- Zoslēns, virtuves puika, Luka ar platu smaidu attrauca.
- Dunci paņēmāt? Freize gribēja pārliecināties.
Luka uzplīkšķināja pa zābaka atloku, kur makstī drošībā gulēja duncis.
- Visi runā, ka jaunā abate neizjūta aicinājumu un netika audzināta šai dzīvei, Freize brīvi trieca tālāk, neievērodams Lūkas aizliegumu tenkot. Abati šurp nosūtīja pēc viņas tēva gribas, un viņa deva zvērestus un nekad netiks no šejienes ārā. Tas ir vienīgais mantojums, ko tēvs viņai atstāja; viss pārējais nonāca brāļa rokās. Tas ir tikpat ļauni kā būt iemūrētai dzīvai. Un, kopš viņa ieradās, mūķenes sāka redzēt vīzijas un vaimanāt. Puse ciema runā, ka kopā ar jauno abati ieradies sātans. Tāpēc ka viņa ienāca klosteri pret savu gribu.
- Un ko runā par viņas brāli kāds ir viņš? Luka vaicāja kārdinājumā patrīt mēli par spīti savai apņēmībai to nedarīt.
- Tikai labu, citu neko. Krietns muižas īpašnieks, dāsns pret abatiju. Viņa vectēvs to uzcēla: ar sieviešu klosteri vienā pusē un netālu no tā brāļu namu, kur mitināties mūkiem. Gan mūķenes, gan mūki notur dievkalpojumus abatijā. Abates tēvs uzturēja abus namus; mežus un atklātās ganības viņš nodeva mūķeņu rīcībā, bet dažas saimniecības un tīrumus vīriešu klosterim. Sieviešu un vīriešu klosteris vada saimniecību, kā viens ar otru nesaistīti nami darbojoties kopā par godu Dievam un palīdzot nabagajiem. Un tagad tos savukārt uztur jaunais lords. Viņa tēvs bija krustnesis, pazīstams ar savu drosmi, kaismīgs reliģijas aizstāvis. Jaunais lords šķiet rāmāks, viņš lielākoties uzturas mājās, vēlas vairāk miera. Ļoti alkst, lai viss noritētu klusi: lai jūs veiktu izmeklēšanu, pieņemtu lēmumu, ziņotu par vainīgo, izdzītu nešķīstību vai kas nu te norisinās un viss atgrieztos vecajās sliedēs.
Viņiem virs galvas noskanēja zvans uz rīta dievkalpojumu, rītausmas lūgšanu.
Nāc nu, Luka sacīja, izgāja no priestera istabām un soļoja pa priekšu uz krustejām un skaisto baznīcu.
Šķērsojot pagalmu, viņi izdzirdēja mūziku. Ceļu izgaismoja baltā tērptu mūķeņu procesija: nesot lāpas un dziedot, viņas slīdēja cauri pērļainajai rīta gaismai, atgādinādamas eņģeļu kori. Luka pakāpās soli atpakaļ, un pat Freize apklusa, klausoties skaistajās balsīs, kas nevainojami cēlās augšup rītausmas debesīs. Divi vīri, kuriem bija pievienojies brālis Pēteris, sekoja korim baznīcā un ieņēma savas vietas alkovā, kas atradās aizmugurē. Divi simti balti aizplīvurotu mūķeņu piepildīja korim paredzētās vietas, kas atradās abās pusēs aizsegtajam altārim, un nostājās rindās ar seju pret to.
Šis dievkalpojums bija dziedamā mise; kalpojošā priestera balss vienmērīgā baritonā pie altāra skandēja svētos latīņu vārdus, un piemīlīgās, augstās sieviešu balsis atbildēja. Luka raudzījās uz velvētajiem griestiem un skaistajām akmens kolonnām, kurās bija iegravēti augļi un puķes, bet virs tām varēja vērot apsudrabota akmens zvaigznes un mēnešus. Jauneklis visu laiku klausījās, cik dzidri skan mūķeņu atsaukšanās, un prātoja, kas gan varēja katru nakti mocīt tādas svētas sievietes un kā viņas katrā rītausmā spēj piecelties un dziedāt Dievam tā kā pašlaik.
Pēc dievkalpojuma visi trīs ceļinieki palika sēžam uz akmens sola kapelas aizmugurē, un mūķenes gāja laukā viņiem garām, kautri nodūrušas acis. Luka rūpīgi pētīja viņu sejas, meklējot jauno sievieti, kuru pagājušajā naktī bija redzējis tāda neprāta pārņemtu, taču visas bālās, jaunavīgās sejas, kuras sedza balts plīvurs, līdzinājās cita citai. Jauneklis centās saskatīt mūķeņu delnas, meklējot nodevīgas kreveļu pēdas, taču viņas visas turēja rokas cieši sažņaugtas., paslēptas zem garajām piedurknēm. Kad mūķenes, sandalēm klusi skanot uz akmens grīdas, izgāja laukā, priesteris viņām sekoja un apstājās pie jaunajiem vīriešiem, patīkamā balsī ierunādamies: Es pabrokastošu kopā ar jums, un tad man būs jādodas atpakaļ uz savu abatijas pusi.
