Filipa Gregorija
Laumu bērns
.
....
.
..
SANTANDŽELO PILS, ROMA, 1453. GADA JŪNIJS
Bungošana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tieši sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņš bija sapņojis par saviem vecākiem un bijušajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās šķiršanās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.
Atkal atskanēja apdullinoša rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, piesardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tumšā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni
vīrieši, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gaišbrūnās acis mirkšķinājās zem tumšajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņpadsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.
- Luka Vero? -Jā-
- Jums jānāk man līdzi.
Atnācēji ievēroja, ka jaunais vīrietis vilcinās. Nemuļķojieties! Mēs esam trīs, bet jūs tikai viens pats. Duncis, ko slēpjat aiz muguras, mūs neapturēs.
- Tā ir pavēle, otrs vīrs skarbi ierunājās, nevis lūgums. Un jūs esat devis paklausības zvērestu.
Luka bija zvērējis paklausību savam klosterim, nevis šiem svešiniekiem, taču viņš bija izraidīts no klostera, un šķita, ka nu viņam jāpakļaujas katram, kurš izkliedz kādu pavēli. Jauneklis pagriezās pret gultu un apsēdās, lai uzvilktu zābakus. Viņš ieslidināja dunci makstī, kas bija noslēpta zābaka mīkstajā ādā, tad uzģērba audekla kreklu un ap pleciem apmeta nonēsāto vilnas apmetni.
- Kas jūs esat? viņš ievaicājās, negribīgi tuvodamies durvīm.
Vīrietis neatbildēja, bet vienkārši pagriezās un devās pa priekšu; tikmēr abi sargi gaitenī gaidīja, kad Luka iznāks no savas celles un sekos viņiem.
- Kurp jūs mani vedat?
Abi sargi neatbildēdami nostājās viņam aiz muguras. Luka gribēja apjautāties, vai viņš ir apcietināts un vai viņu ved uz tūlītēju nāvessoda izpildīšanu, tomēr viņš neuzdrīkstējās to sacīt. Pats šis jautājums viņā iedzina bailes, un jauneklis sev atzinās, ka atbilde viņu šausmina. Luka juta, kā zem vilnas apmetņa viņu pārklāj baiļu sviedri, lai arī gaiss bija ledains un akmens sienas saltas un mitras.
Jauneklis apzinājās, ka iekūlies visnopietnākajās nepatikšanās savā neilgajā dzīvē. Tikai vakar četri vīri tumšās kapucēs bija aizveduši viņu no klostera un nogādājuši šurp, uz šo cietumu, netērējot nevienu vārdu paskaidrojumiem. Luka nezināja ne to, kur atrodas, ne to, kā varā viņš ir. Viņš nezināja, kāda varētu būt pret viņu vērstā apsūdzība. Nezināja, kāds sods viņu varētu sagaidīt. Vai viņu sitīs, mocīs vai nonāvēs.
- Es pieprasu, lai ierodas priesteris. Vēlos izsūdzēt grēkus… jauneklis ierunājās.
Vīrieši vispār nepievērsa Lūkam uzmanību, tikai lika viņam kustēties tālāk pa šauro, akmeņiem izklāto galeriju. Tajā valdīja klusums; abās malās bija redzamas aizvērtas durvis, kuras veda uz cellēm. Jaunais vīrietis nevarēja pateikt, vai tas ir cietums vai klosteris, ēka bija auksta un klusa. Tikai pirms īsa brīža bija iestājusies pusnakts, un visu ieskāva tumsa un pilnīgs klusums. Lūkas pavadoņi, nesaceldami ne vismazāko troksnīti, soļoja pa galeriju, tad nokāpa pa akmens kāpnēm, izgāja cauri lielai zālei un devās lejup pa nelielām spirālveida kāpnītēm tumsā; tā kļuva arvien melnāka un melnāka, bet gaiss saltāks un saltāks.
- Es uzstāju, lai jūs paskaidrojat, kurp mani vedat, Luka neatkāpās, tomēr viņa balss bailēs drebēja.
Neviens neatbildēja, taču sargs Lūkam aiz muguras pievirzījās nedaudz tuvāk.
Kāpņu apakšgalā Lūkam izdevās ieraudzīt tikai nelielu arkveida ieeju un masīvas koka durvis. Vīru vadonis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un pamāja, lai Luka dodas iekšā. Kad jauneklis vilcinājās, viņam aiz muguras stāvošais sargs vienkārši virzījās tuvāk, līdz tā draudošais milzu augums pastūma Luku uz priekšu.
