Выбрать главу

Izolde palūkojās uz brāli, un, kad meitene aptvēra, ko tas nozīmē, viņas tumšzilās acis samiedzās. Tik nie­cīgs pūrs nozīmē, ka neviens cits mani nebildinās, viņa sacīja. Tu to zini. Un tomēr tu nelūdzi vairāk? Nebrī­dināji tēvu, ka tādā gadījumā man vispār nebūs nekādu izredžu? Un tēvs? Vai viņš gribēja mani piespiest appre­cēt princi?

Princis uzlika roku uz savām gaļīgajām krūtīm un kautrīgi nodūra acis. Vairumam dāmu nebūtu vaja­dzīga piespiešana, viņš norādīja.

-     Es nezinu nevienu, kurš tev varētu būt labāks virs, Džordžo rāmi sacīja. Viņa draugs pasmaidīja un pamāja ar galvu. Un arī tēvs tā domāja. Mēs ar princi Koberto vienojāmies par šādu pūru, un viņš bija ļoti ap­mierināts, ka varēs tevi apprecēt, tāpēc neprasīja lielāku bagātību. Nav nekādas vajadzības kādu apvainot tavu interešu neaizstāvēšanā. Kas gan tev varētu būt labāks par laulībām ar ģimenes draugu, princi, bagātu vīru?

Izoldei bija vajadzīgs tikai mirklis, lai izlemtu. Es nespēju domāt par laulībām, viņa apņēmīgi sacīja.

-      Piedodiet man, princi Roberto, tomēr tas nāk pārāk drīz pēc mana tēva nāves. Es nespēju pat domāt par to, kur nu vēl runāt.

-     Bet mums ir par to jārunā, Džordžo uzstāja.

-     Tēva novēlējuma nosacījumi paredz, ka mums jāno­kārto tava dzīve. Viņš nepieļautu nekādu vilcināšanos. Vai nu tūlītējas laulības ar manu draugu šeit, vai… viņš aprāvās.

-     Vai kas? Izolde vaicāja, pēkšņi izbijusies.

-    Abatija, brālis vienkārši sacīja. Tēvs teica: ja tu neprecēsies, man tevi jāieceļ par abati un tev būs jāap­metas uz dzīvi klosteri.

-    Nekad! Izolde iesaucās. Tēvs nekad man to nenodarītu!

Džordžo pamāja ar galvu. Arī es biju pārsteigts, bet tēvs sacīja, ka tā ir nākotne, kādu viņš tev jau sen bija iecerējis. Tādēļ viņš nevienu neiecēla pēdējās mirušās abates vietā. Pat toreiz, pirms gada, viņš domāja, ka tev jādzīvo drošībā. Tu nedrīksti tikt pakļauta šīs pasaules briesmām, palikdama šeit viena Lukretili īpašumos. Ja negribi precēties, tev jāatrodas drošībā abatijā.

Princis Roberto viltīgi uzsmaidīja Izoldei. Mūķene vai princese, viņš piedāvāja. Es domāju, ka jums nebūs grūti izdarīt izvēli.

Izolde pielēca kājās. Nespēju noticēt, ka tēvam attiecībā uz mani bija tādi nolūki, viņa sacīja. Viņš nekad neko tādu nebija licis noprast. Viņš skaidri iztei­cās, ka zemes sadalīs mums abiem. Tēvs zināja, cik ļoti man šeit patīk, kā es mīlu šīs zemes un pazīstu šos ļau­dis. Viņš teica, ka novēlēs pili un tās zemes man, bet tev atdos mūsu zemes Francijā.

Džordžo kā rāmā nožēlā pakratīja galvu. Nē. Viņš pārdomāja. Kā vecākajam bērnam, vienīgajam dēlam, viņa vienīgajam īstajam pēctecim, man piederēs viss gan Francijā, gan šeit bet tev kā sievietei nāksies doties projām.

-     Džordžo, mans brāli, tu taču nevari mani sūtīt prom no mājām!

Džordžo paplēta rokas. Es tur neko nevaru darīt. Tā ir mūsu tēva pēdējā vēlēšanās, un tā atrodas pie manis, uzlikta uz papīra un viņa parakstīta. Vai nu tu iziesi pie vīra un ne pie viena cita kā prinča Roberto -, vai arī dosies uz abatiju. Tas bija labi no tēva puses, ka viņš tev deva šo iespēju izvēlēties. Daudzi tēvi būtu vienkārši atstājuši pavēles.

-    Atvainojiet mani, Izolde sacīja drebošā balsī, mēģinādama savaldīt dusmas. Es jūs atstāšu, došos uz savām istabām un to pārdomāšu.

-     Pārāk ilgi nevilcinieties! princis Roberto ierunā­jās ar intīmu smaidiņu. Es ilgi negaidīšu.

-     Es jums došu atbildi rīt. Izolde apstājās uz sliek­šņa un paraudzījās atpakaļ uz brāli. Vai drīkstu redzēt tēva vēstuli?