- Vai tad jūs nedzīvojat šeit? Luka gribēja zināt. Viņš vispirms paspieda priestera roku un tad nometās uz viena ceļa, lai izlūgtos viņa svētību.
- Tieši šī diženā nama otrā pusē atrodas vīriešu klosteris, priesteris paskaidroja. Pirmais Lukretili lords izvēlējās nodibināt divus reliģiskos namus: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Mēs, priesteri, katru dienu ierodamies šeit noturēt dievkalpojumus. Diemžēl šis nams ir Augustīniešu ordeņa mūķeņu nams. Mēs, vīrieši, kalpojam Dominikāņu ordenim. Viņš pieliecās tuvāk Lūkam. Kā būsiet nopratis, pēc manām domām, visiem būtu labāk, ja sieviešu klosteris pakļautos Dominikāņu ordenim. To varētu vadīt vīriešu klosteris, un tas pakļautos mūsu ordeņa noteikumiem. Kalpojot Augustīniešu ordenim, šīm sievietēm ir bijis ļauts darīt visu, ko vien viņas vēlas. Un nu jūs redzat, kas notiek.
- Viņas ievēro kalpošanas noteikumus, Luka iebilda. Māsas nerīkojas uz savu galvu.
- Tikai tādēļ, ka viņas to grib. Ja mūķenes vēlētos notiekošo izbeigt vai kaut ko mainīt, viņas to varētu.
Viņām nav likumu atšķirībā no mums, dominikāņiem, kuriem viss ir stingri noteikts. Augustīniešu ordeņa paspārnē katrs nams var dzīvot, kā vien tam tīk. Viņas kalpo Dievam, kā uzskata par labāku, un sekas ir…
Priesteris aprāvās, kad parādījās saimniecības māsa, sperdama uz baznīcas skaistās marmora grīdas klusus soļus. Esmu pārliecināts, ka saimniecības māsa ir ieradusies aicināt mūs brokastīs.
- Jūs varat brokastot manā viesu istabā, viņa sacīja. Tur ir iekurta uguns. Lūdzu, tēvs, rādiet mūsu viesiem ceļu.
- Labi, labi, priesteris patīkamā balsī sacīja un, kad sieviete viņus atstāja, pagriezās pret Luku. Viņa satur šo vietu kopā, viņš stāstīja. Apbrīnojama sieviete. Vada saimniecības zemes, uztur ēkas, pērk preces, pārdod saražoto. Viņa būtu varējusi būt jebkuras Itālijas pils kundze, īsta valdniece skolotāja, vadone ikvienam diženam namam. Priesteris pasmaidīja. Un, man jāsaka, viņas viesu istaba ir pati ērtākā telpa šajā vietā, un par viņas virēju labāku neatrast.
Priesteris viņus veda pa krusteju laukā no baznīcas un tad cauri priekšpagalmam uz ēku pagalma austrumu pusē. Koka durvis bija vaļā, un viņi iegāja viesu istabā, kur jau gaidīja viņiem trim saklāts galds. Luka un Pēteris ieņēma savas vietas. Freize nostājās pie ieejas, lai vīrus apkalpotu, un viena no virējām, laicīgā māsa, padeva viņam ēdienus, ko salikt uz galda. Tika pasniegta triju veidu cepta gaļa šķiņķis, jērgaļa un liellopu gala un divu veidu maize: baltmaize un tumšā rudzu maize. Galdā bija vietējie sieri, ievārījumi, groziņš ar cieti novārītām olām un bļoda ar plūmēm, kurām bija tik piesātināta garša, ka Luka tās sagrieza, lai ēstu kā saldu ievārījumu uz baltmaizes šķēles.
- Vai saimniecības māsa vienmēr ēd vienatnē? Viņa nepusdieno refektorijā kopā ar citām māsām? Luka ziņkāri apvaicājās.
- Vai jūs nedarītu.tāpat, ja jums būtu tāda virēja kā šī? priesteris atjautāja^ Nešaubos, ka svinību un svētku dienās viņa sēž kopā ar māsām. Taču viņai patīk rīkoties tieši tā, un viena no saimniecības māsas amata privilēģijām ir tāda, ka pašas mājā viss notiek pēc viņas prāta. Viņa neguļ dormitorijā un arī neēd refektorijā. Tāpat rīkojas arī abate savā mājā, kas atrodas blakus.
- Bet nu… viņš turpināja ar platu smaidu. Manā seglu somā ir aizķērusies kāda lāsīte brendija. Ieliešu mums pa mēriņam. Tas palīdz krietnām brokastīm nosēsties vēderā. Priesteris izgāja no telpas, bet Pēteris piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu uz ieeju pagalmā, kur gaidīja priestera mūlis.