Hečs spēji pagriezās pret profesoru.
- Klausieties, tas taču nevar būt H1V\ - Un, iekams profesors paguva izteikt indīgu piezīmi, atskārta, ko ar to gribēja teikt vecais virs. - HIV nogalina, novārdzinot cilvēka imūnsistēmu, - Hečs turpināja. - Ļauj saimniekorganismā attīstīties jebkurai oportūniskai infekcijai.
- Tieši ta. Tev, tā sakot, jāatbrīvojas no traucējošā trokšņa un jāpaskatās, kas paliek pāri.
- Tātad mēs, iespējams, meklējam kaut ko tādu, kas grauj cilvēka imūnsistēmu.
- Nezināju, ka salā ir tik daudz slimo, - iebilda Bontjēra. - Manā grupā neviens nav saslimis.
Hečs pievērsās arheoloģei.
- Neviens?
Bontjēra papurināja galvu.
- Redzi? - pasmaidīja doktors I loms un uzsita ar spieķi pa grīdu. - Tu gribēji atrast kaut ko kopēju. Tagad tev ir daži pavedieni.
Viņš piecēlās un sniedza Bontjērai roku.
- Bija prieks ar jums iepazīties, mademoiselle, un būtu ļoti priecīgs, ja varētu šeit uzkavēties ilgāku laiku. Taču tuvojas vētra, tādēļ gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās pie sava šerija, čībām, suņa un kamīna.
Kad profesors pasniedzās pēc sava mēteļa, uz lieveņa atskanēja steidzīgi soļi. Durvis atsprāga vaļā, un mājā iešalca vējš. Uz sliekšņa stāvēja Donijs Truits - lietusmētelis bija vaļā, bet pār seju plūda lietus straumītes.
Debesis pāršķēla zibens šautra, un pāri līcim atbalsojās pērkona dārdi.
- Donij? - iesaucās Hečs.
Truits ar abām rokām pavēra samirkušo kreklu. Hečs izdzirdēja, kā profesoram aizraujas elpa.
- Grande merde du noir, - nočukstēja Bontjēra.
Truita paduses bija kā nosētas ar milzīgiem slapjiem izsitumiem. Lietus lāses, kas tecēja tiem pāri, krāsojās sārti zaļas. Truita acis bija aiztūkušas, maisiņi zem tām - zili melni. Atkal nozibsnīja zibens, un lidz ar pērkona dārdiem atskanēja ari Truita kliedziens. Viņš spēra grīļīgu soli uz priekšu un norāva no galvas jūrnieka cepuri.
Uz bridi visi stāvēja kā paralizēti. Tad Hečs un Bontjēra satvēra Truitu un aizveda līdz dzīvojamās istabas dīvānam.
- Palīdzi man, Mel, - Truits izdvesa un ar abām rokām satvēra galvu. - Es savā mūžā neesmu noslimojis nevienu dienu!
- Es palīdzēšu, - atbildēja Hečs. - Bet tev jāatguļas, lai varu apskatīt tavas krūtis.
- Pie velna krūtis! - izgrūda Donijs. - Es runāju par Јo!
Un viņš konvulsīvi atrāva galvu no rokām. I leču pārņēma šausmas - katra saujā bija pa biezu rudu matu šķipsnai.
43
Klejs stāvēja pie sava vienmotora kuģīša priekšgala reliņiem. Megafons karājās kajīte - samircis un nevajadzīgs, lietus sabojats. Viņš ar sešiem atlikušajiem protestētājiem bija paslēpies aizvējā - aiz lielākā "Talasas" kuģa, kuru viņi bija mēģinājuši aplenkt pirmo.
Klejs bija izmircis līdz kaulam, taču zaudējuma sajūta - rūgta, smaga - skāra daudz dziļāk nekā mitrums. Lielais kuģis, "Cerbers", neizskaidrojamā kārtā bija pamests. Vai nu tā, vai arī cilvēkiem ticis piekodināts nerādīties uz klāja - neviens neatsaucās ne uz signalizēšanu, ne kliedzieniem. Iespējams, Klejs rūgti nodomāja, bija kļūda par mērķi izvēlēties pašu lielāko kuģi. Varbūt vajadzēja doties uz. salu un bloķēt piestātnes. Tam vismaz būtu kāds rezultāts: pirms divām stundām vairāki ļaužu pārpildīti kuteri aizpeldēja prom no protestējošo flotiles - Stormheivenas virzienā.
Mācītājs paskatījās uz nožēlojamajām protesta flotiles paliekām. No rīta, izbraucot no ostas, viņš jutas garā stiprināts - tādas apņēmības pilns viņš bija juties tikai jaunībā. Viņš bija pārliecināts, ka beidzot gan viņam, gan pilsētai viss būs citādi. Ka beidzot viņš izdarīs kaut ko tādu, ko šie labie ļaudis spēs novērtēt. Bet tagad, skatoties uz sešām lietus apņemtajām laiviņām, kas šūpojas lielajos viļņos, Klejam nācās
alzīt, ka protests - tāpat kā viss pārējais, ko viņš iesācis Stormheivena, - bijis nolemts neveiksmei.
