Hečs uzmanīgi nopētīja Naidelmanu, pūlēdamies saprast, kas slēpjas aiz aukstasinīgās sejas izteiksmes.
- Pretsparu? - viņš atkārtoja. - Vai tie ir draudi?
Iestājās ilgs klusums.
- Visai saprātīga interpretācija, - teica Naidelmans gandrīz čukstus.
Hečs izslējās.
- Ja jūs vēl rīt pēc saullēkta, - viņš teica, - nebūsiet pazuduši no šīs salas, es pats jūs padzīšu. Un garantēju: ja šeit kāds ies bojā vai savainosies, jūs tiksiet apsūdzēts nolaidībā.
Naidelmans pagriezās.
- Strītera kungs?
Uzrunātais pakāpās soli uz priekšu.
- Pavadiet doktoru Heču līdz piestātnei.
Strītera šaurā seja atplauka smaida.
- Jums nav tiesību tā rīkoties, - iebilda Hečs. - Šī ir mana sala.
Strīters spēcīgi satvēra Heča roku.
Spēris soli sānis, Hečs savilka labo roku dūrē un iesita darbu vadītājam pa saules pinumu. Sitiens nebija spēcīgs, taču anatomiski precīzs. Strīters saļima uz ceļiem, izmisīgi tvēra gaisu.
- Ja vēlreiz man pieskarsies, - Ilečs teica, - visu atlikušo dzīvi nēsāsi savus pautus glāzītē!
Strīters ar mokām pīetrausās kājās. Viņa acīs dzirkstīja niknums.
- Strītera kungs, nedomāju, ka būs jāpielieto spēks, - asi noteica Naidelmans, kad darbu vadītājs draudīgi tuvojās ārstam. - Doktors Hečs labprātīgi dosies atpakaļ uz savu kuģīti. Viņš saprot, ka tagad, kad esam uzminējuši viņa plānu, nav iespējams piespiest mūs apturēt darbus. Un es domāju, ka viņš apzinās, cik muļķīgi būtu mēģināt to darīt. - Viņš pievērsās Hečam. - Esmu goda vīrs, kas tur doto vārdu. Tu izmēģināji savu labāko ieroci un cieti neveiksmi. Tava klātbūtne Skrandu salā vairs nav nepieciešama. Ja dosies prom un ļausi man pabeigt to, par ko esam vienojušies, tu saņemsi savu daļu apslēptās mantas. Ja mēģināsi man traucēt…
To teikdams, kapteinis pavēra lietusmēteli un iespieda rokas sānos. Hečs ļoti skaidri saskatīja aiz siksnas aizbāzto pistoli.
- Ko neteiksiet, - Hečs teica, - kapteinis uzlicis siksnu!
- Kusties! - Strīters spēra soli uz priekšu.
- Es pats atradīšu ceļu. - Hečs atkāpās pie tālākas sienas un, neatraudams skatienu no kapteiņa, izgāja no šahtas un devās pie lifta, no kura tikko bija izkāpuši nākamās maiņas strādnieki.
41
Lecošā saule izlīda no mākoņiem un spoži apmirdzēja okeānu. Nelielajā Stormheivenas ostā no piestātnes līdz pat kanālam drūzmējās kuģīši.
Pašā centrā lēni pukšķināja kuterītis, pie kura stūres stāvēja Vudijs Klejs. Kuģītis sagriezās un, tik tikko neuztriecies bojai, izbrauca jūrā - Klejs bija viduvējs jūrnieks.
Sasniedzis izeju ostā, viņš atkal sagrieza kuteri un izslēdza dzinēju. Pēc tam viņš izkliedza megafonā pavēles savai komandai - balsī jautās tāda iekšēja pārliecība, ka to nespēja apslēpt pat vecais, čīkstošais koka pastiprinātājs. Atbildes vietā viņš sadzirdēja, kā tiek iedarbināti neskaitāmi motori. Kuģīši pie izejas no ostas pacēla enkurus un, palielinājuši ātrumu, devās cauri kanālam. Tiem sekoja vēl daudzi citi kuģīši, līdz visu līci klāja baltas ķīļūdens putas. Improvizēta flote devās uz Skrandu salu.
Pēc trim stundām un dienvidaustrumu virzienā nobrauktām sešām jūdzēm saules stari izlauzās cauri miglai un apspīdēja plašo, mitruma skarto Ūdens Akas balstu un siju labirintu. Sarežģītās strukturas Akas mutē vidēja blāvā, spokainā mirdzumā.
Pašā Akas dziļumā - simt astoņdesmit pēdas zem zemes - diennakts stundai nebija nozīmes. Žerārs Naidelmans stā-
vēja pie nelielas novērošanas platformas un skatījās, ka zem viņa rosīgi strādā viri. Bija gandrīz pusdienlaiks. Cauri gaisa ventilācijas aparātu dūkšanai un vinčas ķēdes čīkstēšanai Naidelmans saklausīja signāltauru skaņas un klāja lielgabalu šāvienus. Kādu bridi viņš klausījās un tad pasniedzās pēc sava pārvietojama telefona.
