Bet varbūt tagad tu gribēsi dzirdēt kaut. ko par Emīla nedarbiem? Tos viņš darīja ik dienas, izņemot tās, kad viņam bija drudzis, un tāpēc mēs itin mierīgi varam izvēlēties jebkuru dienu un paraudzīties, ko viņš tajā izdarījis. Jā, starp citu, kāpēc gan neminēt šo pašu divdesmit astoto jūliju?
Sestdien, 28. jūlijā, kad Emīls uzgāza tēvam virsū klimpu mīklu un izgrieza savu simto koka vīriņu
Kathultas virtuvē atradās vecs, zili krāsots dīvāns, un uz šā dīvāna gulēja Līna. Tolaik, kad tas notika, visa Smolande bija pārpilna ar virtuves dīvāniem, uz kuru izsēdētajām atsperēm gulēja sīcošu mušu aplidotas kalpones, - un kāpēc lai tā nebūtu arī Kathultas sētā? Līna gulēja saldi uz sava dīvāna. Neviens viņu nespēja atmodināt pirms pulksten pieciem no rīta, kad ietarkšķējās modinātājpulkstenis un viņai vajadzēja celties un slaukt govis.
Tiklīdz Līna no dīvāna bija piecēlusies, virtuvē ielavījās Emīla tēvs, lai vienā mierā iedzertu rīta kafiju, iekams pamostas Emīls. Pēc viņa domām, bija jauki sēdēt te pie lielā izvelkamā galda gluži vienam, neredzēt Emīlu, tikai dzirdēt ārpusē vīterojam putnus un kladzinām vistas, sūkt kafiju, mazliet pašūpoties krēslā un zem kājām just skaistos grīdas dēļus, kurus Līna bija noberzusi gluži baltus ... Varbūt arī Emīla tēva kājas būtu vajadzējis noberzt baltas tāpat kā grīdas dēļus. Emīla tēvs no rītiem staigāja basām kājām un ne tikai tāpēc, ka tas bija tik patīkami.
- Maķenīt taču var pietaupīt arīdzan apavus, - viņš aizrādīja Emīla mātei, kas bija tik iecirtīga un nemaz pat nedomāja staigāt basām kājām. - Tu jau tā plēs kurpes, ka mums ik pēc desmit gadiem atkal ir atkal jāpērk jaunas.
- Jā gan, tieši tā, - Emīla māte attrauca, un tad par to vairs netika bilsts ne vārds.
Es iepriekš sacīju, ka Līnu nekas nevarēja pamodināt kā tikai modinātāja tarkšķi, bet kādu rītu Līnu tomēr pamodināja kaut kas cits. Tas notika divdesmit septītajā jūlijā, tieši tajā dienā, kad Emīlam bija drudzis. Vai vari iedomāties kaut ko tik baismīgu: Līna pamodās pulksten četros no rīta, jo pāri viņas sejai pārskrēja liela žurka. Līna iekliegdamās pietrūkās kājās un paķēra malkas pagali, bet žurka jau bija nozudusi kādā caurumā malkas grēdā.
Izdzirdis par žurku, Emīla tēvs briesmīgi satrūkās.
- Jauka padarīšana, virtuvē žurkas, tās jau var apēst mūsu maizi un gaļu! - viņš izsaucās.
- Un arīdzan mani, - Līna piebilda.
- Un pēc tam mūsu maizi un gaļu, - Emīla tēvs noteica. - Nakti mums virtuvē jātur kaķis.
Emīls dzirdēja par žurku, un, lai gan viņam bija drudzis, viņš tūdaļ sāka prātot, kā noķert žurku, ja ar kaķi viss saietu dēlī.
Divdesmit septītajā jūlijā pulksten desmitos vakarā Emīlam vairs drudža nebija un viņā kūsāja darbošanās prieks. Tajā laikā visi Kathultas iemītnieki gulēja: Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda kambarītī blakām virtuvei, Līna uz sava virtuves dīvāna un Alfrēds kalpu istabā pie galdnieka skabūža. Sivēni un vistas gulēja cūku un vistu kūtī, govis un zirgi gulēja ārā zaļajās pļavās, bet nomodā virtuvē bija tikai kaķis un ilgojās pēc laidara, jo tur bija vairāk žurku. Nomodā bija arī Emīls un piesardzīgi no sava kambarīša ielavījās virtuvē.
- Nabaga Minkucīt, te nu tu sēdi, - viņš teica, ieraudzījis kaķa spožās acis pie virtuves durvīm.
«Miau!» ieņaudējās Minkucis. Un Emīls, būdams liels dzīvnieku draugs, izlaida kaķi ārā.