Omāru ķērāju kooperatīva vadītājs Lemjuels Smits izvirzīja savas laivas aizsargsijas, lai varētu droši pietuvoties mācītāja kuģītim. Abi peldlidzekļi viļņos šūpojas un sitās viens pret otru, bet lietus turpināja plikšķināt jūras virsmu. Klejs pārliecās pari reliņiem. Mati bija pielipuši stūrainajai sejai - tāpēc viņa vaibsti šķita vēl draudīgāki, atgādinot skeleta galvaskausu.
- Laiks doties mājās, mācītāj! - omāru ķērājs uzsauca, ieķēries savas laivas bortā. - Vētra būs uz goda. Varbūt, kad vējelis nomierināsies, varēsim mēģināt vēlreiz.
- Bet tad jau bus par vēlu! - Klejs centās pārkliegt vēju un lietu. - Posta darbi jau būs pastrādāti.
- Bet mes savu attieksmi jau esam parādījuši, - atbildēja Smits.
- Lem, ne jau attieksmes parādīšana bija svarigākā, - teica Klejs. - Ari es esmu nosalis un izmircis tāpat kā tu. Taču mums jānes šis upuris. Mums viņi jāaptur!
Zvejnieks papurinaja galvu.
- Šādā negaisā mēs viņus neapturēsim, mācītāj. Turklāt šis ziemeļaustrenis var mums palīdzēt. - Smits pievērsa skatienu debesim, tad paskatījās uz tālo krastu, kas drīzāk at- gādināja spokainu zilu svītriņu, kas gaist spēcīgajās lietavās. - Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu.
Klejs klusēja. Es nedrīkstu pazaudēt savu laivu. Lūk, dažos vārdos izteikta visu lietu sakne. Viņi nesaprata, ka ir kas daudz svarīgāks par laivām vai naudu. Varbūt nekad arī nesapratis. Mācītājs atskārta, ka acīs jūtams kaut kas dīvains, un mulsi apjauta, ka raud. Vēl divas asaras sēru okeānā.
- Negribētu justies vainīgs, ja kāds pazaudēs laivu, - viņš aizgriezies izmocīja. - Brauc mājās, Lem. Es palikšu.
Omāru ķērājs vilcinājās.
- Es noteikti jutīšos labāk, ja arī jūs brauksiet tagad. Ar viņiem cīņu var turpināt citudien, bet ar okeānu cīnīties nav iespējams.
Klejs atgaiņājās.
- Varbūt izkāpšu sala, aprunāšos ar Naidelmanu… - viņš apklusa un, slēpdams seju, izlikās, ka kaut ko pēta savā kuģītī.
Smits vēl bridi satraukts vēroja mācītāju. Klejs ne visai labi prata stūrēt kuģi. Taču mācīt kādu, kā apieties ar laivu, bija nepiedodams apvainojums. Turklāt mācītāja sejā Smits bija ieraudzījis kaut ko dīvainu - pēkšņu bezrūpīgu neprātību -, kas lika saprast: jebkurš iebildums paliks nesadzirdēts.
Viņš uzsita pa Kleja kuģīša reliņiem.
- Nu, tad mēs griežam atpakaļ. Es sekošu kanālam desmit komats pieci. Gadījumam, ja būs vajadzīga palīdzība.
Kleja kuģītis, darbodamies tukšgaitā, palika "Cerbera" aizvējā. Stāvēdams uz klāja, viņš vēroja, kā pārējās laivas, šūpodamās bangojošajos viļņos, dodas prom. Motoru rūkoņa vējā brīžiem nebija dzirdama, bet brīžiem tapa skaļāka. Mācītājs ciešāk ietinās lietusmētelī un centās nostāvēt uz klāja. Divdesmit jardus tālāk virs ūdens kā klints slējās baltais "Cerbera" korpuss, kam bez trokšņa garām slīdēja viļņi.
Klejs mehāniski pārbaudīja savu kuģīti. Sūkņi darbojās nevainojami un spļāva aiz. borta sīkas ūdens strūkliņas; motors dūca vienmērīgi; un arī degvielas viņam vēl bija pietiekami. Tagad, kad viss izvērties tieši tā - viņš palicis viens, vienīgais biedrs ir Visuaugstais viņu parņēma dīvaina komforta sajūta. Varbūt gaidīt no Stormheivenas iedzīvotājiem tādas lietas bija iedomības grēks? Uz viņiem nevarēja paļauties; taču uz sevi viņš varēja paļauties.
Klejs nolēma mazliet nogaidīt un tad doties uz. Skrandu salu. Viņam bija kuģis un laiks - cik tik uziet.