam Skrandu salas bagātības allaž daudz nozīmējušas. Taču viņa apsēstība ar Makalanu c'est incro\jable\ Izskatās, ka viņš to uztvēris kā personīgu apvainojumu, kā tiešu izaicinājumu. Nedomāju, ka viņš spēs būt laimīgs, kamēr nebūs apspiedis vecajam arhitektam kaklu.
- Apgriezis, - palaboja Hečs.
- Vienalga. - Bontjēra sagrozījās, lai iekārtotos ērtāk. - Un mēris pār abiem jūsu namiem!"4
Abi apklusa un rāmi gulēja vēlā rila saulē. Virs galvām uz koka zara parādījās vāvere, kas, klusi krimšķinādama, vāca ozolzīles. Hečs aizvēra acis. Viņš saprata, ka vajadzēs izstāstīt avīzes redaktoram Bilam Bensam par Džonija mirstīgo atlieku atrašanu. Bontjēra kaut ko teica, taču viņš jutās parak miegains, lai klausītos. Un tad viņš iegrima rāmā, spirdzinošā miegā.
39
Nākamajā dienā Hečs saņēma vēstuli no marķīzes.
Klēpjdatora ekrāna apakšējā stūrī bija parādījusies ikona - aviopasta aploksne -, kas liecināja, ka saņemta jauna elektroniskā pasta vēstule. Mēģinādams to atvērt, Hečs atskārta, ka internets nav pieejams. Nolēmis mazliet atpūsties, Hečs devās uz piestātni un ar "Žēlabaino Džeinu" izbrauca jūrā. Tālāk no salas un tas mūžīgās miglas skautajiem krastiem viņš pievienoja klēpjdatora modemu mobilajam telefonam un bez grūtībām varēja izlasīt marķīzes vēstuli. Kas gan notiek ar datoriem uz salas? viņš domās prātoja.
Atkal iedarbinājis dzinēju, viņš stūrēja "Žēlabaino Džeinu" atpakaļ uz Skrandu salas pusi. Kuģīša priekšgals šķēla stiklainos viļņus, izbiedējot juras kraukli, kurš pazuda zem ūdens un pēc tam parādījās vairāku duču jardu attālumā, spēcīgi vēcinādams spārnus.
Ieskanējās radio - laika ziņas. Atmosfēras spiediena maiņas virs Ņūfaundlendas pārvērtušas par ciklonu, kas virzījās uz Menas ziemeļu piekrasti. Ja vētras virziens nemainīsies, rit pusdienlaikā, iespējams, izsludinās brīdinājumu par vētru. Klasisks ziemeļaustrenis, domās drūmi secināja Hečs.
Pie horizonta bija redzams neparasti daudz laivu - omāru ķērāji cēla augšā murdus. Varbūt gatavojās vētrai. Bet varbūt bija kāds cits iemesls. Klēru viņš nebija redzējis kopš
tikšanās Pīkstuļu gravā, taču Bils Benss piezvanīja svētdien vakarā, lai pateiktu, ka Klejs protesta akcijas sarīkos augusta pēdējā dienā.
Atgriezies medpunktā, 1 lečs ielēja sev tasīti kafijas un atkal pievērsās klēpjdatoram - ļoti gribējās izlasīt marķīzes vēstuli. Ka allaž, vecā kundze ziņojumu iesāka, aprakstot savu pēdējo uzvaru:
Viņš ir bezdievīgi kautrīgs, taču tik mīļš un tik ļoti cenšas man iepatikties, ka vai mirstu aiz laimes! Kad viņš piepūlas, brūnās cirtas, kas krīt pār pieri, sviedros samirkušas, kļūst melnas. Tas taču daiļrunīgi vēsta par viņa centību, vai ne?