- Strīter?
- Klausos, kaptein, - atskanēja darba vadītāja balss, kas dažādu trokšņu ielenkumā šķita vārga un čērkstoša. Strīters atradās Ortankā, divsimt pēdas augstāk.
- Ziņo!
- Apmēram divi duči kuģu, kaptein. Izveidojuši apli apkārt "Cerberam", mēģina bloķēt to. Domāju, viņi uzskata, ka mēs esam tur. - Rācijā atskanēja pamatīgi krakšķi. Strīters, iespējams, smējās. - Bet uz klāja ir tikai Rodžersons. Pārējo pētnieku grupu vakarnakt aizsūtīju krastā.
- Ir sabotāžas vai iejaukšanās pēdas?
- Nē, kaptein, visi ir padevīgi kalpi. Daudz trokšņa, bet uztraukties nav vērts.
- Vēl kaut kas?
- Magnusena sešdesmit četru pēdu dziļumā konstatējusi sensoru anomāliju. Visdrīzāk, nekas nopietns, jo sekundārie sensori neuzrāda neko neparastu.
- Es pārbaudīšu, - teica Naidelmans un uz brīdi iegrima domās. - Strītera kungs, gribētu ar jums tur satikties.
- Klausos!
Naidelmans uzkāpa pa kāpnēm līdz. elektriskā lifta stacijai - par spīti negulētajām naktīm viņš kustējās viegli un lokani. Kapteinis uzbrauca līdz sešdesmit pēdu līmenim, izkāpa uz platformas un piesardzīgi tuvojās aizdomīgajam sensoram. Pārbaudījis, ka viss kārtībā, viņš atgriezās uz platformas - tieši tanī brīdī, kad pa tālākajām kāpnēm lejup rāpās Strīters.
- Ir kādas problēmas? - jautāja Strīters.
- Ar sensoru nē. - Naidelmans pasniedzās, lai izslēgtu Strītera sakaru kanālu ar Ortanku. - Taču es visu laiku domāju par Heču.
Atskanēja motoru rūkoņa un pēc tam - mehānismā cīkstoņa: spēcīgā vinča vilka augšā kārtējo zemes un dubļu porciju. Abi viri vēroja, kā milzīgais spainis ceļas augšup - uz tā sāniem spožajā gaismā mirdzēja kondensāta lāsītes.
- Līdz apslēptajai mantai palikušas tikai astoņas pēdas, - norūca Naidelmans, vēl joprojām skatīdamies, kā spainis slīd augšup. - Deviņdesmit sešas collas. - Viņš pievērsās Strite- ram. - No salas vajag aizvākt visus liekos cilvēkus. Visus. Varat viņiem teikt, ko gribat, atsaukties uz šo protesta akciju vai vētru, ja vajadzīgs. Kad nonāksim pie apslēptās mantas, pakaušu kasītāju pūļi mums te nav obligāti. Kad divos beigsies maiņa, sūtiet mājās arī racējus. Darbus pabeigs na- kama maiņa. Dārgumus uzvilksim augšā ar to spaini, bet zobenu nesīšu es pats. Rodžersonam var uzticēties?
- Darīs visu, ko viņam teikšu.
Naidelmans palocīja galvu.
- Piebrauciet "Cerberu" un manu kuģi tuvāk salai, taču pēc iespējas tālāk no rifiem. Dārgumus pārvedīsim ar laivām un sadalīsim pa abiem kuģiem. Drošības nolūkos. - Viņš apklusa un skatījās tālumā. - Nedomāju, ka viņš atkāpsies, - kapteinis klusi turpināja, it kā ne uz mirkli nebūtu pārtraucis domāt par Heču. - Neesmu pratis viņu pareizi novērtēt. Tiklīdz viņš nokļūs mājās, tūdaļ sāks domāt. Un ātri vien sapratis, ka būs vajadzīgas vairākas dienas vai pat nedēļas, lai saņemtu tiesas izpildrakstu un kaut ko uzsāktu pret mums. īpašums ir svēta lieta. Viņš par to deviņpadsmito punktu var bļaustīties, kamēr zils paliek, bet līdz izpildraksta saņemšanai tie ir tikai vārdi.
Naidelmans pieskārās Strītera jakas atlokam.
- Kurš gan varēja iedomāties, ka tam alkatīgajam nelietim nepietiks ar diviem miljardiem? Viņam kaut kas padomā. Gribu, lai jūs noskaidrojat, kas tieši, un atbilstoši rīkojaties. No Okema bagātībām mūs šķir tikai dažas stundas, un es negribu, lai līdz tam mums gadītos vēl kādi nepatīkami pārsteigumi. - Pēkšņi viņš sažņaudza atloku dūrē. - Un, dieva deļ, nepieļaujiet, ka Hečs atkal sper kāju uz šīs salas! Viņš var visu salaist grīstē.