Marķīze vēl pāris rindkopās turpināja apspriest bijušos mīļākos un vīrus, kā arī tās specifiskās anatomiskās īpatnības, kas viņai visvairāk patika vīriešos. Marķīze allaž atļāvās izmantot elektroniskās vēstules šādām vieglprātīgām atklāsmēm. Ja marķīze nav mainījusies, tālāk sekos sūkstī- šanās par hronisku naudas trūkumu un ciltskoku, kura saknes sniedzas Svētās Romas imperatoru dzimtās1 '5 līdz pat Alariham"6 . Taču šoreiz viņa neparasti ātri pievērsās informācijai, ko bija guvusi Kadisas katedrāles arhīvos. Lasot un pārlasot vēstuli, Hečs juta, kā pār muguru pārskrien auksti šermuļi.
Pie durvīm kāds klauvēja.
- Iekšā, - uzsauca Hečs, tajā brīdī drukādams marķīzes vēstuli. Viņš paskatījās uz strādnieku, kas stāvēja durvīs, un sastinga.
- Augstais dievs, - viņš izdvesa, pieceldamies no rakstāmgalda, - kas, pie velna, ar jums noticis?
40.
Pēc piecām minūtēm Hečs jau steidzās pa taciņu uz Ūdens Aku. Rietošās saules stari atmirdzēja ūdeni un vērta miglas vālus kvēlojošos mutuļos.
Ortankā neviena nebija - izņemot Magnusenu un trīša operatoru. Atskanēja šņirkstoņa, un no Ūdens Akas ārā parādījās milzīgs spainis, kas bija iekārts resnā tērauda trosē. Hečs vēroja, kā vīri Akas malā satver spaini, pagāž uz sāniem un izber saturu blakus esošā tuneli. Šķita, ka milzies sūknis ar troksni acumirkli uzņem neskaitāmus galonus dubļu un augsnes. Tad viri sasvēra spaini pareizi un tas atkal pazuda Akas mutē.
- Kur Zerārs? - Hečs jautāja.
Magnusena, kas uzmanīja kabeļu stāvokli Ūdens Akas dibenā, no monitora atrāvās tikai uz mirkli.
- Kopā ar racējiem, - viņa atbildēja.
Pie sienas līdzās vinčas operatoram atradās seši sarkani telefona aparāti, kas savienoja ar dažādām vietām uz. salas. Hečs pacēla klausuli aparātam, zem kura bija rakstits: ŪDENS AKA, PIRMĀ KOMANDA.
Pēc trim ātriem signāliem atskanēja Naidelmana balss.
-Ja?
Fonā Hečs saklausīja skaņu klaudzināšanu.
- Mums vajadzētu aprunāties, - viņš teica.
- Vai tas ir tik svarīgi? - saērcināts jautāja Naidelmans.
- Jā, ļoti svarīgi. Esmu šo to uzzinājis par Svētā Mihaēla zobenu.
Iestājās pauze, kuras laikā klaudzināšana lapa vēl skaļāka.
- Ja jau vajag, tad vajag, - Naidelmans beidzot noteica.
- Bet jums būs jākāpj lejā pie manis. Mes patlaban liekam stiprinājumus.
Hečs nolika klausuli, paķēra aizsargķiveri un drošības siksnu, izsteidzās ārā no torņa un devas uz lifta platformu. Krēsla Aka izskatījās vēl košāka un lēja miglas vālā baltu gaismu. Kāds strādnieks Akas malā palīdzēja viņam iekāpt elektriskajā liftā. Viņš nospieda pogu, un nelielā platforma sašūpojās un sāka ceļu lejup.
Braukdams garām mirdzošajiem titāna statņu un kabeļu tikliem, Hečs nespeja neapbrīnot sarežģīto konstrukciju. Lifts paslīdēja gar vīriem, kas četrdesmit pēdu dziļumā pārbaudīja stiprinājumus. Pagāja deviņdesmit sekundes, un kļuva redzams Ūdens Akas dibens. Tur kūsāt kūsāja rosība. Dubļi un draza bija aizvākta, visapkārt izvietoti gaismas avoti. Akas dziļumā stiepās jauna, no visam pusēm nostiprināta šahta. Tievos vados karājās vairāki instrumenti un mēraparāti - tos droši vien pārzināja Magnusena vai varbūt Renkins. Viena pusē dziļumā sniedzās vinčas trose, bet pretējā jau bija uzstādītas titāna kāpnes. Izkāpis no lifta, Hečs devās pie kāpnēm - un tieši preti mežonīgajam troksnim, ko radīja lāpstas, āmuri un gaisa filtrēšanas iekārtas.
Rakšanas darbi tika veikti trīsdesmit pēdas dziļāk. Tur kameras uzraudzībā vīri raka miklo zemi un bēra to milzīgajā spainī. Citi ar vakuumsūkņiem sūknēja šķidros dubļus un ūdeni. Naidelmans ar aizsargķiveri galvā stāvēja vienā stūrī un vadīja balstu izvietošanu. Līdzās stāvēja Strīters ar rasējumu kaudzi rokās.