Viņš, protams, saprata, kā žurka jānoķer, un tagad, kad kaķa vairs te nebija, to vajadzēja izdarīt citādi. Tāpēc Emīls paņēma žurku slazdu, ielika tajā prāvu gabaliņu speķa un nolika slazdu pie malkas grēdas. Bet tad viņš pārdomāja. Ja žurka, izbāzusi degunu no malkas grēdas, pamanīs slazdu, viņa kļūs aizdomīga un neļaus sevi noķert. «Būs labāk,» Emīls prātoja, «ja žurka pavisam mierīgi paskraidīs pa virtuvi un tad uzreiz pamanīsi slazdu tur, kur nepavisam nedomāja to ieraudzīt.» Vienu brīdi viņam ienāca prātā uzlikt slazdu uz Līnas sejas, pa kuru žurka skraidot, bet viņš baiļojās, ka Līna pamodīsies un visu izjauks. Nē, viņam jāatrod cita vieta. Kāpēc gan ne zem lielā izvelkamā galda? Tieši tur nokrīt maizes drupačas, un žurka tās uzmeklē, protams, ne jau pie tēva krēsla, tur drupaču gaužām maz.
- Bet padomā, cik baigi,- Emīls ierunājas un apstājās virtuves vidū, - padomā, ja nu žurka te pienāk un, neatradusi maizes drupačas, sāk grauzt tēva kājas lielo pirkstu?
Tas nedrīkst notikt, Emīls par to parūpēsies. Tādēļ viņš nolika žurku slazdu tieši tur, kur tēvs mēdz izstiept kājas, un ļoti apmierināts ierāpās atpakaļ gultā.
Viņš atmodās, kad bija jau atausis dzidrs rīts, jo viņu pamodināja kliedzieni virtuvē.
«Viņi kliedz aiz prieka, ka žurka noķerta,» Emīls nodomāja, bet tajā pašā brīdī viņa kambarītī iebrāzās māte. Viņa izrāva Emīlu no gultas un iešņāca ausī:
- Uz vietas prom galdnieka skabūzī, iekams tēvs no slazda nav izrāvis kājas lielo pirkstu, citādi, baidos, tava pēdējā stundiņa būs klāt.
Viņa satvēra Emīlu pie rokas un brāzās ar viņu prom, kaut arī viņam mugurā bija tikai krekls, jo apģērbties vairs nebija laika.
- Bet mana bīse un nāģen jāpaņem līdz! - Emīls izsaucās. Viņš paķēra bisi un nāģeni un tad tiešā ceļā brāzās uz galdnieka skabūzi, ka krekls vien plandēja. Šajā istabiņā viņam bija jāsēž pēc izdarītiem nedarbiem. Emīla māte no ārpuses aizbultēja durvis, lai Emīls netiktu ārā, un Emīls savukārt aizbultēja durvis no iekšpuses, lai pie viņa nevarētu ienākt tēvs; kā māte, tā Emīls rīkojās gudri un piesardzīgi. Emīla māte domāja, ka būs labāk, ja Emīls pāris stundu nesatiks tēvu. To pašu domāja arī Emīls, un tāpēc viņš kārtīgi aizbultēja durvis no iekšpuses, pēc tam mierīgi apsēdās uz malkas skaldāmā kluča un sāka griezt mazu, jauku koka vīriņu. To viņš darīja ikreiz, kad viņu pēc kāda nedarba ieslodzīja galdnieka skabūzī, un viņš jau bija izgriezis deviņdesmit septiņus vīriņus. Glīti saridāti, tie stāvēja uz plaukta, un Emīls priecājās, viņos noraudzīdamies un domādams, ka drīz to būs vesels simts. Tā patiešām būs īstena jubileja.
«Tajā dienā es sarīkošu dzīres galdnieka skabūzī un ielūgšu tikai Alfrēdu,» Emīls izlēma, sēdēdams uz kluča ar atvāžamo nazi rokā. Iztālis viņš dzirdēja tēva kliedzienus, bet pamazām tie norima. To vietā atskanēja citi - daudz spalgāki kliedzieni, un Emīls uzbudināts prātoja, kas gan noticis viņa mātei. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šodien kaus lielo sivēnmāti. Tur kliedza viņa. Nabaga sivēnmāte, viņai gan divdesmit astotais jūlijs nebija nekāda mierīgā diena. Nē, nepavisam, šī diena arīdzan dažam labam nebija nekāda priecīga!
Ap pusdienas laiku Emīlu izlaida no skabūža, un, kad viņš ienāca virtuvē, viņam pretī, priekā starodama, skrēja Īda.
- Pusdienās būs klimpas, - viņa teica.
Varbūt tu nezini, kas klimpas ir? Tie ir lieli, melni, ar speķi pildīti pikuči. Klimpas garšo pēc asinspudiņa, tomēr savādāk un daudz labāk. Tās gatavo no asinīm - tieši tāpat, kā no asinīm gatavo asinspudiņu, un, tā kā Kathultā bija nokauta cūka, tad skaidrs, ka Emīla māte vārīs asins klimpas. Viņa jau bija sagatavojusi klimpu mīklu lielā māla bļodā, kas atradās uz galda; uz plīts varenā dzelzs katlā vārījās ūdens, un drīz vien te būs tādas klimpas, ka nevarēs vien nopriecāties.