Džordžo pamāja ar galvu un izvilka to no jakas iekš­puses. Vari to paturēt. Tas ir noraksts. Oriģināls stāv pie manis drošā vietā. Par to nav nekādu šaubu, tāpat kā par tēva vēlmēm. Tev būs jāapsver nevis tas, vai tu viņam paklausīsi, bet gan tikai tas, kā to darīsi. Tēvs zināja, ka tu viņam paklausīsi.

-     Zinu, Izolde attrauca. Es esmu viņa meita. Pro­tams, es viņam paklausīšu. Meitene atstāja istabu, nepalūkodamās uz princi, lai gan tas piecēlās kājās un

Naktī Izoldi uzmodināja kluss klauvējiens pie dur­vīm. Spilvens zem meitenes vaiga bija mitrs viņa bija miegā raudājusi. Uz mirkli Izolde nobrīnījās, kādēļ izjūt tādas sāpes it kā viņai būtu lūzusi sirds -, bet tad viņai atausa atmiņā kapelā gulošais zārks un to apsargājošie mēmie bruņinieki. Viņa pārmeta krustu. Lai Dievs viņu svētī un glābj viņa dvēseli! Izolde nočukstēja. Dievs, remdē manas bēdas! Nezinu, kā spēšu tās panest.

No jauna atskanēja klusais klauvējiens. Izolde atmeta grezni izšūtos gultas pārklājus un piegāja pie durvīm, rokā turēdama atslēgu. Kas tur ir?

-     Princis Roberto. Man ar jums jārunā.

-     Es nevaru atvērt durvis. Runāšu ar jums rit.

-     Man jārunā ar jums šonakt. Tas ir par jūsu tēva testamentu, par viņa vēlmēm.

Izolde vilcinājās. Rīt…

-    Man šķiet, es redzu izeju no stāvokļa, kurā atroda­ties. Saprotu, kā jūtaties. Domāju, ka varu jums palīdzēt.

-     Kādu izeju?

-    Es nevaru kliegt cauri durvīm. Vienkārši paveriet mazu spraudziņu, lai varu to nočukstēt.

izteiksmīgi paklanijas; tad viņš piemiedza ar aci Džordžo, kā uzskatīdams, ka jautājums ir nokārtots.

-    Tikai spraugu, Izolde sacīja un pagrieza atslēgu, turēdama kāju atspiestu pret durvju apakšējo dalu, lai būtu droša, ka durvis pavērsies pavisam nedaudz.

Tiklīdz princis izdzirdēja pagriežamies atslēgu, viņš triecās pret durvīm ar tādu spēku, ka tās atsitās pret Izoldes galvu un atsvieda viņu klupšus atpakaļ istabā. Viņš aizcirta aiz sevis durvis un pagrieza atslēgu, ieslē­dzot abus istabā.

-    Domāji, ka varēsi mani atraidīt? princis Roberto nikni noprasīja, kad Izolde^grīļīgi piecēlās kājās. Do­māji, ka tu bez penija kabatā mani atraidīsi? Tev likās, ka es uz ceļiem lūgšos, lai varu runāt ar tevi caur aizslēgtām durvīm?

-     Kā jūs uzdrīkstaties ar spēku šeit ielauzties? Izolde nobālējusi nikni noprasīja. Mans brālis jūs no­galinās…

-    Tavs brālis to atļāva, vīrietis iesmējās. Kā tavu vīru viņš atzīst mani par labu esam. Viņš pats man ieteica nākt pie tevis. Un nu kāp gultā!

-    Mans brālis? Izolde juta, kā viņas šoks pāraug šausmās, atskāršot, ka viņu nodevis pašas brālis un nu šis svešinieks viņai tuvojas; taukajā sejā rēgojās pašap­zinīgs smaids.

-    Viņš sacīja, ka es varu tevi tikpat labi iegūt tagad kā vēlāk, princis teica. Tu vari cīnīties ar mani, ja vēlies. Manās acīs tam nav nekādas nozīmes. Man patīk cīniņi. Man tīk brašas sievietes beigās tās ir vēl jo paklausīgākas.

-    Jūs esat jucis, Izolde noteikti sacīja.

-    Ja tev tā tīk. Taču uzskatu tevi par savu saderēto, un nu mēs piepildīsim savas saderēto tiesības, lai rītdien tu nesadarītu neko muļķīgu.

-    Jūs esat piedzēries, meitene saprata, saožot skāņo vīna dvaku prinča elpā.

-    Jā, paldies Dievam, un tu vari sākt pierast ari pie tā.

Viņš devās Izoldei klāt, purinot nost no tuklajiem pleciem jaku. Meitene kāpās atpakaļ, līdz sajuta aiz sevis garo koka stabu, kas balstīja lielo gultu ar baldahīnu, aiz­šķērsojot viņai atkāpšanās ceļu. Izolde aizlika rokas aiz muguras, lai vīrietis nevarētu tās sagrābt, un sataustīja samta gultas segu, bet zem tās misiņa sildāmpannas rokturi. Panna bija pildīta ar karstām, gailošām oglēm un iestumta starp vēsajiem palagiem.