Melins piegāja pie viņiem, un kapteinis palocīja galvu.
- Jūtos pārsteigts, ka jūs jau agrak neesat vēlējies nokāpt lejā, lai paskatītos, kas šeit izdarīts, - Naidelmans teica.
- Tagad Aka ir stabila, tādēļ varam pilnā sparā rakt.
Iestājās pauze, taču Hečs neko neteica. Naidelmans pievērsa viņam savu bālo acu skatienu.
- Jūs taču zināt, cik dārga mums katra minūte, - kapteinis turpināja. - Ceru, ka gribat runāt par kaut ko tiešām svarīgu.
Pagājusi nedēļa kopš Vopnera nāves, un šis cilvēks bija ļoti mainījies. Zudusi rāmā pārliecība un nosvērtība - kapteiņa neiztrūkstošā pavadone kopš dienas, kad viņš iegāja Heča kabinetā un skatījās uz Čārlza upi. Tagad šī vīra skatienu bija grūti aprakstīt vārdos: izmocīts, teju mežonīgas apņēmības pilns.
- Tas patiešām ir svarīgi, - Hečs apstiprināja. - Taču konfidenciāli.
Naidelmans kādu bridi raudzījās doktorā, tad paskatījās pulkstenī.
- Uzmanību visiem! - viņš uzsauca strādniekiem. - Maiņa beidzas pēc septiņām minūtēm. Liekam punktu! Kad būsiet augšā, pasakiet nākamajai maiņai, lai pasteidzas.
Viri nolika darbarīkus un sāka kapt augšup uz liftu. Stn- lers klusēdams palika uz vietas. Lielie sūkņi beidza darboties, un līdz pusei piepildītais spainis, šūpodamies tērauda trosē, sāka ceļu augšup. Striters arī tad palika līdzās kapteinim. Naidelmans pievērsās Hečam.
- Jums ir piecas, varbūt desmit minūtes.
- Pirms pāris dienām, - Hečs iesāka, - atradu vectēva atstātus dokumentus, ko viņš bija vācis par Ūdens Aku un Okema bagātībām. Papīri bija paslēpti mūsu mājas bēniņos. Tikai tādēļ tēvs tos nav iznīcinājis. Dažos pieminēts Svēta Mihaēla zobens. Norādīts, ka zobens ir kaut kāds šausmīgs ierocis, ko Spānijas valdība plānojusi izmantot pret Sarkano Nedu Okemu. Atradu vēl dažas satraucošas piezīmes. Sazinājos ar savu paziņu Kadisā un palūdzu noskaidrot ko vairāk par šo zobenu.
Sakniebis lūpas, Naidelmans vērās dubļos pie kājām.
- Tas varētu būt komercnoslēpums. Jūtos pārsteigts, ka esat spēris šādu soli, neaprunājoties ar mani.
- Un viņa atrada, lūk, ko. - Hečs no jakas kabatas izņēma papīra gabalu un pasniedza Naidelmanam.
Kapteinis veikli pārskrēja lapai ar acīm.
- Senspāņu valoda, - viņš, saraucis pieri, noteica.
- Apakšā ir tulkojums.
- Pastāstiet pats! - Naidelmans atdeva lapu Hečam.
- Aina nav pilniga. Te tiek rakstīts, kā Svētā Mihaēla zobens atrasts un kas ar to noticis pēc tam.
Naidelmans izbrīnīts iepleta acis.
- Tiešām?
- Melnā mēra laikā kāda bagāta spāņu tirgotāja ģimene ar barku devās prom no Kadisas. Viņi šķērsoja Vidusjūru un piestāja neapdzīvotā berberu piekrastē"7 . Tur viņi atrada senas romiešu apmetnes paliekas. Tirgotāja ģimene nolēma palikt šai vietā, kamēr Eiropā beigs plosīties mēris. Draudzīgi noskaņotie berberi brīdināja, lai viņi netuvojas tempļa drupām, kas atradās netālā kalna virsotnē, jo templis esot nolādēts. Brīdinājumi tika atkārtoti vairākas reizes. Kad mēra epidēmija apsīka, tirgotājs nolēma izpētīt templi. Iespējams, domāja, ka berberi noslēpuši kaut ko vērtīgu, un negribēja aizbraukt, to neredzējis. Izskatās, ka drupās viņš aiz altāra atradis marmora plāksni, zem kuras bijis aizzīmogots metāla šķirsts ar uzrakstu latīņu valodā. Tas vēstīja, ka šķirstā ir zobens - pats nāvējošākais ierocis pasaulē. Bojā iet pat tas, kurš tikai paskatījies uz zobenu. Tirgotājs to aiznesis uz kuģi, taču berberi atteicās palīdzēt šķirstu atvērt. Būtībā viņi padzina spāni, piespieda doties prom.