- Es pieprasu… jaunais vīrietis izdvesa.
Spēcīgs grūdiens viņu izstūma cauri ieejai, un Luka noelsās, ieraudzīdams, ka atrodas augstas, šauras kraujas pašā malā. Dziļi lejā upē šūpojās laiva; pretējais krasts tālumā vīdēja tumšs un neskaidrs. Jauneklis atsprāga atpakaļ no kraujas malas. Viņu pārņēma pēkšņa, reibinoša sajūta, ka vīri vēlētos nogrūst viņu lejā, uz akmeņiem, tikpat labprāt kā novest lejā pa stāvajām kāpnēm uz laivu.
Pirmais vīrietis viegliem soliem devās lejup pa mitrajiem pakāpieniem, iekāpa laivā un kaut ko īsi pateica laiviniekam, kurš stāvēja laivas pakaļgalā un turēja laivu pret straumi, veikli kustinādams vienu pašu airi. Tad vīrs palūkojās atpakaļ uz glīto, bālo jaunekli.
- Nāciet! viņš pavēlēja.
Lūkam nekas cits neatlika. Viņš sekoja vīrietim lejup pa slidenajām kāpnēm, ietrausās laivā un apsēdās priekšgalā. Laivinieks, negaidīdams sargus, iegrieza savu braucamo upes vidū un ļāva, lai straume viņus nes gar pilsētas mūriem. Luka ātri palūkojās lejup uz tumšo ūdeni. Ja viņš mestos pāri laivas malai, straume viņu aiznestu lejup iespējams, viņš varētu peldēt pa straumei, nokļūt otrā malā un tikt projām. Taču ūdens tecēja tik strauji, ka Luka nodomāja: pat ja vīri laivā nedzītos pakaļ un viņu līdz bezsamaņai nesasistu ar airi, visticamāk, viņš noslīktu.
- Mans kungs, Luka ierunājās, cenšoties saglabāt cieņu, vai nu es drīkstētu vaicāt, kurp mēs dodamies?
- Visai drīz sapratīsiet, atskanēja strupa atbilde. Upe kā plats aizsarggrāvis plūda gar augstajiem Romas mūriem. Laivinieks vadīja laiviņu tuvu mūru aizsegam, kur to neredzēja augšā stāvošā sardze, un Luka drīz vien ieraudzīja priekšā neskaidras akmens tilta aprises un tieši pirms tām režģi, kas aizsedza velvētu ieeju akmens mūri. Kad laivas priekšgals pavērsās pret to, režģis nedzirdami uzslīdēja augšā, un ar vienu ievingrinātu aira grūdienu viņi iešāvās iekšā lāpām izgaismotā pagrabā.
Luku sagrāba dziļš baiļu vilnis, un viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis izdevību, ko varēja sniegt upe. Viņu gaidīja pusducis vīru bargām sejām, un, kamēr laivinieks satvēra sienā iestiprināto nodeldēto riņķi, lai nostiprinātu laivu, vīri pasniedzās lejup, izvilka jaunekli no laivas un bīdīja viņu uz priekšu pa šauru gaiteni. Luka drīzāk juta nekā redzēja biezus akmens mūrus abās pusēs un zem kājām gludus koka grīdas dēļus; viņš dzirdēja pats savu bailēs saraustīto elpu. Viņi apstājās pie smagām koka durvīm, vienu reizi pieklauvēja un gaidīja.
No telpas iekšpuses atskanēja balss: Ienāciet! Sargs atrāva vaļā durvis un iegrūda Luku iekšā. Jauneklis, sirdij dauzoties, apstājās un mirkšķināja acis pēkšņajā gaismā, ko meta dučiem vaska sveču. Tad viņš izdzirdēja aiz muguras klusītēm aizveramies durvis.
Pie galda sēdēja viens vienīgs vīrs, izklājis sev priekšā papīrus. Viņš bija apvilcis greznu samta mantiju, tik tumši zilu, ka tā šķita gandrīz melna. Kapuce pilnīgi apslēpa vīra seju Lūkas skatienam; jauneklis stāvēja pie galda un mēģināja apslāpēt bailes. Viņš bija izlēmis: lai kas ari atgadītos, viņš nelūgsies, lai viņam dāvā dzīvību. Kaut kādā veidā viņš atradīs sevī drosmi stāties pretī neizbēgamajam. Viņš neapkaunos ne sevi, ne savu sīksto, stoisko tēvu, činkstot kā tāda meitene.